Francijas vācu okupācija (1940—1944)

vācu: Militärverwaltung in Frankreich franču: Administration militaire en France Militārā pārvalde Francijā Trešā reiha okupācijas pārvalde ←   ←   ← 1940 – 1944 → Karogs Ģerbonis Location of Militārā pārvalde Francijā Okupācijas režīma izmaiņas (1940—1944). Parādīta Francijas Valsts līdz 1942. gadam neokupētā daļa (zilā krāsā), Vācijas okupācijas zona (sarkanā krāsā) un Itālijas okupācijas zona (dzeltenā krāsā). Pārvaldes centrs Parīze Valoda(s) vācu, franču, oksitāņu Politiskā struktūra Trešā reiha okupācijas pārvalde Militārais komandieris  - 1940—1942 Otto fon Štīlpnāgels  - 1942—1944 Karls Heinrihs fon Štīlpnāgels Vēsturiskais laikmets Otrais pasaules karš  - Kompjeņas pamiers (1940) 1940. gada 22. jūnijā  - Operācija "Antons" 1942. gada 11. novembrī  - Izformēta 1944. gada 25. augustā

Militārā pārvalde Francijā (vācu: Militärverwaltung in Frankreich, franču: Administration militaire en France) bija pagaidu okupācijas pārvaldes iestāde, ko nacistiskā Vācija izveidoja Otrā pasaules kara laikā, lai pārvaldītu Vērmahta okupēto zonu Francijas ziemeļu un rietumu apgabalos. Tā sauktā okupācijas zona (zona occupée) tika izveidota 1940. gada jūnijā un pārdēvēta par "ziemeļu zonu" (zone nord) 1942. gada novembrī, kad arī iepriekš neokupētā zona dienvidos, kas pazīstama kā "brīvā zona" (zone libre), arī tika okupēta un pārdēvēta par "dienvidu zonu" (zone sud).

Tās izveidi Francijā daļēji noteica 1940. gada 22. jūnija Kompjeņas pamiera nosacījumi pēc Vērmahta zibenskara panākumiem, kas noveda pie Francijas krišanas. Tajā laikā gan francūži, gan vācieši domāja, ka okupācija būs īslaicīga un ilgs tikai līdz brīdim, kad Apvienotā Karaliste sāktu miera sarunas ar Vāciju, kas, pēc viņu domām, galu galā notiktu. Piemēram, Francija piekrita, ka tās karavīri paliks karagūstekņi līdz karadarbības beigām.

Francijas Valsts (État français) nomainīja sakauto un sabrukušo Francijas Trešo republiku. Lai gan nomināli Francijas Valstij bija suverenitāte pār visu valsti, tā faktiski bija ierobežota, īstenojot savas pilnvaras tikai brīvajā zonā. Tā kā Parīze atradās okupētajā zonā, Francijas Valsts valdība atradās kūrortpilsētā Višī, Overņā, un tāpēc valsti biežāk dēvēja par Višī Franciju.

Kamēr Višī valdība nomināli pārvaldīja visu Franciju, militārā administrācija okupētajā zonā de facto bija vācu nacistu diktatūra, kurā Višī valdības faktiskā suverenitāte bija ļoti ierobežota. Nacistu varā nonāca līdz šim brīvā zona, kad 1942. gada 11. novembrī operācijas "Antons" laikā tur iebruka Vācija un Itālija, reaģējot uz sabiedroto desanta operāciju "Lāpa" Franču Ziemeļāfrikā 1942. gada 8. novembrī. Višī valdība formāli turpināja pastāvēt, lai gan tagad tās pilnvaras tika ievērojami samazinātas.

Vācijas militārā administrācija Francijā beidzās ar Francijas atbrīvošanu pēc sabiedroto izcelšanās Normandijā un Provansā.

Okupācijas zonas

Vācu karavīri maršē gar Triumfa arku Elizejas laukos Parīzē, 1940. gada jūnijs.

Elzasu-Lotringu pēc Francijas—Prūsijas kara 1871. gadā anektēja Vācijas Impērija un pēc Pirmā pasaules kara to atguva Francija. Provinci atkārtoti anektēja Trešais reihs, tādējādi pakļaujot apgabala vīriešu dzimuma iedzīvotājus obligātajam militārajam dienestam Vērmahtā. Noras-Padekalē reģiona departamenti tika pievienoti militārajai pārvaldei Beļģijā un Ziemeļfrancijā, kas bija atbildīga arī par civilajām lietām 20 kilometrus platajā "aizliegtajā zonā" (zone interdite) gar Lamanša piekrasti. Vēl viena "aizliegtā zona" bija apgabali Francijas ziemeļaustrumos, kas atbilst Lotringai un aptuveni pusei no Franškontē, Šampaņas un Pikardijas teritorijas. Kara bēgļiem bija aizliegts atgriezties savās mājās, un tajās bija paredzēts iemitināties vācu kolonistiem un šo teritoriju gatavoja aneksijai Trešajā reihā, saskaņā ar gaidāmo nacistu Jaunajā kārtībā (Neue Ordnung).

