Frankfurtes opera

Frankfurtes opera Oper Frankfurt
Pamatinformācija
Adrese	Villija Branta laukums Frankfurtē pie Mainas
Pilsēta	Frankfurte pie Mainas
Valsts	Vācija
Dibināta(-s)	1792, 1880, 1951, 1963
Vadība
Direktors	Tomass Gugeiss
Galvenais diriģents	Bernds Lēbe
Zāles
Lielā zāle	1369
www.oper-frankfurt.de

Frankfurtes opera ir pastāvīga operteātra trupa Frankfurtē, Vācijā ar pastāvīgu operteātra namu Frankfurtes pilsētas Villija Branta laukumā. Trupa pastāvīgi eksistē kopš 1792. gada, 1880. gadā atvēra savu operas namu (vācu: Alte Oper, Vecais operas nams). 1944. gadā operas nams tiek nopostīts un atjaunots laikā no 1976. līdz 1981. gadam — šobrīd kalpo kā koncetru un kongresu centrs. Teātris tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem operas mūzikas teātriem Eiropā un žurnāls Opernwelt tam ir piešķīris gada operas nama titulu 1995., 1996., 2003., 2015., 2018., 2020., 2022., 2023. un 2024. gadā. 2013. gadā saņēmuši apbalvojumu "Gada operas trupa" Starptautiskajā operas apbalvošanā.

Frankfurtes operas un muzeju orķestris ir opernama rezidējošais orķestris.

Operas nams ir slavens ar to, ka tajā tradicionāli notiek Vācijas pirmizrādes un pirmatskaņojumi.

Vēsture

Pirmsākumi 1700.–1880. gadā

Afiša J. A. Hases operai “Il Leucippo”, ko 1754. gadā zirgu tirgus laukumā izpildīja itāļu ceļojošā operas trupa "Girolamo Bon".

Komēdiju nams pie zirgu tirgus, kurā notika pirmie operas uzvedumi Frankfurtē no 1782. līdz 1880. gadam (foto no 1902. gada).

1700. gadā Frankfurtē viesojās franču operas trupa, kas sniedza pirmo zināmo operas izrādi Frankfurtes pilsētā, izpildot Žana Batista Lulī darbus. Pilsētā turpināja viesoties ceļojošas operas trupas, ieskaitot nozīmīgi 1745. gadā itāļu Pjetro Mingoti trupa, kuras diriģentu vidū bija Kristofs Vilibalds Gluks. Operas priekšnesumi tika sniegti lielu viesnīcu ēdamzālēs vai uz pagaidu koka skatuvēm, kas parasti tika būvētas zirgu tirgus laukumā (vācu: Roßmarkt) - šobrīd Frankfurtes Neustadt rajonā. 1754. gadā uz zirgu tirgus skatuves itāļu režisora Džirolamo Bona ceļojošo operas trupa izpilda Drēzdenes "galma komponista" Johana Ādolfa Hases iestudējumu "Il Leucippo". Trupa paliek pilsētā un sniedz priekšnesumus līdz 1755. gada aprīļa beigām.

Pēc tam, kad kaimiņu pilsētā Manheimā 1777. gadā tika uzcelta teātra ēka, Frankfurtes pilsētas dome, balstoties uz iedzīvotāju interesi par izrādēm, 1980. gadā sāka būvēt Komēdiju namu (vācu: Comoedienhaus) zirgu tirgus ziemeļu pusē. Ēkas iekšpuse bija grezni izrotāta ar debesziliem griestu gleznojumiem un koši sarkanām tapetēm. Teātrī bija gandrīz 1000 sēdvietas, kas izvietotas orķestra līmenī, divi balkoni, stāvvietu galerija.

Komēdiju nama pirmā pirmizrāde notika 1782. gada 3. septembrī, kad tika izrādīta luga "Hanno, ziemeļu princis".

