Franču literatūra

Viena no pirmajiem romāna “Gargantija un Pantagriels” izdevumiem titullapa (Liona, 1571)

Franču literatūra (franču: littérature française) ir Francijā radītu literāro darbu kopums, kas galvenokārt rakstīti franču valodā. Tā veidojusies vairāk nekā tūkstoš gadu ilgā attīstības procesā un ir viena no nozīmīgākajām Eiropas literatūras tradīcijām. Franču literatūras vēsturē izšķir viduslaiku literatūru, Renesanses un humānisma laikmetu, 17. gadsimta klasicismu, 18. gadsimta Apgaismības literatūru, 19. gadsimta romantismu, reālismu, naturālismu un simbolismu, kā arī vairākus 20. un 21. gadsimta literāros virzienus — sirreālismu, eksistenciālismu, jauno romānu, Oulipo un citus.

Pie ievērojamākajiem franču literatūras pārstāvjiem pieder Fransuā Rablē, Mišels de Monteņs, Pjērs Korneijs, Moljērs, Žans Rasins, Žans de Lafontēns, Voltērs, Denī Didro, Žans Žaks Ruso, Viktors Igo, Onorē de Balzaks, Stendāls, Gistavs Flobērs, Šarls Bodlērs, Emils Zolā, Gijs de Mopasāns, Marsels Prusts, Andrē Žids, Luijs Ferdināns Selīns, Žans Pols Sartrs, Albērs Kamī, Simona de Bovuāra, Semjuels Bekets, Margerita Dirasa, Alēns Robs-Grijē, Mišels Uelbeks un Annija Erno.

Franču literatūra būtiski ietekmējusi citu Eiropas un pasaules tautu literatūru. Francijā veidojušies vai īpaši spēcīgi attīstījušies vairāki starptautiski nozīmīgi literatūras virzieni, tostarp klasicisms, naturālisms un sirreālisms. Savukārt Parīze kopš agrīnajiem jaunajiem laikiem ir bijusi viens no nozīmīgākajiem Eiropas literārās un intelektuālās dzīves centriem.

Jēdziens franču literatūra parasti tiek nošķirts no plašākā jēdziena frankofonā literatūra, kas ietver franču valodā rakstītus darbus arī Beļģijā, Šveicē, Kanādā, Āfrikā, Karību reģionā un citviet pasaulē.

Viduslaiki

Franču literatūras pirmsākumi

Pēc Romas impērijas sabrukuma Gallijas teritorijā tautas valoda pakāpeniski attālinājās no latīņu valodas. Ilgu laiku rakstiskajā kultūrā dominēja latīņu valoda, kas bija baznīcas, administrācijas un izglītības valoda, taču no 9. gadsimta saglabājušies arī pirmie teksti romāņu valodā.

Par vienu no senākajiem franču valodas attīstības pieminekļiem uzskata Strasbūras zvērestus (842). Literatūras vēsturē nozīmīgs ir arī ap 880. gadu tapušais reliģiskais teksts Séquence de sainte Eulalie.

Franču literatūra kā patstāvīga rakstniecības tradīcija plašāk attīstījās 11.—12. gadsimtā. Viduslaiku literatūru spēcīgi ietekmēja mutvārdu tradīcija, kristietība, klosteru kultūra un latīņu valodas izglītība.

Varoņeposs

Viens no svarīgākajiem agrīnās franču literatūras žanriem bija chanson de geste — episki dziedājumi par karavīru un valdnieku varoņdarbiem. Slavenākais šā žanra darbs ir Dziesma par Rolandu (franču: La Chanson de Roland), kas radīts aptuveni 11. gadsimta beigās.

Poēmā attēlota Rolanda nāve Ronsēvo kaujā un viņa uzticība valdniekam Kārlim Lielajam. Vēsturiskais notikums darbā pārveidots par kristiešu un musulmaņu cīņas eposu, un Rolands kļuva par viduslaiku bruņniecības ideāla simbolu.

