Francis Kemps

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Francis Kemps
Francis kemps.jpg
Rēzeknes domes priekšsēdētājs
Amatā
1920. gada 21. janvāris — 1920. gada 8. aprīlis
Premjerministrs Kārlis Ulmanis (LPV vadītājs)
Satversmes sapulces loceklis
Amatā
1920. gada 18. aprīlis — 1922. gada 8. oktobris
1. Saeimas deputāts
Amatā
1922. gada 8. oktobris — 1925. gada 3. oktobris

Dzimšanas dati 1876. gada 24. decembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Makašēnu pagasts, Rēzeknes apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1952. gada 21. oktobrī (75 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Mihailovska, Tuganas rajons, Tomskas apgabals, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Politiskā partija Latgales ļaužu partija, Latgales demokrātu partija, Progresīvā tautas apvienība
Dzīvesbiedrs(-e) Konstance Kempa, Marija Kostaržicka
Profesija publicists, inženieris
Augstskola Nikolaja I Civilinženieru institūts

Francis Kemps (latgaliešu: Fraņcs Kemps; dzimis 1876. gada 24. decembrī Makašēnu pagasta Sprūževas ciemā, miris 1952. gada 21. oktobrī Tomskas apgabalā) bija latviešu un latgaliešu literāts, politiķis un kultūras darbinieks. Pirmās latgaliešu avīzes un pirmā latgaliešu žurnāla izdevējs.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis nosacīti turīga zemnieka ģimenē, Francis Kemps nāk no vairāku pazīstamu Latgales kultūras darbinieku dzimtas, viņa mātes brālis bija Pīters Miglinīks, radu lokā bija arī Nikodems Rancāns.[1] Abus vecākus Kemps zaudē agrā vecumā, taču ir spējīgs iegūt pilnvērtīgu izglītību ar radinieku atbalstu. Līdz 1887. gadam mācās Rogovkas pamatskolā, pēc tam Ludzas apriņķa skolā. Izglītību turpina Pēterburgā, Sv. Katrīnas proģimnāzijā un Garīgajā seminārā, kur viens no viņa pasniedzējiem ir Francis Trasuns. Esot pēdējā kursā Kemps semināru 1900. gadā tomēr pamet, 1901. gadā brīvprātīgi iestājas Leibgvardes Izmailovas pulkā, iegūdams rezerves praporščika pakāpi un 1902. gadā nokārto ģimnāzijas eksāmenus. Tā kā lielākā daļa izglītoto latgaliešu šajā brīdī ir garīdznieki, Kemps nolemj apgūt inženierzinātnes un 1902. iestājas Nikolaja I Civilinženieru institūtā. Lai nopelnītu iztiku 1904. gadā Kemps iegūst mājskolotāja tiesības latīņu valodā, kādu laiku strādā par skolotāju Staņislava ģimnāzijas proģimnāzijā. No 1908. gada strādā par inženiera palīgu. Sakarā ar rosīgu sabiedrisko darbību un nepietiekošiem iztikas līdzekļiem studijas ieilgst, tikai 1913. gadā Kemps iegūst pirmās šķiras inženiera grādu.[2]

Sabiedriskā darbība Krievijas impērijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Publicistisko darbību Kemps sāk vēl mācoties Garīgajā seminārā, Franča Trasuna ietekmē viņš apgūst baltisko latviešu valodu un sāk publicēt dažādus stāstus un esejas Trasuna izdotajā "Daugavas Kalendārā". 1900. gadā viņš par spīti latīniskās drukas aizliegumam izdod ābeci latgaliešu bērniem "Lementars latvīšu bārnim" un 1901. gadā "Zalta altaris, dzīsmu un lyugšonu gromota", aizliegumu Kemps apiet, iegūstot Kauņas un Rīgas cenzoru atļauju izplatīt tās Augškurzemē, taču ar garīdznieku palīdzību izplatot grāmatas arī Latgalē. Atrodoties Pēterburgā, Kemps darbojas studentu korporācijā "Fraternitas Petropolitana", kā 1901./1902. gadā arī paša dibinātajā jauniešu pulciņā "Gunkurs". 1903. gadā Kemps darbojas kā nelegālā hektografētā žurnāla "Zvaigzne" redaktors, kā arī lasa referātus par Latgali Pēterburgā un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā, viņš publicējās "Baltijas Vēstnesī", kā arī latgaliski tulko Rūdolfa Blaumaņa lugas. Līdz ar Nikodemu Rancānu, Franci Trasunu, Emili Melngaili un Jāzepu Vītolu darbojas pie latviešu Muzikaliskās sabiedrības organizēšanas.[3]