Drīzumā teātrī sāka notikt arī operas izrādes, īpaši populāri bija Mocarta darbi kuri tika izrādīti viņa dzīves laikā, lai gan bieži adaptēti un saīsināti. 1784. gadā teātra programmā bija "Bēgšana no Serāla", 1788. gadā bija "Figaro kāzas", 1789. gadā izrādīja "Dons Žuans". Visas izrādes sniedza ceļojošas operu trupas. 1792. gadā teātris izveido savu orķestri.

No 1821. gada līdz 1848. gadam par teātra muzikālo direktoru kļūst Karls Gūrs, kurš bija arī teātra galvenais akcionārs. Līdz ar to tika kultivētas uz peļņu orientētas izrādes - dominēja Mocarta, Vēbera, Spora, Rossini un Heinriha Maršnera darbi.

1848. gadā Gūrs negaidīti mirst pēkšņā nāvē, taču teātris uz šo brīdi ir tehniski novecojis un kļuvis par mazu Frankfurtes strauji augošajam iedzīvotāju skaitam. Teātra palielināšanas plāniem traucē līdzekļu trūkums. 1869. gadā, trīs gadus pēc Frankfurtes brīvpilsētas aneksijas Prūsijas sastāvā, tiek pieņemts likums par Frankfurtes recesiju, kas paver ceļu iekasēt nodevas un finansēt jaunas ēkas celtniecību.

1880.–1933. gads — prestižais operas nams

Vecā opera (vācu: Alte Oper) no 1880. līdz 1944. gadam.

Vecās operas kāpņu telpa

1880. gadā pie bijušajiem Bokenheimera vārtiem tiek atklāts jauns operas nams, ko projektē Rihards Lukē. Kopš tā brīža šo vietu sāk dēvēt par Operas laukumu (vācu: Opernplatz), bet ēka visā Vācijā šobrīd ir pazīstama ar nosaukumu Vecais operas nams (vācu: Alte Oper). Ēkas izmaksas ir 6,8 miljoni marku un 1,4 miljoni no tiem ir Frankfurtes iedzīvotāju ziedojumi un pilsētai piederošās zemes pārdošana Operas laukumā. Sākotnējās izmaksas bija paredzētas 2 miljoni marku, kas izraisīja skandālu par milzīgo pārtēriņu uz valsts kases rēķina. Atklāšanas ceremonijā piedalījās imperators Vilhelms I, kam tiek piedēvēts citāts "Es to nevarētu atļauties Berlīnē".

Pirmā izrāde jaunajā namā ir "Dons Žuans" un notiek 1880. gada oktobrī. Sākot ar 1881./82. gada sezonu, sakarā ar budžeta deficītu, teātrim tiek piešķirta 80 000 marku subsīdija. Pēc 1887. gada subsīdija tiek palielināta līdz 150 000 markām. Kopš tā laika operas nams regulāri saņem subsīdijas no valsts.

1933.–1945. gads — Opera nacistu laikmetā

Kad nacionālsociālisti nāca pie varas, Frankfurtes operas direktors Žozefs Turnau un diriģents Hans Vilhelms Šteinbergs bija ebreji, līdz ar to jaunieceltais mērs Frīdrihs Krebss nekavējoties abus atlaida no darba. Vairāki citi mākslinieki arī tika atlaisti un deportēti.

Ebreju vajāšana atsaucās arī uz skatītāju skaitu zālē, jo gandrīz puse abonentu līdz 1933. gadam piederēja Frankfurtes ebreju kopienai. Liels atbalsts teātrim nāca no Pašvaldību teātru patronāžas asociācijas, kas tika dibināta 20. gadsimta 20. gadu beigās, taču 1933. gadā beidza pastāvēt, jo lielākā daļa tās biedru bija ebreji. Mērs Krebss mēģināja izveidot jaunu "āriešu" atbalsta asociāciju, kas nevainagojās panākumiem. Biļešu cenas tika samazinātas par 30%, tika organizētas jaunas kampaņas abonentiem, taču teātrim krasi samazinājās apmeklējums.