Bruņinieku romāns

12. gadsimtā uzplauka bruņinieku romāns. Īpaša nozīme bija stāstiem par karali Arturu, Apaļā galda bruņiniekiem un Svēto Grālu.

Ietekmīgākais franču bruņinieku romānu autors bija Kretjēns de Truā, kura darbos Érec et Énide, Cligès, Lancelot ou le Chevalier de la charrette, Yvain ou le Chevalier au lion un Perceval ou le Conte du Graal nostiprinājās daudzi vēlākās Eiropas Artura leģendu tradīcijas motīvi.

Bruņinieku literatūra bija cieši saistīta ar galma mīlestības ideālu. Dienvidfrancijā attīstījās trubadūru dzeja oksitāņu valodā, savukārt Ziemeļfrancijā līdzīgu tradīciju pārstāvēja truvēri.

Pilsētu literatūra

Viduslaiku pilsētu attīstība veicināja literatūras tematikas paplašināšanos. Radās humoristiski un satīriski īsstāsti — fabliau, kuros tika attēlota pilsētnieku ikdiena, laulības dzīve, garīdznieki un sociālās attiecības.

Plašu popularitāti ieguva dzīvnieku eposs Romāns par Renāru (franču: Roman de Renart), kura centrā ir viltīgā lapsa Renārs. Darbs satīriski atspoguļoja feodālo sabiedrību.

13. gadsimtā nozīmīgs bija alegoriskais Romāns par Rozi (franču: Roman de la Rose), kuru aizsāka Gijoms de Loriss, bet turpināja Žans de Mens.

Vēlie viduslaiki

14.—15. gadsimtā arvien nozīmīgāka kļuva individuāla autorība. Kristīne de Pizāna bija viena no pirmajām Eiropas rakstniecēm, kura profesionāli nodarbojās ar literatūru. Viņas Sieviešu pilsētas grāmata aizstāvēja sieviešu spējas un sociālo nozīmi.

15. gadsimta ievērojamākais franču dzejnieks bija Fransuā Vijons. Viņa dzejā apvienojās reliģiski motīvi, ironija, nāves apziņa un autora personiskā pieredze.

Renesanse un 16. gadsimts

16. gadsimtā Francijas kultūru būtiski ietekmēja Renesanse, humānisms, antīkās kultūras atklāšana un grāmatu iespiešanas izplatīšanās. Iespiedtehnikas attīstība ievērojami paplašināja literāro darbu pieejamību un palīdzēja nostiprināt franču valodas rakstisko normu.

1539. gadā Fransuā I ar Villers-Kotrē rīkojumu noteica franču valodas izmantošanu valsts juridiskajos un administratīvajos dokumentos, veicinot tās prestiža pieaugumu.

Fransuā Rablē

Viens no nozīmīgākajiem Renesanses rakstniekiem bija Fransuā Rablē. Viņa romānu cikls par milžiem Gargantija un Pantagrielu apvienoja grotesku humoru, sociālo satīru, humānistu idejas un viduslaiku tautas kultūras tradīcijas.

Rablē kritizēja sholastisko izglītību, reliģisko fanātismu un sabiedrības ierobežojumus, vienlaikus aizstāvot humānistisku izglītības ideālu.

Plējāde

16. gadsimta vidū izveidojās dzejnieku grupa Plējāde, kurā ietilpa Pjērs de Ronsārs, Žoakims di Bellē un citi autori.

1549. gadā di Bellē publicēja traktātu Défense et illustration de la langue française, kurā aizstāvēja franču valodas spēju kļūt par pilnvērtīgu literāru valodu līdzās latīņu un sengrieķu valodai.

Mišels de Monteņs

Mišels de Monteņs bija viens no nozīmīgākajiem Eiropas Renesanses domātājiem. Viņa galvenais darbs Esejas (franču: Essais, 1580) deva nosaukumu modernajam esejas žanram.

