Francijas—Prūsijas karš
| Francijas—Prūsijas karš | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Vācijas apvienošanas | |||||||
 | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
|
Līdz 1871. gada 18. janvārim:
Pēc 1871. gada 18. janvāra: .svg){kind=small} Vācijas Impērija |
Līdz 1870. gada 4. septembrim: Pēc 1870. gada 4. septembra:
| ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Vilhelms I Oto fon Bismarks |
.svg){kind=small} Luijs Žils Trošū | ||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Francijas—Prūsijas karš jeb Francijas—Vācijas karš (vācu: Deutsch-Französischer Krieg), Francijā bieži tiek saukts arī par 1870. gada karu (franču: Guerre franco-allemande de 1870), bija konflikts starp Franciju un Prūsijas Karalisti (1870. gada 19. jūlijs—1871. gada 10. maijs), kuru izprovocēja Prūsijas kanclers Oto fon Bismarks, un formāli uzsāka Napoleons III. Karš beidzās ar Francijas Impērijas sakāvi. Prūsija izveidoja Ziemeļvācu Savienību, kas pārtapa par Vācijas Impēriju.
Francija atteicās no Elzasas un Lotringas un samaksāja Vācijai kontribūciju.
Miera līgums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Neraugoties uz vairākiem smagiem zaudējumiem un vispārēji nelabvēlīgo kara gaitu, Francijai joprojām bija spēja turpināt pretošanos. Kopumā Francijas valdība kontrolēja 2/3 valsts teritorijas. Tai bija pārliecinošs pārsvars arī jūrā, un tā varēja organizēt Prūsijas jūras blokādi, tomēr, neraugoties uz ierobežotajiem pasākumiem, tā radīja ievērojamas grūtības Vācijas tirdzniecībai ne tikai Ziemeļjūrā, bet arī Baltijas jūrā.
Kopumā pasaules sabiedriskās domas simpātijas sliecās uz Francijas pusi. Prasības anektēt Francijas Elzasas un Lotringas provinces kopā ar milzīgām kontribūcijām, kā arī karadarbības veidi no Prūsijas puses (ķīlnieku sagrābšana un nošaušana, ciematu dedzināšana) liecināja par kara netaisnīgumu. Piemēram, slavenā itāļu brīvības cīnītāja Džuzepes Garibaldi ierašanos Francijā un aktīvu piedalīšanos karā var uzskatīt par pasaules sabiedriskās domas simpātiju izpausmi.
Tomēr visiem šiem apstākļiem bija nepieciešams laiks, lai izpaustos. Jūras blokādes organizēšana saskārās ar Lielbritānijas iebildumiem, Krievija ar kanclera Gorčakova vispārējām simpātijām pret Francijas nostāju atteicās tieši iejaukties konfliktā.
Vienojoties ar Prūsijas pusi, 1871. gada 8. februārī visā Francijā notika Nacionālās asamblejas vēlēšanas, kurās uzvaru guva tūlītēja miera atbalstītāji. Jaunizvēlētais parlaments 12. februārī sanāca Bordo, un nedēļu vēlāk par Francijas prezidentu tika ievēlēts Ādolfs Tjērs, kurš bija praktiski vienīgais zināmais politiķis, kas 1870. gada vasarā iebilda pret Francijas sasteigto iesaistīšanos karā un par to tika apsūdzēts valsts nodevībā. Pēc notikušajām vēlēšanām viņš kļuva par de facto jauno valsts vadītāju.
26. februārī Versaļā tika parakstīts provizorisks miera līgums. 28. februārī Nacionālā asambleja Bordo apstiprināja miera noteikumus, ar pārliecinošu deputātu vairākumu (546 — par, 107 — par, 23 deputāti atturējās).
1. martā Prūsijas karaspēks ienāca Parīzē un ieņēma daļu pilsētas, 3. martā tas atkāpās. Noslēguma miera līgums tika parakstīts Frankfurtē 10. maijā.
Francija zaudēja Elzasu un Lotringu, kā ar tai bija jāmaksā 5 miljardu franku kontribūcijas maksājums. Prūsijas karaspēks palika Francijas teritorijā līdz tā samaksai, Francijai bija jāsedz arī prūšu karaspēka uzturēšanas izmaksas.
Kara statistika[1][2]
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Valsts | Iedzīvotāju skaits 1870. gadā | Armijas lielums | Nogalināti | Ievainoti | Miruši no slimībām | Nogalināti mierīgie iedzīvotāji |
|---|---|---|---|---|---|---|
| Ziemeļvācu Savienība | 32 914 800 | 1 451 992 | 32 634[3] | 89 732 | 12 147[4] | 200 000[5] |
| Bavārija | 4 863 000 | 55 500 | 5600[6] | |||
| Virtemberga | 1 819 000 | 16 500 | 976[6] | |||
| Bādene | 1 462 000 | 13 500 | 956[6] | |||
| Kopā sabiedrotie | 41 058 800 | 1 451 992[7] | 40 166 | 200 000 | ||
| Francija | 36 870 000 | 2 067 366[8] | 78 000[9] | 143 000 | 61 000[10] | 590 000[11] |
| Kopā visas armijas | 77 928 800 | 3 519 358 | 118 166 | 790 000 |
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Урланис Б. Ц. Войны и народонаселение Европы. — М., 1960.
- ↑ Bodart G.: Losses of life in modern wars. Austria-Hungary; France. — L., 1916.(angliski)
- ↑ Šajā skaitā ir iekļauti 4009 Prūsijas karavīri, kuri pazuda bez vēsts un nekad netika atrasti, kā arī 290 letāli negadījumi, 29 pašnāvības Prūsijas armijā un 10 721 karavīrs, kas nomira no brūcēm.
- ↑ Kopumā saslima 300 000 cilvēku vācu armijā.
- ↑ Puse no viņiem nomira baku epidēmijas dēļ, ko izplatīja franču karagūstekņi.
- 1 2 3 no visiem iemesliem
- ↑ Šajā skaitā ietilpst Bavārijas (50 000 kājnieku, 5500 kavalērijas un 192 lielgabali), Virtembergas (15 000 kājnieku, 1500 kavalērijas un 54 lielgabali) un Bādenes (11 700 kājnieku, 1800 kavalērijas un 54 lielgabali) karaspēks. No 1 451 992 vīriem 338 738 palika Vācijā.
- ↑ No tiem 915 000 bija dienestā no 1870. gada 15. jūlija līdz 1871. gada 1. martam, 735 000 tika izveidoti kā jaunas vienības un 417 366 bija Nacionālās gvardes sastāvā.
- ↑ Šajā skaitā bija iekļauti 17 000 franču karavīru, kas gāja bojā gūstā (kopā sagūstīti tika 474 414 franču karavīri), 2000, kas gāja bojā internēšanas laikā Šveicē un Beļģijā (kopā Šveicē un Beļģijā tika atbruņoti 96 492 franču karavīri), un 23 000 karavīru, kas gāja bojā no brūcēm.
- ↑ Kopumā Francijas armijā saslima 320 000 cilvēku
- ↑ No tiem 47 000 gāja bojā Parīzes bombardēšanas laikā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francijas—Prūsijas karš.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|