Francijas reliģiskie kari

Francijas reliģiskie kari bija vairāku savstarpēji saistītu pilsoņu karu un politisku konfliktu virkne Francijā no 1562. līdz 1598. gadam starp katoļiem un franču protestantiem, galvenokārt hugenotiem. Konfliktu izraisīja ne tikai reliģiskās pretrunas, bet arī cīņa par ietekmi karaļa galmā un varu starp Francijas aristokrātijas dzimtām, īpaši Gīzu, Burbonu un Monmoransī dzimtām.

Kari sākās laikā, kad pēc karaļa Anrī II nāves 1559. gadā Francijas monarhija bija politiski novājināta. Viņa pēcteči Francisks II, Šarls IX un Anrī III valdīja nestabilā politiskajā situācijā, bet ievērojamu ietekmi galmā ieguva karaļa māte Katrīna Mediči.

Vēsture

16. gadsimta vidū kalvinisma idejas Francijā strauji izplatījās, īpaši pilsētu iedzīvotāju, tirgotāju un daļas aristokrātijas vidū. Francijas protestantus sāka dēvēt par hugenotiem. Lai gan viņi bija iedzīvotāju mazākums, hugenotu vidū bija vairāki ietekmīgi aristokrāti, tostarp Luijs I de Kondē un Gaspārs II de Koliņī.

Par tiešo kara sākuma ieganstu kļuva 1562. gada Vasī slaktiņš, kad Fransuā de Gīzs vadītie katoļu spēki nogalināja vairākus desmitus protestantu, kas bija sapulcējušies uz dievkalpojumu. Pēc šī notikuma hugenoti sāka bruņotu sacelšanos, un visā Francijā izcēlās sadursmes starp protestantu un katoļu spēkiem.

Pirmais reliģiskais karš noslēdzās 1563. gadā ar Ambuāzas ediktu, kas protestantiem piešķīra ierobežotu reliģisko brīvību. Tomēr vienošanās nespēja novērst savstarpējo neuzticēšanos, un turpmākajos gados kari vairākkārt atsākās.

Viens no asiņainākajiem konflikta notikumiem bija Bērtuļa nakts 1572. gada augustā. Neilgi pēc protestantu līdera Navarras Anrī laulībām ar karaļa māsu Margaritu Valuā Parīzē sākās hugenotu slepkavības, kas vēlāk izplatījās arī citās Francijas pilsētās. Tika nogalināti vairāki tūkstoši protestantu, tostarp Gaspārs de Koliņī. Slaktiņš ievērojami saasināja reliģisko konfliktu.

1580. gados Francijā izveidojās tā sauktais Trīs Anrī karš, kurā par varu cīnījās karalis Anrī III, katoļu līderis Anrī I de Gīzs un protestantu vadonis Navarras Anrī. Katoļu līga ar Gīzu dzimtu priekšgalā centās nepieļaut protestanta kļūšanu par Francijas karaļa mantinieku.

1588. gadā pēc Anrī III pavēles tika nogalināts Anrī de Gīzs. 1589. gadā tika nogalināts arī pats Anrī III, un līdz ar viņa nāvi izbeidzās Valuā dinastijas vīriešu līnija. Par Francijas karali kļuva Navarras Anrī, kurš valdīja kā Anrī IV un nodibināja Burbonu dinastijas valdīšanu Francijā.

Lai nostiprinātu savu varu un panāktu katoļu vairākuma atbalstu, Anrī IV 1593. gadā pārgāja katoļticībā. Viņa valdīšanu pakāpeniski atzina lielākā daļa Francijas politisko spēku.

Francijas reliģiskie kari noslēdzās 1598. gadā, kad Anrī IV izdeva Nantes ediktu. Tas atzina katolicismu par Francijas galveno reliģiju, taču hugenotiem piešķīra ierobežotu ticības brīvību, politiskās tiesības un vairākas nocietinātas drošības pilsētas.

Sekas

Reliģiskie kari izraisīja ievērojamus cilvēku zaudējumus, ekonomikas lejupslīdi un politisko nestabilitāti. Konflikti vājināja aristokrātijas neatkarību un ilgtermiņā veicināja Francijas monarhijas centralizāciju.

Nantes edikts uz vairākām desmitgadēm stabilizēja reliģisko situāciju Francijā, tomēr katoļu un hugenotu pretrunas pilnībā neizzuda. 1685. gadā karalis Luijs XIV ar Fontenblo ediktu atcēla Nantes ediktu, pēc kā daudzi hugenoti emigrēja no Francijas.