Monteņs rakstīja par cilvēka dabu, morāli, izglītību, nāvi, draudzību un zināšanu robežām. Viņa domāšanu raksturoja skepticisms un pašanalīze.

17. gadsimts

17. gadsimtu franču literatūrā raksturo baroka un klasicisma mijiedarbība. Gadsimta otrajā pusē, Luija XIV valdīšanas laikā, klasicisms kļuva par dominējošo estētisko sistēmu. Šaurākā nozīmē franču klasicisma augstāko posmu mēdz attiecināt uz aptuveni 1661.—1685. gadu.

1635. gadā pēc kardināla Rišeljē iniciatīvas tika nodibināta Franču akadēmija, kuras uzdevumos ietilpa franču valodas normas nostiprināšana.

Teātris

17. gadsimts kļuva par vienu no izcilākajiem periodiem franču dramaturģijā.

Pjērs Korneijs ar lugu Sids (1637) radīja vienu no slavenākajiem franču teātra darbiem. Tajā galvenā uzmanība pievērsta konfliktam starp mīlestību, godu un pienākumu.

Žans Rasins pilnveidoja franču klasisko traģēdiju. Viņa lugās Andromaque, Britannicus, Bérénice un Fedra centrālā nozīme ir cilvēka kaislībām un psiholoģiskajiem konfliktiem.

Franču komēdijas nozīmīgākais pārstāvis bija Moljērs. Viņa lugās Tartifs, Mizantrops, Dons Žuans, Skopulis un Iedomu slimnieks apvienots humors ar sociālo un morālo kritiku.

Proza un dzeja

Žans de Lafontēns kļuva slavens ar Fabulām, kurās, izmantojot dzīvnieku tēlus, aplūkoti cilvēku tikumi, vājības un sociālās attiecības.

Marija Madlēna de Lafajeta ar romānu La Princesse de Clèves (1678) radīja vienu no nozīmīgākajiem agrīnā psiholoģiskā romāna paraugiem.

Nozīmīgi 17. gadsimta prozas autori bija arī Blēzs Paskāls, Fransuā de Larošfuko un Žans de Labrijērs.

18. gadsimts un Apgaismība

18. gadsimta Francija bija viens no galvenajiem apgaismības centriem Eiropā. Literatūra cieši savijās ar filozofiju, politiku un sabiedrības kritiku.

Apgaismotāji kritizēja absolūtismu, reliģisko neiecietību un tradicionālās sociālās privilēģijas, aizstāvot saprātu, izglītību un cilvēka dabiskās tiesības.

Monteskjē

Šarls Luijs de Monteskjē darbā Persiešu vēstules izmantoja svešinieka skatījumu, lai satīriski analizētu Francijas sabiedrību. Savukārt Par likumu garu (1748) kļuva par vienu no ietekmīgākajiem politiskās filozofijas darbiem Eiropā.

Voltērs

Voltērs bija viens no ievērojamākajiem Apgaismības rakstniekiem. Viņš rakstīja lugas, vēstures darbus, filozofiskus traktātus un satīrisku prozu.

Viņa pazīstamākais literārais darbs ir filozofiskais romāns Kandids (1759), kurā satīriski kritizēts optimistisks priekšstats par pasauli.

Denī Didro un Enciklopēdija

Denī Didro kopā ar Žanu Leronu Dalambēru vadīja Enciklopēdijas izdošanu.

Didro darbi Jacques le fataliste et son maître un Le Neveu de Rameau būtiski ietekmēja modernās prozas attīstību.

Žans Žaks Ruso

Žans Žaks Ruso ieņēma īpašu vietu Apgaismības literatūrā. Darbos Sabiedriskais līgums, Émile ou De l'éducation un Grēksūdze viņš analizēja sabiedrību, audzināšanu un cilvēka personību.