Francis Kemps nodibina pirmo latgaliešu avīzi "Gaisma" un 1905. gada 27. novembrī iznāk tās pirmais numurs, kuras ievadrakstu "Gaisma aust!" saraksta pats Kemps:

Brōļi – latvīši. Mums gaisma aust. Celitēs nu tymseibas mīga, paplētit acis un veritēs, kas nūteik. Voci īradumi, vocā kārteiba jau gōžas, voci myuri, kuri myusus apspīde, jaun krejt, un zalta breiveiba kai sylta sauleite uzlāc un speid pa myusu sātām, teirumiem un pļovom...

Kauns lai byus tim, kuri myusus vordzynōja, un gūds mozai latvīšu tautai, kas izcīte gryutus laikus un sagaidēja zalta breiveibu.[4]

"Gaisma" iznāk līdz 1906. gadam, kad tās slēgšana tiek panākta ar poļu muižniecības un garīdzniecības apvienotiem centieniem[5] Avīzes pirmsākumos tajā līdzdarbojas gan Francis Trasuns, gan arī Kazimirs Skrinda. Iznāk 26 numuri.

No 1904. līdz 1912. gadam Kemps ļoti aktīvi darbojas "Daugavas kalendāru" izdošanā, kas lasītājus iepazīstina ar visdažādākajām tēmām. Kemps asi iestājas pret latgaliešu zemnieku izceļošanu uz Sibīriju, 1910. gada kalendārā viņš publicē stāstiņu "Uz Sibīriju sapnī", kas apraksta kādu zemnieku Dādulu, kas redz nelabu sapni, ka pārdevis iedzīvi un brauc ar ģimeni uz dzelzceļa staciju, bet pēc tam lopu vagonā uz Sibīriju. Plašu atpazīstamību iegūst arī Kempa satīriskais stāsts "Vecais staršina" par pagasta vecākā rupjību, kukuļņemšanu un negodīgo pārvēlēšanu. 1908. un 1909. gadā Kemps izdod arī vairākas ābeces latgaliešu bērniem.

Kemps ir arī viens no avīzes "Jaunas Zinias" izdevējiem, kas iznāk no 1912. līdz 1914. gadam, taču avīzes darbība apstājas, sākoties Pirmajam Pasaules Karam, jo pats Kemps kā 1. šķiras inženieris tiek iesaukts cariskās armijas 5. kājnieku divīzijas 17. Arhangeļskas kājnieku pulkā un nosūtīts uz Galīcijas fronti. 1915. gadā Kemps tiek pārcelts uz Oranienburgas 3. kājnieku pulku, piedalās saldētavu un kara ķieģeļnīcu būvēs, par nopelniem kaujās apbalvots ar 3. un 4. šķiras Annas ordeni, un 3. šķiras Staņislava ordeni. Kemps tiek ievainots, kontuzēts un 1915. gadā nozīmēts aizmugures dienestā Pēterburgā, kur aktīvi darbojas Bēgļu palīdzības biedrībā.[6] 1916. gadā Kemps dibina nelegālo Latgales darbaļaužu partiju, kas pēc ideoloģijas ir tuva sociālrevolucionāru uzskatiem, un 1917. gada aprīlī sāk izdot tās laikrakstu "Ļiaužu bolss". Kemps iestājas par pilnīgu zemes atsavināšanu muižniekiem, pret šādu risinājumu kā pārāk radikālu ir citi latgaliešu kultūras darbinieki, no tiem ievērojamākais Francis Trasuns.

1916. gada 12. oktobrī laikraksts "Dryva" publicē Franča Kempa ar pseidonīmu "F. Skoborga" iesūtīto eseju "Latgolijas nākotne", kas izraisa plašu rezonansi Latgales inteliģences pārstāvju aprindās. Kemps kritizē Baltijas latviešus un apgalvo, ka kulturālās tuvošanās mēģinājumi pārējiem Latvijas novadiem ir nesuši tikai negatīvus rezultātus. Viņš izvirza domu, ka Baltijas latvieši, cerot uz strauju apvienošanos, cer asimilēt Latgali un panākt, ka tajā runā Baltijas latviešu izloksnē, ko Kemps uzskata par neiespējamu. Viņš ierosina lietuviešiem, latgaliešiem un Baltijas latviešiem saglabāt neatkarību iekšlietās, taču veidot kopīgu ārpolitiku.[7]