No 1933. gada jūnija par ģenerāldirektoru tika iecelts Hanss Meisners, kas bija mēra Krebsa skolas draugs. Lai gan Meisners centās izvairīties no jebkādiem riskiem mākslinieciskajā programmā, viņš palika uzticīgs bijušās trupas dalībniekiem.

1944. gada 29. janvārī Frankfurtes bombardēšanas laikā operas nams tiek sabombardēts, taču izrādes ir tikai jāpārtrauc un nekavējoties sākas atjaunošanas darbi. Taču 18. martā bombardēšanas laikā tiek iznīcināta operas dekorāciju ēka, kas atradās pretī operas namam, un 22. marta bombardēšanā, kad tiek iznīcināta visa Frankfurtes vecpilsēta, operas nams nodeg līdz pamatiem. 1944. gada 1. septembrī visi teātri Vācijā pārtrauca darbību un trupas izklīda.

1945.–1960. gads — pagaidu pasākumi un rekonstrukcija

No 1945. līdz 1951. gadam opera īslaicīgi tika izrādīta bombardēšanā neskartajā Frankfurtes Fondu biržas zālē.

Bijušais drāmas teātris, kas celts 1902. gadā, no 1951. līdz 1960. gadam bija Frankfurtes operas mājvieta.

Pēc tam, kad 1945. gada 27. martā amerikāņu karaspēks okupēja Frankfurti, par mēru tiek iecelts Kurts Blaums, kas sāka atbalstīt iedzīvotāju iniciatīvu atdzīvināt kultūras dzīvi. Rekonstruēt Operas namu nebija iespējams, taču 1945. gada jūlijā Frankfurtes mākslinieki, kas joprojām bija pilsētā, sanāca kopā uz pirmo koncertu.

Līdz 1951. gadam pilsētā ir tikai viena neskarta zāle, kurā var rīkot izrādes - Jaunajā biržas ēkā, kur kopš 1945. gada 3. novembra Bruno Vonderhofa vadībā izrādes rīko arī opera.

Kopš 1948. gada bija nodibināta mecenātu biedrība vecā teātra rekonstrukcijai. 1949. gadā sākās drupu attīrīšana un 1949. gadā pilsētas dome apstiprināja 1,4 miljonu Vācijas marku budžetu būvniecības pirmajai kārtai.

Tomēr ar 1950. gada 13. februāri pilsētas dome apturēja visus būvdarbus, jo "Pirmkārt, ir jānodrošina mūsu līdzpilsoņu pirmās nepieciešamības preces; tas galvenokārt ietver mājokļu nodrošināšanu un skolu un slimnīcu atjaunošanu. Šie pamati ir jebkuras kultūras dzīves kultivēšanas priekšnoteikums." Taču pilsētas iedzīvotāji četru nedēļu laikā savāca 50 000 parakstu teātra saglābšanas atbalstam, kas spieda domi padoties un apstiprināt 2 miljonus marku būvniecības atsākšanai.

1951. gada 23. decembrī opera Vondenhofa vadībā pārcēlās uz jaunu drāmas teātra ēku. Arhitekta Oto Apela vadībā tika uzbūvēta auditorija ar aptuveni 1500 sēdvietām. Sekojot bijušās operas nama projektam, tika izveidotas trīs sēdvietu zonas. Interjers rūsas sarkanā un okera krāsā palika nemainīgs līdz renovācijai 1987. gadā. Skatuve tika realizēta ar vismodernāko tehnoloģiju - ar divām rotējošām skatuvēm 38 un 16 metru diametrā un ievelkamu orķestra bedri. Bija paredzēts, ka jaunā "Lielā māja" divas reizes gadā būs pieejama arī Frankfurtes teātrim.