Ruso autobiogrāfiskā proza ar tās uzsvaru uz individuālo pieredzi un emocionālo pašanalīzi kļuva par vienu no romantisma priekšvēstnešiem.

19. gadsimts

19. gadsimts bija īpaši daudzveidīgs franču literatūras periods. Gadsimta gaitā cits citu papildināja vai nomainīja romantisms, reālisms, naturālisms, parnasiešu dzeja, simbolisms un agrīnais modernisms.

Franču literatūras attīstību spēcīgi ietekmēja Franču revolūcija, Napoleona laikmets, Burbonu restaurācija, Jūlija monarhija, 1848. gada revolūcija, Francijas Otrā impērija un Trešā Francijas Republika.

Romantisms

Franču romantisms nostiprinājās 19. gadsimta pirmajā trešdaļā. Tā priekšvēstnesis bija Fransuā Renē de Šatobriāns, kura darbi uzsvēra individualitāti, reliģisko izjūtu, dabu un melanholiju.

Par centrālo franču romantisma personību kļuva Viktors Igo. Viņš rakstīja dzeju, dramaturģiju un romānus. Lugai Hernani (1830) bija liela nozīme romantiskās dramaturģijas uzvarā pār klasicisma estētiskajiem principiem.

Igo romāni Parīzes Dievmātes katedrāle (1831) un Nožēlojamie (1862) kļuva par pasaules literatūras klasiku.

Pie romantisma pārstāvjiem piederēja arī Alfonss de Lamartīns, Alfreds de Misē, Alfrēds de Viņī un Žorža Sanda.

Reālisms

No 19. gadsimta 30.—40. gadiem arvien lielāku nozīmi ieguva reālistiska sabiedrības attēlošana. Franču literatūras vēsturē reālisma uzplaukumu bieži saista ar laikposmu no aptuveni 1850. līdz 1885. gadam.

Stendāls romānos Sarkanais un melnais (1830) un Parmas klosteris (1839) apvienoja psiholoģisku analīzi ar sabiedrības un politikas tēlojumu.

Onorē de Balzaks radīja monumentālo romānu ciklu Cilvēciskā komēdija, kurā centās attēlot dažādus 19. gadsimta Francijas sabiedrības slāņus.

Balzaka darbos īpaši nozīmīga ir sociālās mobilitātes, naudas, ambīciju un varas tēma.

Gistavs Flobērs

Gistavs Flobērs kļuva par vienu no ietekmīgākajiem 19. gadsimta prozaiķiem. Romāns Bovarī kundze (1857) vēsta par provinces ārsta sievu Emmu Bovarī, kuras romantiskie priekšstati par dzīvi nonāk konfliktā ar ikdienas realitāti.

Flobēra stilam raksturīga rūpīga valodas un kompozīcijas izstrāde un centieni pēc bezpersoniska stāstījuma.

Naturālisms

19. gadsimta otrajā pusē reālisma tradīciju turpināja naturālisms. Tā galvenais teorētiķis un pārstāvis Francijā bija Emils Zolā.

Zolā divdesmit romānu ciklā Les Rougon-Macquart mēģināja analizēt vienas ģimenes vēsturi vairāku paaudžu laikā, uzsverot iedzimtības un sociālās vides ietekmi uz cilvēku.

Pie pazīstamākajiem cikla darbiem pieder L'Assommoir, Nana un Žermināls.

Naturālisma un reālisma tradīcijai tuvs bija arī Gijs de Mopasāns, kurš kļuva īpaši pazīstams ar novelēm un romāniem.

Dzeja: no Bodlēra līdz simbolismam

Franču modernās dzejas attīstībā izšķiroša nozīme bija Šarlam Bodlēram. Viņa krājums Ļaunuma puķes (1857) ieviesa jaunu pilsētas, skaistuma, dekadences, nāves un modernās cilvēka pieredzes izpratni.

Bodlērs būtiski ietekmēja Polu Verlēnu, Arturu Rembo, Stefanu Malarmē un vēlākos simbolistus.