Okupētā zona (franču: zone occupée, vācu: Besetztes Gebiet) sastāvēja no pārējās Francijas ziemeļu un rietumu daļas, ieskaitot vēl divas aizliegtās zonas.

Francijas dienvidu daļa, izņemot Akvitānijas rietumu pusi gar Atlantijas okeāna piekrasti, kļuva par "brīvo zonu" (zona libre), kur Višī režīms palika suverēns kā neatkarīga valsts, lai gan pamiera ierobežojumu (ieskaitot smagu nodevu) un ekonomiskās atkarības no Vācijas dēļ bija pakļauta spēcīgai Vācijas ietekmei. Tā veidoja 246 618 kvadrātkilometrus lielu teritorijas platību, aptuveni 45 procentus no Francijas teritorijas, un tajā dzīvoja aptuveni 33 procenti no kopējā Francijas darbaspēka. Demarkācijas līnija starp brīvo zonu un okupēto zonu bija de facto robeža, kuras šķērsošanai bija nepieciešama īpaša Vācijas varas iestāžu atļauja un ceļošanas dokuments.

Šie ierobežojumi palika spēkā pēc Višī okupācijas un zonas pārdēvēšanas par "dienvidu zonu" (zone sud), kā arī tika nodota militārajā pārvaldībā 1942. gada novembrī.

Itālijas okupācijas zona sastāvēja no nelielām teritorijām gar Alpu robežu un 50 kilometrus garu demilitarizētu zonu gar robežu. Itāļu zonu paplašināja visā teritorijā Ronas upes kreisajā krastā pēc Itālijas un Vācijas kopējā iebrukuma Višī Francijā 1942. gada 11. novembrī, izņemot apgabalus ap Lionu un Marseļu, kas tika pievienoti Vācijas dienvidu okupācijas zonai, un Korsiku.

Arī Itālijas okupācijas zonu okupēja Vācija un pievienoja dienvidu zonai pēc Itālijas kapitulācijas 1943. gada septembrī, izņemot Korsiku, kuru atbrīvoja brīvo franču spēku desantnieki un vietējā pretošanās kustība.

Administratīvā struktūra

Pēc tam, kad Vācija un Francija vienojās par pamieru pēc Francijas sakāves maijā un jūnijā, ģenerālpulkvedis Vilhelms Keitels un ģenerālis Šarls Icizē, attiecīgi Trešā reiha un Francijas maršala Filipa Petēna valdības pārstāvji, parakstīja to 1940. gada 22. jūnijā Retondas izcirtumā Kompjeņas mežā. Tā kā tas tika darīts tajā pašā vietā un tajā pašā dzelzceļa vagonā, kur tika noslēgts Kompjeņas pamiers, kas beidza Pirmo pasaules karu, kad Vācija padevās, to sauc par otro Kompjeņas pamieru.

Saskaņā ar pamieru, Francija tika aptuveni sadalīta okupētajā ziemeļu zonā un neokupētajā dienvidu zonā, "lai aizsargātu Vācu reiha intereses". Francijas koloniālā impērija palika maršala Petēna Višī režīma pakļautībā. Francijas suverenitāte bija jārealizē pār visu Francijas teritoriju, ieskaitot okupēto zonu, Elzasu un Mozeli, taču pamiera trešais pants noteica, ka Francijas varas iestādēm okupētajā zonā būs jāpakļaujas Vācijas militārajai pārvaldei un ka Vācija tajā izmantos okupācijas varas tiesības:

Okupētajā Francijas reģionā Vācu reihs īsteno visas okupācijas varas tiesības. Francijas valdība apņemas visos iespējamos veidos veicināt šo tiesību īstenošanu un šajā nolūkā sniegt Francijas administratīvo dienestu palīdzību. Francijas valdība nekavējoties liks visām okupētās teritorijas amatpersonām un administratoriem ievērot Vācijas militāro iestāžu noteikumus un pilnībā sadarboties ar tām.

Vācijas militārā administrācija bija atbildīga par civilajām lietām okupētajā Francijas teritorijā. Militārā administrācija bija sadalīta hierarhiskās komandatūrās. Vācijas jūras spēku lietas Francijā tika koordinētas ar centrālā biroja starpniecību, kas savukārt atbildēja vecākajam Visfrancijas komandierim. Pēc operācijas "Antons", vecākā Visfrancijas komandiera pavēlniecība tika sadalīta mazākās nodaļās, kas bija tieši pakļautas jūras spēku grupas "Rietumi" operatīvajai pavēlniecībai.