Francijas Pagaidu valdība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dokumentālā filma par Parīzes sacelšanos un atbrīvošanu
Pretošanās kustības cīnītājs
Cīņas pie Triumfa arkas
De Golls uzvaras demonstrācijā Parīzē

Francijas Pagaidu valdība (franču: gouvernement provisoire de la République française) pastāvēja no 1944. gada 3. jūnija līdz 1947. gada 16. janvārim, kad varu Francijā pārņēma Ceturtā republika. Līdz 1944. gada 31. augustam galvaspilsēta formāli atradās Alžīrā, pēc tam, no nacistiem atbrīvotajā Parīzē. Valdību izveidoja Šarla de Golla vadītā Brīvo Franču kustība, koalīcijā ar kreisā spārna partijām, kas bija pretojušās Višī Francijas režīmam.

Karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdības galvenais uzdevums bija atjaunot Francijas, kā neatkarīgas lielvalsts godu, izvairīties no Sabiedroto militārās okupācijas pārvaldes ieviešanas un piedalīties karā pret nacistisko Vāciju. Lielvalsts statusa saglabāšanai Francija sev panāca patstāvīgu ANO Drošības padomes vietu, kā arī okupācijas zonas Vācijā un Austrijā.

Valdību izveidoja tā laika Francijas kolonijā, Alžīrijā, trīs dienas pirms operācijas Overlord, kas aizsāka Sabiedroto desantu Normandijā un Francijas atbrīvošanu. Lai nodrošinātu savu neatkarīgo statusu, franču Pretošanās kustība augusta beigās sāka sacelšanos Parīzē, lai paši atbrīvotu savu galvaspilsētu no nacistu okupācijas. Uzreiz pēc Parīzes atbrīvošanas valdība pārceļas uz šejieni, un 9. septembrī Brīvās Francijas pārstāvjiem valdībā pievienojas Pretošanās kustības partijas.

De Golls panāca, ka lielu daļu Pretošanās kustības (FFI) cīnītājus oktobrī iekļāva regulārajā franču armijā, kas piedalījās uzbrukumā Vācijai. FFI skaits no 100 000 1944. gada jūnijā pieauga līdz 400 000 1944. gada oktobrī, kas ļāva Francijai kara beigas sagaidīt ar 1,3 miljonus kareivju lielu armiju.

1944. gada 19. novembrī franču armija sasniedz Reinu, 23. novembrī atbrīvo Strasbūru, un 21. aprīlī sasniedz Donavu.

Višī Francijas atbalstītāju tīrīšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada 9. augustā Pagaidu valdība sevi pasludināja vienīgo legālo republikas varas orgānu visā Francijā un Višī režīmu par nelikumīgu. Visus Višī režīma likumus pasludināja par spēkā neesošiem un atceltiem kā nelikumīgas varas pieņemtus. Lai arī Francija un Vācija 1940. gadā bija parakstījušas pamieru, formāla miera līguma nebija un sadarbība ar pretinieku bija sodāma. Gandrīz 300 000 Višī režīma darbiniekus un politiķus tiesāja. 6763 gadījumos piešķīra nāvessodus, no kuriem 791 izpildīja. Višī premjerministram Pjēram Lavālam izpildīja nāvessodu, bet valsts vadītājam, 89 gadus vecajam maršalam Petēnam piespriesto nāvessodu aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Gandrīz 11 000 zemāka ranga kolaboracionistus, milicijas kārtībniekus un nacistu simpatizētājus Pretestības cīnītāji vienkārši nošāva bez tiesas. Sievietes, kam bija seksuālas attiecības ar vācu militārpersonām, publiski pazemoja piekaujot un noskujot matus.

Politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā lielākā daļa pirmskara politiķu bija zaudējuši savu reputāciju 1940. gada neveiksmīgajā karā ar Vāciju un vēlākajā Višī režīmā, pagaidu valdībā dominēja trīs partiju koalīcija, ko veidoja komunisti, sociālisti un kristīgie demokrāti, kas panāca ātru sociālo reformu ieviešanu, un lika pamatus pēckara Francijas labklājības valsts modelim.

1944. gada 5. oktobrī sievietēm piešķīra balsstiesības un viņas piedalījās 1945. gada 29. aprīļa pašvaldību vēlēšanās. Ekonomikā Pagaidu valdība uzsāka lielo uzņēmumu nacionalizāciju, 1944. gada 13. decembrī pasludinot virkni lielo uzņēmumu par nacionalizētiem. Valsts pārņema Renault, Air France, elektrības, gāzes kompānijas, lielākās bankas un apdrošināšanas firmas.

Lai arī Pagaidu valdība akceptēja Libānas un Sīrijas mandātteritorijas neatkarību, konflikts par Vjetnamas neatkarību drīz pārauga Pirmajā Indoķīnas karā.

1945. gada 21. oktobrī notiek pirmās Satversmes sapulces vēlēšanas, kas pilda parlamenta funkcijas un izstrādā jaunu valsts konstitūciju. De Golls aizstāv prezidentālas republikas modeli, kas izraisa konfliktu ar pārējām partijām, un noved pie de Golla atkāpšanās no valdības vadītāja amata 1946. gada 20. janvārī. Prezidentālas, vienpalātas parlamenta republikas modeli noraida 1946. gada 5. maija referendums, kam seko Satversmes sapulces atlaišana un sociālistu premjerministra atkāpšanās.

1946. gada 2. jūnijā notiek otrās Satversmes sapulces vēlēšanas. Jaunais parlamentārās republikas modelis ar divpalātu parlamentu gūst atbalstu 1946. gada 13. oktobra referendumā, un konstitūcija stājas spēkā 27. oktobrī. 10 novembrī notiek jaunās Ceturtās republikas parlamenta vēlēšanas un decembrī pirmskara premjerministrs, sociālists Leons Blūms izveido pēdējo Pagaidu valdību, kas beidz pastāvēt līdz ar pārejas posma beigām un jaunā Valsts prezidenta Vinsenta Auriola stāšanos amatā 1947. gada 16. janvārī.