Rembo īsajā, bet ārkārtīgi ietekmīgajā literārajā darbībā eksperimentēja ar dzejnieka identitāti, valodu un uztveri. Pie viņa nozīmīgākajiem darbiem pieder Une saison en enfer un Illuminations.

Simbolistu dzejā tieša realitātes apraksta vietā lielāka nozīme tika piešķirta simboliem, asociācijām, skaņai un daudznozīmībai.

20. gadsimts

20. gadsimta franču literatūru raksturo ārkārtīgi liela estētiskā un idejiskā daudzveidība. Literatūras attīstību ietekmēja abi pasaules kari, psihoanalīze, modernisms, marksisms, eksistenciālisms, strukturālisms, dekolonizācija un sabiedrības modernizācija.

Marsels Prusts

Viens no centrālajiem 20. gadsimta franču literatūras autoriem ir Marsels Prusts. Viņa septiņu daļu romānu cikls Zudušo laiku meklējot (franču: À la recherche du temps perdu, 1913—1927) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem modernisma prozas darbiem.

Prusta daiļrades centrā ir atmiņa, laiks, māksla, mīlestība un sabiedrības pārmaiņas. Īpaši slavens kļuva romānā izmantotais neapzinātās atmiņas princips, kuru simbolizē stāstītāja pieredze, nogaršojot tējas krūzē iemērktu madlēnas cepumu.

Andrē Žids un starpkaru literatūra

Andrē Žids savos darbos pētīja individuālās brīvības, morāles un personiskās identitātes problēmas. 1947. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Nozīmīgi starpkaru perioda autori bija arī Pols Valerī, Fransuā Moriaks, Žans Žirodū, Antuāns de Sent-Ekziperī un Luijs Ferdināns Selīns.

Sent-Ekziperī darbs Mazais princis (1943) kļuva par vienu no visvairāk tulkotajiem franču literatūras darbiem pasaulē.

Sirreālisms

Pēc Pirmā pasaules kara Francijā izveidojās sirreālisms. Tā teorētiskais līderis bija Andrē Bretons, kurš 1924. gadā publicēja Sirreālisma manifestu.

Sirreālisti centās atbrīvot mākslu no racionālās domāšanas ierobežojumiem un pievērsās sapņiem, zemapziņai un automātiskajai rakstīšanai.

Pie sirreālisma pārstāvjiem piederēja Luijs Aragons, Pols Eliārs, Robērs Desnoss un citi.

Eksistenciālisms

Pēc Otrā pasaules kara īpašu starptautisku ietekmi ieguva franču eksistenciālisms.

Žans Pols Sartrs savos filozofiskajos un literārajos darbos analizēja cilvēka brīvību, atbildību, izvēli un esamības absurdo raksturu. Viņa pazīstamākie literārie darbi ir romāns La Nausée un luga Huis clos.

Simona de Bovuāra bija rakstniece, filozofe un viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta feminisma teorētiķēm. Viņas darbs Otrais dzimums (1949) būtiski ietekmēja feministisko domu.

Ar eksistenciālisma problemātiku saistīts arī Albērs Kamī, lai gan pats Kamī vairākkārt distancējās no eksistenciālista apzīmējuma. Viņa romānos Svešinieks, Mēris un filozofiskajā esejā Le Mythe de Sisyphe aplūkots absurds, cilvēka brīvība un morālā atbildība.

Absurda teātris

Pēckara Francijā attīstījās absurda teātris. Tā ievērojamākie pārstāvji bija Semjuels Bekets un Ežēns Jonesko.

Beketa luga Gaidot Godo (1953) kļuva par vienu no pazīstamākajiem 20. gadsimta dramaturģijas darbiem.

Jaunais romāns

1950.—1960. gados Francijā izveidojās literārais virziens, ko sāka dēvēt par jauno romānu (franču: Nouveau Roman).