Ģenerāldirektors Georga Šolti (1952–1961) operas trupu pacēla Eiropas opernamu augstākajā līmenī, lai gan Šolti galvenokārt bija orķestra vadītājs un pats diriģēja tikai dažas operas izrādes. Ansamblis tika uzaicināts un piedalījās daudzās starptautiskās turnejās. No 1960. līdz 1962. gadam Frankfurtes opera ieguva septiņas pirmās balvas Parīzes festivālā "Théâtre des Nations". Šolti deviņu gadu laikā Frankfurtes opera iestudēja 35 pirmizrādes tādu mākslinieku režijā kā Arno Asmans, Harijs Bakvics un Leopolds Lindtbergs. Frankfurtes ansambļa pazīstamo dziedātāju vidū bija basbaritons Teo Adams un soprāns Anna Šlema.

1960.–1987. gads — jauno pašvaldības teātru būvniecība

1962. gadā uzbūvētā stikla fasāde (2006. gada foto)

Skats lielās zāles skatītāju auditorijā (2006. gada foto)

1963. gadā tika pabeigta Frankfurtes operas ēka, kas tika uzcelta tieši blakus teātra ēkai. No 1960. gada līdz 1962. gadam vecā teātra jūgendstila fasāde tika nojaukta un aizvietota ar 120 metrus garu stikla fasādi, aiz kuras atradās pašvaldības teātru koplietošanas vestibils. Līdz ar jaunās operas ēkas pabeigšanu, Frankfurtes opera atguva savu pastāvīgo mājvietu.

Šolti pēcteča Lovro fon Matačiča (1961–1966) vadībā Frankfurtes opera saglabāja savu augsto līmeni. Sešdesmitajos gados repertuārā bija aptuveni 30 iestudējumu, galvenokārt tādu slavenu režisoru kā Valters Felsenšteins, Bohumils Herliška, Oto Šenks un Vīlands Vāgners vadībā.

Pirmā ekonomiskā krīze Vācijas Federatīvās Republikas vēsturē 1967. gadā izraisīja publisku konfliktu starp māksliniecisko vadītāju Bakvicu un pilsētas domi. Pirmo reizi pilsēta ieviesa īstermiņa taupības pasākumus, kas būtiski ierobežoja operas māksliniecisko darbību, kas balstījās uz ilgtermiņa plānošanu.

Sākot ar jaunu direktoru Maiklu Gīlenu (1977-1987) operteātris sāka ar ražot ļoti diversificētu saturu, reizēm pat sašķeļot publiku un kritiķus konfliktos. Piemēram, Hansa Neienfelsa 1981. gada "Aīdas" iestudējums, kas bija viens no pretrunīgākajiem tomēr arī veiksmīgakajiem iestudējumiem. Tajā Aīda parādījās kā apkopēja, bet Radamess – kā vienkāršs pārvaldnieks. Vergi tika attēloti kā mežoņi, kas mētā vistas kājas, un ēģiptiešu koris bija ģērbies formālā tērpā kā svētku operas publika. Pirmizrādē īstā publika reaģēja ar sašutumu, jo Verdi uzticīgajā mīlestības, naida, varaskāres, greizsirdības un vardarbības stāsta iestudējumā robežas starp notikumiem uz skatuves un realitāti bija izplūdušas. Tomēr bija arī citas balsis, kas uzskatīja, ka veids, kā uz skatuves ienest kontrastus un pretrunas, ir vienīgā piemērotā pieeja tādai mūsdienu metropolei kā Frankfurte.

1982. gadā Frankfurtes operas dramaturģijai tika piešķirta Vācijas kritiķu balva.

1987. gads līdz mūsdienām — no operas nama ugunsgrēka līdz gada operai

Operas nams vakarā

Skats no auditorijas uz orķestra bedri un skatuvi

Gerijs Bertīni nomainīja Gīlenu 1987. gadā, pārņemot nama vadību kopā ar operas direktoru Pēteri Dannenbergu. Starptautiski atzītais diriģents iepriekš bija Rietumvācijas Radio galvenais diriģents un varēja minēt aptuveni 40 operas iestudējumus, taču nekad iepriekš nebija vadījis operas namu. Viņa pirmais iestudējums, Gluka "Ifigēnija Aulī", neguva kritiķu atzinību.

