Francisks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pāvestu. Par svēto skatīt rakstu Asīzes Francisks.
Francisks
Franciscus
Pope Francis South Korea 2014.png
Pāvests Francisks 2014. gadā
266. Romas pāvests
Amatā
2013. gada 13. marts — pašlaik
Priekštecis Benedikts XVI

Dzimšanas dati 1936. gada 17. decembrī (80 gadi)
Valsts karogs: Argentīna Buenosairesa, Argentīna
Dzīvo Karogs: Vatikāns Vatikāns
Tautība Argentīnietis
Augstskola Buenosairesas Universitāte
Reliģija Romas katoļu baznīca
Paraksts FirmaPapaFrancisco.svg

Francisks (latīņu: Franciscus; dzimis 1936. gada 17. decembrī; pilsoniskais vārds — Horhe Mario Bergoljo (Jorge Mario Bergoglio)) ir 266.[1] un pašreizējais pāvests, Romas katoļu baznīcas galva, kā arī Vatikāna vadītājs. Franciskam ir vienlaikus Argentīnas un Vatikāna pilsonība.

Viņš ir itāļu izcelsmes.[2] Studējis Argentīnā un Vācijā.[2] 1969. gada decembrī ticis ordinēts, 1992. gada jūnijā — konsekrēts, 2001. gada februārī kļuvis par kardinālu. Laikā no 1998. līdz 2013. gadam bija Buenosairesas arhibīskaps.

2013. gada 13. martā Bergoljo tika ievēlēts par pāvestu, pieņēmis Franciska vārdu. Viņš kļuva par pirmo jezuītu, pirmo personu no dienvidu puslodes un no Amerikas, kas ticis ievēlēts par pāvestu. Tāpat viņš ir pirmais Romas katoļu baznīcas vadītājs no ārpus Eiropas pēdējo 1200 gadu laikā. Francisks ir pirmais pāvests pēc Jāņa Pāvila I, kas pieņēmis vēl neizmantotu pāvesta vārdu.

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Horhe Mario Bergoljo dzimis Buenosairesā kā vecākais bērns piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs Mario Hosē Bergoljo bija itāļu izcelsmes imigrants (dzimis Portakomaro pilsētiņā, Pjemontas reģionā) un strādāja par dzelzceļa darbinieku, bet māte Redžina Marija Sivori bija mājsaimniece, kurai arī ir itāļu saknes (vecāki nāk no Ziemeļitālijas).[3] Bērnības gados Horhe Mario Bergoljo dejoja tango un bija aktīvs vietējās futbola komandas San Lorenzo de Almagro atbalstītājs.[4]

Sākumā Horhe Mario Bergoljo izvēlējās studēt ķīmiju, iegūdams grādu ķīmijas inženierijā. 21 gada vecumā viņš saslima ar pneimoniju, kādēļ viņam tika izoperēta viena plauša. Vēlāk viņš kardināli izvēlējās savu dzīvi veltīt kalpošanai, izlemjot par labu priesterības aicinājumam. Šādu dzīves ceļu viņš izvēlējās pēc kāda notikuma, 1953. gadā, Sv. Mateja svētkos, kad jaunietis Horhe Mario Bergoljo pēc grēksūdzes sajuta aicinājumu iet konsekrētas dzīves ceļu, sekojot Ignācija no Lojolas piemēram. Pēc šī notikuma jaunietis iestājās Villa Devoto garīgajā seminārā. Vēlāk, atceroties šo notikumu, pēc kura jaunietis sevi pilnīgi veltīja Dievam un Baznīcai, Bergoljo pēc bīskapa nominācijas saņemšanas izvēlējās stundu liturģijā Sv. Mateja dienai veltītu homīlijas frāzi Miserando atque eligendo par savas dzīves moto un ielika to savā bīskapa ģerbonī.[5]

Pirms kļūšanas par pāvestu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priesteris, jezuīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gada 11. martā viņš iestājās jezuītu ordenī Čīlē, kur pabeidza studijas humanitārajās zinātnēs. 1963. gadā, atgriežoties Buenosairesā, Sanmigēlas Sv. Jāzepa lielajā seminārā (Colegio Máximo San José) viņš ieguva grādu filozofijā. No 1964. līdz 1965. gadam viņš pasniedza psiholoģiju Imakolatas augstskolā, Santafe. Šo pašu priekšmetu viņš pasniedza vēlāk, 1966. gadā, Elsalvadoras Universitātē (Universidad del Salvador), Buenosairesā. No 1967. līdz 1970. gadam viņš studēja teoloģiju Sv. Jāzepa lielajā seminārā, Sanmigēlā, iegūstot grādu teoloģijā.