Tā autori atteicās no tradicionālā romāna uzbūves, stabila sižeta un psiholoģiski detalizēta varoņa. Starp nozīmīgākajiem jaunā romāna pārstāvjiem bija Alēns Robs-Grijē, Natālija Sarota, Mišels Bitors un Klods Simons.

Oulipo

1960. gadā Remons Keno un Fransuā Le Lionē nodibināja literāru grupu Oulipo (Ouvroir de littérature potentielle).

Grupas dalībnieki eksperimentēja ar matemātiskām un formālām teksta konstrukcijām. Viens no pazīstamākajiem Oulipo pārstāvjiem bija Žoržs Pereks, kurš romānu La Disparition uzrakstīja, neizmantojot franču valodas biežāko patskani — burtu e.

Mūsdienu franču literatūra

20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā franču literatūrā nav izveidojies viens dominējošs virziens. Rakstniecībā līdzās pastāv autobiogrāfiska un autofikcionāla proza, sociālais romāns, vēsturiskā literatūra, eksperimentālā proza, detektīvliteratūra, zinātniskā fantastika un citi žanri.

Plašu starptautisku ievērību guvuši Patriks Modiano, Žans Marī Gustavs Leklezio, Annija Erno, Mišels Uelbeks, Emanuels Karērs, Pjērs Mišons, Marija Ndiaja, Virdžīnija Depanta un citi autori.

Patriks Modiano

Patriks Modiano savos romānos regulāri pievēršas atmiņai, identitātei un Francijas vācu okupācijas periodam. 2014. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Annija Erno

Annija Erno darbos savieno autobiogrāfisku pieredzi ar socioloģisku Francijas sabiedrības analīzi. Viņas daiļradē aplūkotas sociālā šķira, izglītība, dzimums, atmiņa un personiskā identitāte.

2022. gadā Erno saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Mišels Uelbeks

Mišels Uelbeks ir viens no starptautiski pazīstamākajiem mūsdienu franču rakstniekiem. Viņa romānos Les Particules élémentaires, Plateforme, La Carte et le Territoire un Soumission aplūkotas seksualitātes, vientulības, patērētāju sabiedrības, reliģijas un Eiropas sabiedrības pārmaiņu tēmas.

Dzeja

Franču dzejas tradīcija veidojusies kopš viduslaikiem. Tās attīstībā nozīmīga bijusi trubadūru un truvēru lirika, Fransuā Vijona dzeja, Plējādes darbība, klasicisma un romantisma poēzija, simbolisms, sirreālisms un 20. gadsimta eksperimentālā dzeja.

Starp nozīmīgākajiem franču dzejniekiem ir:

• Fransuā Vijons;
• Pjērs de Ronsārs;
• Žoakims di Bellē;
• Žans de Lafontēns;
• Alfonss de Lamartīns;
• Viktors Igo;
• Šarls Bodlērs;
• Pols Verlēns;
• Arturs Rembo;
• Stefans Malarmē;
• Gijoms Apolinērs;
• Pols Valerī;
• Pols Eliārs;
• Renē Šārs.

Dramaturģija

Franču dramaturģija īpašu uzplaukumu piedzīvoja 17. gadsimtā, kad darbojās Korneijs, Moljērs un Rasins. 18. gadsimtā komēdijas tradīciju turpināja Pjērs de Marivo un Pjērs Ogistēns Karons de Bomaršē.

19. gadsimtā romantisko dramaturģiju pārstāvēja Viktors Igo un Alfrēds de Misē.

20. gadsimta franču teātrī nozīmīgi bija Žans Žirodū, Žans Anuijs, Žans Pols Sartrs, Alberts Kamī, Samuels Bekets un Ežēns Jonesko.

Romāns

Franču romāns gadsimtu gaitā kļuvis par vienu no būtiskākajām Eiropas prozas tradīcijām. Tā pirmsākumi meklējami viduslaiku bruņinieku romānos, bet modernā romāna attīstībā nozīmīga bija La Princesse de Clèves.