1987. gada 12. novembrī Frankfurtes operas skatuve tika pilnībā iznīcināta ļaunprātīgas dedzināšanas rezultātā. Minimāli cieta arī auditorija. Nekavējoties sākās rekonstrukcija, kas tika pabeigta trīs ar pusi gadu laikā. Bertīni būvniecības laikā cīnījās ar nepieciešamajiem pagaidu risinājumiem - opera atkal tika izrādīta blakus esošajā teātra ēkā.

Pēc Bertīni aiziešanas 1991. gadā par pagaidu diriģentu kļuva Hanss Drevancs no Darmštates, un 1991. gada 6. aprīlī viņš atkārtoti atklāja pārbūvēto un paplašināto operas namu ar Mocarta "Burvju flautas" izrādi. Sākotnēji operas māksliniecisko vadību uz laiku pārņēma Hanss Pēters Dolls un Martins Šteinhofs.

Pārejas periodā tika radīti vairāki jauni iestudējumi - izrādes kā "Traviata" ar Akselu Korti, "Rožu kavalieris" ar Rūtu Berghausu, "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" ar Verneru Šrēteru un "Nirnbergas meistardziedoņi" ar Kristofu Nelu. Pītera Sellarsa, Džona Adamsa, Stīva Reiha, Fila Glāsa un Roberta Vilsona viesizrādes drīz vien spēja kompensēt ugunsgrēka nodarīto kaitējumu operai repertuāra un skatītāju zaudējumu ziņā.

1993. gadā opera kā ģenerāldirektoru pieņem darbā virsdiriģentu Silvainu Kamberlingu no Briseles operas.

Kambrelinga vadībā tika iestudētas daudzas nozīmīgas izrādes, ko iestudēja tādi režisori kā Pēters Musbahs ( Voceks, Dons Žuans, Figaro kāzas ), Herberts Vernike ( Nībelunga gredzens ) un Kristofs Mārtālers ( Fidelio ). 1994. gadā otro reizi kopš Otrā pasaules kara tika ierakstīts pilns Nībelunga gredzena cikls. Kambrelinga vadībā Frankfurtes opera 1995. gadā pirmo reizi tika atzīta par "Gada opernamu". Tomēr šajā periodā bija vērojama ekonomiskā lejupslīde, kas atspoguļojās sarūkošos budžetos, samazinātos izrāžu skaitā un zemākos skatītāju skaitā. Viņa pēdējā sezonā bija tikai aptuveni 80 izrādes, jo Kambrelings uzstāja uz augstākās kvalitātes muzikālā teātra radīšanu un atteicās pakļauties saviem standartiem, neskatoties uz pieaugošajiem budžeta ierobežojumiem. Tas izraisīja sabiedriskus un politiskus konfliktus pilsētā, kas arī radīja saspīlētu atmosfēru operas trupā.

Kambrelings nonāca arvien lielākā izolācijā un 1997. gadā priekšlaicīgi lauza līgumu. Tā rezultātā viņš nesaņēma atlaišanas pabalstu vai kompensāciju un pameta operu ar labām attiecībām ar Frankfurtes publiku, kas viņu uzņēma ar līdzīgām ovācijām kā viņa priekšgājēju Gīlenu. Ģenerāldirektora amatā pēcteča meklējumi nebija ilgs laiks, jo tūlīt pēc viņa debijas pie diriģenta Luisas Milleres mākslinieciskais vadītājs Šteinhofs lūdza itāļu diriģentu Paolo Karinjāni ieņemt šo amatu. Tā kā Karinjāni nebija pieejams īsā laikā, vakanto amatu aizpildīja Klauspēters Zeibels, Ķīles operas nama ģenerāldirektors.

