Francijas Konstitūcija

Francijas Konstitūcija (franču: Constitution française) ir valsts pamatlikums, kas nosaka valsts pārvaldes sistēmu, pilsoņu tiesības un brīvības. Pašreiz spēkā esošā konstitūcija ir 1958. gada Konstitūcija (Constitution française du 4 octobre 1958), kas izveidoja Piektās Republikas politisko sistēmu. Tā pastiprināja prezidenta pilnvaras un nodrošināja stabilāku izpildvaru salīdzinājumā ar iepriekšējām republikām.

Vēsture

Francijas konstitucionālā attīstība ir cieši saistīta ar tās politiskajiem un sabiedriskajiem satricinājumiem kopš Lielās franču revolūcijas. 1789. gadā revolūcijas sākumā tika pasludināta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kas nostiprināja brīvību, vienlīdzību un tautas suverenitāti. Šie principi veidoja pamatu 1791. gada konstitūcijai, kas ieviesa konstitucionālo monarhiju, bet drīz vien zaudēja spēku, jo 1792. gadā tika pasludināta republika.

1793. gada konstitūcija, ko ietekmēja jakobīņu vara, deva tiesības visiem pilsoņiem balsot, bet nekad netika ieviesta. Pēc Robespjēra krišanas 1795. gada konstitūcija izveidoja Direktoriju, kas bija vāja un nestabila pārvaldes sistēma. Napoleona varas nostiprināšanās noveda pie 1799. gada konstitūcijas, kas radīja Konsulātu, un vēlāk 1804. gada konstitūcija pasludināja Francijas Pirmo impēriju ar Napoleonu kā imperatoru.

Pēc Napoleona krišanas 1814. gadā tika atjaunota monarhija ar 1814. gada konstitucionālo hartu, kas piešķīra dažas liberālas tiesības, bet saglabāja karaļa varu. Jūlija revolūcija 1830. gadā noveda pie 1830. gada hartas, kas nedaudz paplašināja pilsoņu tiesības. 1848. gada revolūcija gāza monarhiju un ieviesa 1848. gada konstitūciju, izveidojot Otrās republikas prezidentālo sistēmu, bet jau 1852. gadā Napoleons III pasludināja Otro impēriju.

Pēc Francijas—Prūsijas kara un Napoleona III krišanas 1875. gada konstitūcijas likumi nostiprināja Trešo republiku, kas pastāvēja līdz 1940. gadam, kad Otrā pasaules kara laikā tika izveidots Višī režīms. 1946. gada konstitūcija izveidoja Ceturtās republikas parlamentāro sistēmu, kas cieta no nestabilitātes un tika aizstāta ar 1958. gada konstitūciju, kas izveidoja Piektās republikas prezidentālo sistēmu Šarla de Golla vadībā. Šī konstitūcija ir spēkā arī mūsdienās, ar dažādām reformām laika gaitā.

2008. gada grozījumi

2008. gadā Francijas Konstitūcija tika būtiski grozīta ar tā saukto "Modernizācijas likumu" (Révision constitutionnelle de 2008), kas ieviesa vairākas reformas, lai stiprinātu demokrātiju un līdzsvarotu varas dalīšanu.

Galvenie grozījumi:

Prezidenta pilnvaru ierobežošana – ieviests divu termiņu ierobežojums (agrāk nebija ierobežojumu).
Parlamenta pilnvaru stiprināšana – deputātiem piešķirtas plašākas tiesības kontrolēt valdību un ierosināt likumus.
Pilsoņu iniciatīva – ieviesta iespēja organizēt referendumu ar pilsoņu un parlamenta atbalstu.
Valdības locekļu uzruna parlamentā – prezidentam un ministriem ļauts tieši uzstāties parlamentā, kas iepriekš nebija atļauts.
Konstitucionālās padomes pilnvaru paplašināšana – pilsoņiem radās iespēja apstrīdēt likumus kā antikonstitucionālus.

2008. gada Francijas Konstitūcijas reformas izraisīja plašu diskusiju un kritiku no dažādām politiskajām grupām un ekspertiem. Lai gan reforma stiprināja parlamentu, prezidents joprojām saglabāja ievērojami lielas pilnvaras, īpaši ārpolitikā un izpildvaras kontrolē, kas faktiski nenovērsa varas disbalansu starp izpildvaru un likumdevēju. Lai gan arī tika ieviesta pilsoņu iniciatīva referendumu rīkošanai, prasības bija ļoti stingras (nepieciešami 4,5 miljoni pilsoņu parakstu un 185 parlamentāriešu atbalsts).

Francijas Konstitūciju hronoloģija

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francijas Konstitūcija.

Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)