18. gadsimtā romāna iespējas paplašināja Ruso, Didro, Abats Prevo un Pjērs Šoderlo de Laklo.

19. gadsimtā romāns kļuva par vienu no dominējošajiem literatūras žanriem, ko pārstāvēja Stendāls, Balzaks, Igo, Flobērs, Zolā un Mopasāns.

20. gadsimtā romāna formu būtiski pārveidoja Prusts, Žids, Selīns, Sartrs, Kamī un jaunā romāna pārstāvji.

Literatūra un sabiedrība

Franču literatūra bieži bijusi cieši saistīta ar politisko un sabiedrisko dzīvi. Apgaismības laikā Voltērs, Ruso un Didro ar saviem darbiem ietekmēja sabiedriskās debates par reliģiju, valsts varu un cilvēka tiesībām.

19. gadsimtā rakstnieki aktīvi iesaistījās politiskajos procesos. Viktors Igo kritizēja Napoleona III režīmu un ilgstoši dzīvoja trimdā.

1898. gada 13. janvārī Emils Zolā laikrakstā L'Aurore publicēja atklāto vēstuli J'accuse…!, iesaistoties Dreifusa lietā. Šis gadījums kļuva par vienu no pazīstamākajiem piemēriem rakstnieka iesaistei politiskajās debatēs.

20. gadsimtā Sartrs izstrādāja iesaistītās literatūras (franču: littérature engagée) koncepciju, saskaņā ar kuru rakstniekam ir sociāla un politiska atbildība.

Literārās institūcijas

Franču akadēmija

Franču akadēmija (franču: Académie française) dibināta 1635. gadā. Tās galvenais vēsturiskais uzdevums ir franču valodas normu un vārdnīcas izstrāde, taču akadēmija gadsimtu gaitā kļuvusi arī par nozīmīgu Francijas literārās dzīves institūciju.

19. un 20. gadsimtā tās locekļu vidū bijuši Šatobriāns, Lamartīns, Igo, Alfrēds de Viņī, Alfrēds de Misē, Anatols Franss, Pols Valerī, Fransuā Moriaks un Žans Kokto.

Literārās prēmijas

Francijā pastāv plaša literāro balvu sistēma. Starp nozīmīgākajām ir:

• Gonkūru prēmija (Prix Goncourt);
• Renodo prēmija (Prix Renaudot);
• Femina prēmija (Prix Femina);
• Mediči prēmija (Prix Médicis);
• Franču akadēmijas Lielā romāna balva.

Gonkūru prēmija, kas pirmoreiz piešķirta 1903. gadā, ir viena no pazīstamākajām Francijas literārajām balvām.

Franču akadēmija piešķir vairākus desmitus literāro un kultūras balvu, tostarp Lielo literatūras balvu un Lielo romāna balvu.

Nobela prēmija literatūrā

Franču rakstniekiem ir nozīmīga vieta Nobela prēmijas literatūrā vēsturē. Pirmais balvas laureāts 1901. gadā bija franču dzejnieks Sillī Pridoms.

Dažādos gados Nobela prēmiju saņēmuši tādi Francijas rakstnieki un domātāji kā:

• Sillī Pridoms (1901);
• Frederiks Mistrāls (1904);
• Romēns Rolāns (1915);
• Anatols Franss (1921);
• Anrī Bergsons (1927);
• Rožē Martēns di Gārs (1937);
• Andrē Žids (1947);
• Fransuā Moriaks (1952);
• Albērs Kamī (1957);
• Senžons Perss (1960);
• Žans Pols Sartrs (1964; no balvas atteicās);
• Klods Simons (1985);
• Žans Marī Gustavs Leklezio (2008);
• Patriks Modiano (2014);
• Annija Erno (2022).