1969. gada 13. decembrī Horhe Mario Bergoljo tika iesvētīts par priesteri. No 1970. līdz 1971. gadam viņš pabeidza trešo probāciju Alkalā de Enaresā, Spānijā, bet 1973. gada 22. aprīlī viņš deva mūža svētsolījumus jezuītu ordenī. No 1972. līdz 1973. gadam viņš strādāja kā augstskolas docētājs un noviču audzinātājs Villa Varilari, Sanmigēlā, līdztekus pasniedzot arī teoloģiju. 1973. gada 31. jūlijā viņš tika ievēlēts par Argentīnas jezuītu ordeņa provinciālu. Šo amata pienākumu viņš pildīja sešus gadus līdz 1979. gadam. Pēc tam 1980. gadā viņš kļuva par filozofijas un teoloģijas fakutlātes rektoru Sanmigēlā. Vienlaikus viņš pildīja arī Sanhosē (Patriarca San Jose) draudzes prāvesta pienākumus Sanmigēlas diecēzē. 1986. gadā viņš ieradās Vācijā, lai pabeigtu savu doktorāta darbu. Pēc tam pēc diecēzes vadības rīkojuma viņš atgriezās Elsalvadoras universitātē, bet vēlāk tika nostūtīts uz Kordovu, kur kalpoja kā garīgais vadītājs un biktstēvs.[6]

Bīskaps, kardināls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gada 20. maijā toreizējais pāvests Jānis Pāvils II viņu nominēja par Buenosairesas palīgbīskapu. Tā paša gada 27. jūnijā viņš tika konsekrēts par bīskapu.[7] 1997. gadā viņš saņēma episkopālo konsekrāciju Buenosairesas katedrālē no kardināla Antonio Kvarasino (Antonio Quarracino), apustuliskā nuncija Ubaldo Calabressi (Ubaldo Calabresi) un bīskapa Emilio Ogenoviča (Emilio Ognenovich). 1997. gada 3. jūnijā viņš tika nominēts par Buenosairesas koadjutorarhibīskapu un 1998. gada 28. februārī kļuva par iepriekšējā arhibīskapa, kardināla Antonio Kuaracino (Cardinal Antonio Quarracino) amata pēcteci. Tādejādi viņš kļuva par Argentīnas primasu. No 2005. gada 8. novembra līdz 2011. gada 8. novembrim viņš pildīja Argentīnas bīskapu konferences prezidenta pienākumus.[6]

Pāvests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievēlēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vatikānā notikušā konsistorija 2013. gada 10. februārī, kurā toreizējais pāvests Benedikts XVI paziņoja par atkāpšanos no ieņemamā amata, 28. februārī Romas pāvesta vieta kļuva vakanta jaunajam pāvestam. Pirms pāvesta ievēlēšanas Vatikāns izteica vēlmi jauno pāvestu ievēlēt līdz Lieldienām.[8]

Konklāvs tika sasaukts 12. marta pēcpusdienā, kurā piedalījās 115 balstiesīgi kardināli.[9] Starp visiem kardināliem neviens nebija izteikts favorīts, bet masu medijos kā favorīts tika izvirzīts Milānas kardināls Andželo Skola, kardināls no ASV Timotijs Dolans, kanādiešu kardināls Marks Uellē un brazīlietis kardināls Odils Šērers. Tika izvirzīta iespējamība, ka jaunais pāvests varētu tikt ievēlēts no Āfrikas, Dienvidamerikas vai Ziemeļamerikas, nevis no Eiropas, kā tas ir bijis iepriekš.[10] Pēc četriem balsojumiem no Siksta kapelas skursteņa pacēlās melni dūmi. Par jauno pāvestu kardināliem izdevās vienoties pēc piektā balsojuma, 13. marta 20:06 (pēc Latvijas laika), kad no Siksta kapellas skursteņa pacēlās balti dūmi.

Francisks pirmo reizi parādoties pavesta amatā uz Sv. Pētera bazilikas balkona 2013. gada 13. martā

Pirmo reizi Baznīcas vēsturē pāvests ir izvēlējies vārdu Francisks.[11][12] Viņš kļuva par pirmo jezuītu,[2] pirmo personu no dienvidu puslodes un no Amerikas, kas ticis ievēlēts par pāvestu. Tāpat viņš ir pirmais Romas katoļu baznīcas vadītājs no ārpus Eiropas pēdējo 1200 gadu laikā, pēdējais Gregorijs III (dzimis Sīrijā) bija Romas pāvests no 731. līdz 741. gadam.[13] Francisks ir pirmais pāvests pēc Jāņa Pāvila I, kas pieņēmis vēl neizmantotu pāvesta vārdu. Par savu devīzi Francisks izvēlējās paturēt savu bīskapa moto: Miserando atque eligendo, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "Uzlūkojot ar žēlsirdību, viņu izvēlējās".[14]

Savā pirmajā uzrunā Francisks aicināja visus ticīgos lūgties vienam par otru un kopīgi ar Sv. Pētera laukumā sanākušajiem svētceļotājiem lūdzās par emeritēto pāvestu Benediktu XVI. Nākamajā dienā pēc ievēlēšanas pāvests apmeklēja Jaunavas Marijas lielāko baziliku Romā, kur lūdzās Dievmātes Salus Populi Romani svētbildes priekšā un uzticēja savu kalpojumu Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai.[15] 14. marta pēcpusdienā pāvests kopā ar kardināliem elektoriem Siksta kapellā vadīja konklāva noslēguma misi. Savā pirmajā sprediķī pāvesta amatā Francisks uzsvēra:

Iet, veidot un liecināt – tie ir ticīgo kopienas trīs uzdevumi attiecībā uz Dievu. Bet, kas veic šos uzdevumus bez Dieva, tas to dara veltīgi. Kad ejam bez krusta, kad veidojam bez krusta un kad apliecinām Kristu bez krusta, mēs neesam Viņa mācekļi. Mēs kļūstam pasaulīgi. Mēs varam būt bīskapi, priesteri, kardināli un pāvesti, tikai ne Kristus mācekļi. Vēlos, lai mums visiem, pēc šīm žēlastības pilnajām dienām, būtu drosme staigāt Kunga klātbūtnē, kopā ar Viņa krustu. Un veidot Baznīcu uz Kunga Asinīm, kas tika izlietas uz krusta. Un apliecināt vienīgo godību: krustā piesisto Kristu. Šādā veidā Baznīca varēs iet uz priekšu.[16]

Jaunievēlētā pāvesta Franciska pontifikāta inaugurācijas Svētā Mise notika 2013. gada 19. martā, kad pēc Katoļu Baznīcas kalendāra iekrīt Sv. Jāzepa svētki. Inaugurācijas misē piedalījās 132 valstu delegācijas, tajā skaitā Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kā arī citu kristietības konfesiju pārstāvji, tajā skaitā Konstantinopoles pareizticīgo baznīcas patriarhs Bartolomejs I, ieejot vēsturē kā pirmais šīs konfesijas patriarhs, kurš piedalījies Romas pāvesta inaugurācijā. Svētās Mises laikā pāvests Francisks apsveica vārda dienā arī tikko emirēto pāvestu Benediktu XVI.[14][P 1]

Ģerbonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāvesta ģerbonis

Pāvests Francisks savā ģerbonī paturējis sava bīskapa ģerboni, ko rotā pavesta ģerboņiem raksturīgā mitra ar sakrustotām atslēgām, kuras sasietas ar auklu. Zilā vairoga augšdaļā attēlota starojošā un liesmojošā saule, virs kuras ir burti IHS un krusts, bet zem tiem - trīs naglas (jezuītu ordeņa simbols). Vairoga apakšā attēlota zvaigzne un smaržīgais nardum zieds. Zvaigzne simbolizē Vissvētāko Jaunavu Mariju, Kristus un Baznīcas Māti, bet zieds norāda uz sv. Jāzepu. Zem ģerboņa lasāms uzraksts latīņu valodā: Miserando atque eligendo (latviešu: "Uzlūkojot ar žēlsirdību, viņu izvēlējās").[5]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pāvesta Benedikta XVI pilsoniskais vārds ir Jozefs (Jāzeps) Aloīzs Racingers (vācu: Joseph Alois Ratzinger)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mark Rice-Oxley. «Pope Francis: the humble pontiff with practical approach to poverty». The Guardian (UK), 2013. gada 13. marts. Skatīts: 2013. gada 13. marts.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Argentina's Jorge Mario Bergoglio elected Pope Francis I». BBC Online. BBC News. 2013. gada 13. martā. Skatīts: 2013. gada 13. martā.
  3. «El éxtasis familiar por el "loco de la guerra"». La Nación. Lanacion.com.ar. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  4. «Francisco, Socio de San Lorenzo, es el Nuevo Papa». Sanlorenzo.com.ar. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  5. 5,0 5,1 «Jaunā pāvesta moto un ģerbonis». Vatikāna radio. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  6. 6,0 6,1 «Pope Francis oficial biography». Zenit.org. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  7. «Francisks – iejūtīgs, vienkāršs un dziļas ticības pāvests no Latīņamerikas». Katedrale.lv. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  8. «Melni dūmi virs Vatikāna – pāvests nav ievēlēts». Delfi.lv. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  9. «Konklāvs sāksies 12. martā». Vatikāna radio. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  10. ir.lv Eksperts. Spēcīgākie pāvesta amata kandidāti. Atjaunināts: 2013. gada 11. martā
  11. «Mums ir pāvests Francisks!». Catholic.lv. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  12. «Cardinal Jorge Mario Bergoglio of Argentina Named as New Pope of the Roman Catholic Church». CNBC. 2013. gada 13. marts. Skatīts: 2013. gada 13. marts.
  13. Financial Times. «New Pope is an Argentine». Financial Times, 2013. gada 13. marts. Skatīts: 2013. gada 13. marts.
  14. 14,0 14,1 I. Korņejeva. «Pāvests Francisks: "Patiesa vara ir kalpošana"». La.lv. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  15. «Jaunais pāvests uztic savu kalpojumu Dievmātes aizbildniecībai». Katedrale.lv. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.
  16. «Pāvests Francisks vadīja Konklāva noslēguma Misi». Katedrale.lv. Skatīts: 2013. gada 6. aprīlī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]