1917. gada pavasarī kā savas partijas pārstāvis Kemps piedalās apspriedē Petrogradas pilsētas Domē un Aleksandra teātrī, darbojas priekšparlamentā, kur aizstāv ideju par Latgales pašvaldības izveidošanu.[nepieciešama atsauce] Tā paša gada aprīlī ir viens no Rēzeknes Pirmā Latgales kongresa organizētājiem, kongresa otrās dienas diskusijas notiek Kempa vadītajā Rēzeknes Tirdzniecības skolā.[1] Tur Kemps iestājas nevis par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem steidzamības kārtā, kā to rosina Francis Trasuns un citi kongresa vadītāji, bet gan par atdalīšanos no Vitebskas guberņas, Latgales iekšējo jautājumu atrisināšanu, un tam sekojošu pievienošanos pārējai Latvijai uz nosacījumiem, kas garantē Latgales kultūras, reliģijas un valodas īpatnību saglabāšanu. Kempa oponenti kongresā ir vairākumā, 182 no 232 delegātiem ir pret šādu pieeju, Kempa un viņa atbalstītāji pie vārda netiek laisti[8], un kongresu pamet. Pēc viņu aiziešanas lēmums pievienoties tiek pieņemts vienbalsīgi, taču ar šo notikumu Kemps iemanto separātista slavu,[1]

Pēc 1917. gadā Oktobra revolūcijas notikumiem lielinieki avīzi "Ļiaužu bolss" pasludina par kontrrevolucionāru un Kempam, riskējot ar nāves briesmām, izdodas atgriezties Latvijas teritorijā 1918. gadā, apmetoties sievas dzimtajās mājās Sakstagala Garančos. 1919. gadā lielinieki viņu arestē un iesloga Rēzeknes cietumā, vēlāk mobilizē kā inženieri.

Darbība brīvvalsts periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noslēdzoties Brīvības cīņām un Latgales atbrīvošanai Kemps uz laiku pilda Rēzeknes pilsētas galvas pienākumus, viņš ir pirmais, kas ieņem šo amatu pēc pilsētas atbrīvošanas no boļševikiem 1920. gada 21. janvārī.

Kā Latgales ļaužu partijas pārstāvis tiek ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē, kur līdzdarbojas pie Satversmes projekta izstrādes. Strādājot pie Satversmes II daļas projekta Kemps ierosina papildus tā 115. pantā projekta formulējumam, "“Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižama valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.”, iekļaut papildinājumu "pie kam Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne". Savu priekšlikumu Kemps pamato šādi:

Valsts valodas jautājums ir svarīgs jautājums. [..] konstitūcijas pants par valsts valodu tādā redakcijā, kāds še viņš ir, var aizskart arī vienu lielu daļu Latvijas – mūsu trešo zvaigzni – Latgali. [..] Mēs nenoliedzam, ka esam tie paši latvieši, bet mēs arī pastrīpojam, ka mums ir sava izloksne un sava vecā literatūra. [..] Latgaliešu izloksne ir plaša, kura aptver visu Latvijas austrumu daļu un kura sadalās uz mazākām izloksnēm. [..] Šinī izloksnē tiek drukātas grāmatas, avīzes, viņa tiek pasniegta skolās un Latgales pašvaldības iestādēs tiek pieņemta, tā kā balsot pret šo manu papildinājumu, balsot pret šī paragrāfa paplašinājumu būtu tas, ka mēs Latgalei gribam aizbāzt muti ciet.[9]

Iepriekšējais oponents Francis Trasuns, saskāries ar pārējo tautiešu attieksmi, šajā jautājumā atbalsta Kempu, taču latgaliešu mazākumā dēļ priekšlikums tiek noraidīts, vārdos skarbs pret to ir Kārlis Skalbe, aicinot kopt "literatūras valodu". Trešajā lasījumā Kemps ierosina iekļaut formulējumu "Latgalē latgaliešu izloksne visās iestādēs bauda valsts valodas tiesības", taču arī tas tiek noraidīts, Marģers Skujenieks to pamatojot norāda, ka priekšlikuma "kulturālās sekas ir nevēlamas.[10] Satversmes II daļas projekts pieņemts netiek.