Franču literatūras ietekme

Franču literatūras ietekme vēsturiski izplatījusies tālu ārpus Francijas robežām. No 17. līdz 19. gadsimtam franču valoda bija viena no galvenajām Eiropas aristokrātijas, diplomātijas un intelektuālās elites valodām, tādēļ franču literārie modeļi tika pārņemti daudzās Eiropas valstīs.

Franču klasicisms ietekmēja Eiropas dramaturģiju, savukārt 18. gadsimta filozofiskā literatūra bija cieši saistīta ar Apgaismības izplatīšanos.

19. gadsimtā Balzaka, Flobēra un Zolā darbi būtiski ietekmēja Eiropas reālisma un naturālisma attīstību. Bodlēra, Verlēna, Rembo un Malarmē dzeja kļuva par vienu no modernisma poētikas avotiem.

20. gadsimtā starptautiska ietekme bija sirreālismam, eksistenciālismam, absurda teātrim, strukturālismam un jaunajam romānam.

Franču un frankofonā literatūra

Jēdzieni franču literatūra un frankofonā literatūra nav pilnīgi sinonīmi. Franču literatūra tradicionāli apzīmē literāro tradīciju, kas veidojusies Francijā, savukārt frankofonā literatūra aptver franču valodā rakstīto literatūru citās pasaules valstīs un reģionos.

Nozīmīgas frankofonās literatūras tradīcijas izveidojušās Beļģijā, Šveicē, Kvebekā, Magribā, Subsahāras Āfrikā, Karību jūras reģionā un Indijas okeāna valstīs.

Francijas Nacionālā bibliotēka savās kolekcijās franču un frankofono literatūru klasificē atsevišķi; frankofonā literatūra tiek iedalīta vairākos ģeogrāfiskajos reģionos, tostarp Subsahāras Āfrikā, Ziemeļamerikā, Āzijā un Klusā okeāna reģionā, Karību reģionā, Magribā, Indijas okeāna reģionā, Tuvajos Austrumos, Šveicē un Beļģijā un Luksemburgā.

Pētniecība un kultūras mantojums

Francijas Nacionālā bibliotēka (Bibliothèque nationale de France, BnF) glabā vienu no nozīmīgākajām franču literatūras kolekcijām pasaulē. Tās krājumi aptver literatūru no viduslaikiem līdz mūsdienām.

BnF digitālajā bibliotēkā Gallica pieejami simtiem franču literatūras klasiķu darbu. Bibliotēkas klasiskās literatūras kolekcijā pārstāvēti vairāk nekā 600 autori un vairāk nekā 30 literārie virzieni, skolas un institūcijas.

Franču literatūras pētniecībai nozīmīga ir arī Bibliographie de la Littérature française, ko veido Francijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Société d'Histoire littéraire de la France un Classiques Garnier. Datubāzē iekļauti vairāk nekā 300 000 bibliogrāfisko ierakstu par franču un frankofono literatūru no 16. gadsimta līdz mūsdienām.

Papildu literatūra

• Lagarde, André; Michard, Laurent. Moyen Âge (franču). Paris : Bordas.
• Lagarde, André; Michard, Laurent. XVIe siècle (franču). Paris : Bordas, 1965.
• Lagarde, André; Michard, Laurent. XVIIe siècle (franču). Paris : Bordas.
• Lagarde, André; Michard, Laurent. XVIIIe siècle (franču). Paris : Bordas.
• Lagarde, André; Michard, Laurent. XIXe siècle (franču). Paris : Bordas.
• Lagarde, André; Michard, Laurent. XXe siècle (franču). Paris : Bordas.
• Faguet, Émile. Histoire de la littérature française depuis le XVIIe siècle jusqu'à nos jours (franču). Paris : Plon-Nourrit, 1901.

Ārējās saites

• Franču literatūra Francijas Nacionālās bibliotēkas tīmekļvietnē
• Franču literatūras klasika Gallica digitālajā bibliotēkā
• Franču literatūras bibliogrāfija
• Franču akadēmijas tīmekļvietne