Francijas pretošanās kustība
Francijas pretošanās kustība (franču: La Résistance) bija politisku un militāru organizāciju kopums Francijā Otrā pasaules kara laikā, kas pretojās nacistiskās Vācijas okupācijai un Višī režīmam. Tā izveidojās pēc Francijas sakāves 1940. gadā un Francijas kapitulācijas, kad daļa franču politiķu, karavīru un civiliedzīvotāju atteicās sadarboties ar okupācijas varu.
Pretošanās kustībā piedalījās dažādu politisko uzskatu pārstāvji, tostarp gollisti, komunisti, sociālisti, kristīgie demokrāti un neatkarīgas pagrīdes grupas. Vienu no svarīgākajām lomām ieņēma Šarls de Golls, kurš 1940. gada 18. jūnijā no Londonas radio uzrunā aicināja frančus turpināt cīņu pret Vāciju. Šis aicinājums kļuva par vienu no simboliskajiem Francijas pretošanās kustības sākuma punktiem.
Kustības darbība ietvēra izlūkošanu, sabotāžu, pagrīdes preses izdošanu, dokumentu viltošanu, ebreju slēpšanu un palīdzību sabiedroto spēkiem. Bruņotās vienības uzbruka vācu militārajiem objektiem, bojāja dzelzceļus un sakaru līnijas, lai traucētu okupācijas administrācijas darbību. Īpaši aktīva pretošanās kļuva pēc 1941. gada, kad karā pret Vāciju iesaistījās Padomju Savienība.
1943. gadā tika izveidota Nacionālā pretošanās padome, kas apvienoja lielāko daļu pretošanās organizāciju. Tajā pašā laikā dažādie grupējumi pakāpeniski tika integrēti kopējā militārā struktūrā — Francijas iekšējos spēkos. Pretošanās kustībai bija būtiska nozīme pirms Normandijas desanta 1944. gadā, jo tās dalībnieki sabotēja vācu transporta sistēmu un kavēja karaspēka pārvietošanos.
Pēc Francijas atbrīvošanas pretošanās kustība kļuva par svarīgu Francijas politiskās un nacionālās identitātes simbolu. Daudzi pretošanās dalībnieki ieņēma nozīmīgus amatus pēckara politikā, bet kustības vēsture vēlāk tika analizēta arī kritiski, pievēršot uzmanību sadarbībai ar okupācijas režīmu un dažādu politisko grupu konfliktiem.