Kemps kandidē Pirmās Saeimas vēlēšanās no Latgales ļaužu partijas un tiek ievēlēts, kādu laiku pilda sekretāra biedra pienākumus, vēlāk, 1924. gadā kopā ar Franci Trasunu dibina Latgales Demokrātu partiju. No 1925. līdz 1928. gadam strādā par taksatoru Hipotēku bankā, pēc tam no 1928. gada Kemps ir Satiksmes ministra biedrs, no 1931. gada turpina darbu Satiksmes ministrijā kā Dzelzceļu virsvaldes inspektors.

1934. gadā, pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma tiek no darba atbrīvots. Vairākkārt tiek apcietināts.[1]

1937. gadā Kemps izdod vienu no saviem labāk zināmajiem darbiem, "Latgales Likteņi", tā iespēju robežās reaģējot uz Ulmaņa režīma veiktajiem Latgales latviskošanas pasākumiem, savukārt 1939. gadā dibina un vada Latgales autonomistu organizāciju "Latgales patriotiskais "Dzelžu leģions"", kas izplata uzsaukumu "Valsts Prezidenta kungam un tā ministriem Latgales ultimāts". Sakarā ar šo darbību 1939. g. 24. aprīlī tiek arestēts, bet 4. maijā atbrīvots.

1929. paša gada 23. maijā Kemps apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[11]

Pēc Latvijas okupācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas Kempam piederošie īpašumi tiek nacionalizēti. Vācu okupācijas periodā viņš strādā par Ludzas komunālās nodaļas galveno inženieri, pēc kara turpina darbu Ludzas rūpniecības kombinātā. Kempa jaunākais dēls Leopolds iesaistās Konstantīna Čakstes pretošanās kustībā, par to uz 10 gadiem tiek izsūtīts uz Arhangeļskas apgabalu, bet pats Francis trīs mēnešus tiek pratināts Rīgā.[12]

Padomju vara pēc kara nacionalizē lielāko daļu Kempa 33,5 hektāru lielā īpašuma, atstājot iztikai nepietiekošu nepilnu hektāru un dzīvojamo māju, centieni panākt jebkādas pielaides no vietējās pašvaldības izrādās neauglīgi. 1948. gadā Kemps, tobrīd 72 gadus vecs, apsaimniekojot 0,36 hektārus zemes, tiek ieskaitīts kulaku kārtā, viņa zeme tiek aplikta ar paaugstinātām nodevām. Kemps turpina sūdzēties pat šo netaisnību visās padomju varas instancēs, līdz 1948. gada 6. oktobrī saņem galīgo atteikumu no Latvijas PSR Ministru padomes.[12]

Deportācija un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1949. gada 25. martā Francis Kemps tiek deportēts uz Tomskas apgabala Tuganas rajona Mihailovas sādžu.[1] 1950. gadā viņam izdodas pārcelties uz latgaliešu kolonistu ciemu kolhozā "Latgolija", kur viņš iegūst īpašumā nelielu pirtiņu bez jumta un tajā apmetas uz dzīvi.[13] Kemps turpina savu sabiedrisko darbību arī šajos skarbajos apstākļos mūža nogalē - viņš vietējā skolā māca bērniem latgaliešu valodu, vakaros pēc darba palīdzot atsvaidzināt dzimtās valodas prasmes arī pieaugušajiem. Paralēli turpinās darbs pie manuskripta "Vīna tauta voi divejas tautas". 1952. gada oktobrī nelielajā mājoklī izceļas ugunsgrēks - Kemps gūst smagus apdegumus, cenšoties glābt savas piezīmes, un mirst 1952. gada 21. oktobrī.[1] 1991. gadā Franča Kempa mirstīgās atliekas tiek pārapbedītas Zvirgzdenes kapos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Francis Kemps». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 27. decembrī.
  2. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 4. lpp
  3. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 5. lpp.
  4. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 6. lpp
  5. H. Stalšans, Latviešu un Lietuviešu Austrumu apgabalu vēsture, Chicago, Ill: 1958, 247. lpp
  6. Jānis Paukšte, Anna Rancāne, Ilona Salcevica, Irēna Vičuka, Latgales kultūras darbinieki, Rīga: 2008, 246. lpp
  7. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 7. lpp
  8. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 67. lpp
  9. Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 726.(972.)–728.(974). lpp
  10. Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīlī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 938.(1184.) lpp.
  11. Valdības Vēstnesis, Nr. 261, 1916. g. 13. nov. 1. lpp.
  12. 12,0 12,1 «Izcilais rēzekniešu novadnieks Francis Kemps». Skatīts: 2011. gada 14. novembris.
  13. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 8. lpp