No 1999. līdz 2008. gadam Paolo Karinjāni bija Frankfurtes operas galvenais muzikālais direktors. Ar vairāk nekā 60 jauniestudējumiem, tostarp reti izpildītiem darbiem, piemēram, Franca Šūberta "Fierrabras" un Hendeļa "Agrippina", Frankfurtes opera spēja saglabāt augsto līmeni, neskatoties uz ikgadēji sarūkošajiem budžetiem. 2002./2003. gada sezonā opera, kuru kopš 2002. gada vada mākslinieciskais direktors Bernds Lēbe, otro reizi tika nosaukta par "Gada opernamu". Lai saglabātu lielu izrāžu skaitu, opera koncentrējās uz augstas veiktspējas ansambļa un plaša repertuāra veidošanu. Ietaupījumi galvenokārt tika veikti uz scenogrāfijas un dārgu vieszvaigžņu rēķina. Daži no jauniestudējumiem sākotnēji tika prezentēti koncertformā, piemēram,... B. Vāgnera "Parsifāls" ; citi tika veidoti kā kopražojums ar citām teātra iestudējumiem vai kā esošo iestudējumu adaptācijas.

2005. gada novembrī mākslinieciskais vadītājs Bernds Lēbe pagarināja Karinjani līgumu līdz 2013. gadam, 2009. gada septembrī — līdz 2015. gadam un vēlreiz 2014. gada maijā — līdz 2023. gadam. Par Karinjāni pēcteci 2005. gada novembrī tika iecelts Sebastians Veigls, kura līgums beidzās 2008. gadā. Veigls pirmo reizi diriģēja Riharda Štrausa operas "Salome" atjaunojumu Frankfurtē pie Mainas 2002./2003. gada sezonā, kam sekoja " Sieviete bez kaķiem" jauniestudējums (režisors Kristofs Nels ). Par šo iestudējumu žurnāls "Opernwelt" viņu 2003. gadā atzina par Gada diriģentu. 2005./2006. gada sezonā viņš diriģēja Čaikovska "Pīķa dāmas" jauniestudējumu Frankfurtē.

Pēc 2006./2007. gada sezonas žurnāls "Die Deutsche Bühne" 50 kritiķu aptaujā ierindoja Frankfurtes operu pirmajā vietā starp Vācijas opernamiem kategorijā "Labākais kopējais sniegums". Kritiķi īpaši atzinīgi novērtēja "Simona Bokanegra" iestudējumus Kristofa Loja režijā, kā arī Aleksandra fon Zemļinska operas "Eine Florentinische Tragödie" un "Der Zwerg" Udo Samela režijā. Frankfurtes opera saņēma tādu pašu balvu par 2007./2008., 2009./2010., 2010./11. un 2017./18. gada sezonām.

2008./2009. gada sezonā notika 12 pirmizrādes, tostarp divas koncertuzvedumi vecajā operā un trīs iestudējumi Bokenheimera depo. Savā pirmajā sezonā Sebastians Veigls opernamā diriģēja Ariberta Reimana Līra un Riharda Štrausa Arabellas jauniestudējumus. 2009./10. un 2010./11. gada sezonās katrā notika 14 pirmizrādes. Vāgnera Nībelunga gredzena jauniestudējums, kas sākās 2010. gada maijā ar Veras Ņemirovas režisētās un Sebastiana Veigles diriģentā operas “Reinas zelts” pirmizrādi, turpinājās 2010. gada oktobrī ar “Valkīru”. Tas noslēdzās 2011./12. gada sezonā ar “Zīgfrīdu” un “Dievu mijkrēstu” un tika atjaunots 2013./14. un 2015./16. gadā.

2013. gada Starptautiskajā operas balvu pasniegšanas ceremonijā Frankfurtes opera saņēma balvu kā "Gada operas trupa". 2014. gadā Frankfurtes Pilsētas teātru uzraudzības padome vēlreiz pagarināja līgumu ar māksliniecisko vadītāju Berndu Lēbi. Tagad viņš vadīs operu līdz 2023. gadam. 2015. gadā nozares žurnāls "Opernwelt " kopā ar Manheimas Nacionālo teātri otro reizi Lēbes vadībā nosauca Frankfurtes operu par "Gada operas namu". 2014./2015. gada sezonā Frankfurtes opera atkal saņēma žurnāla "Deutsche Bühne" balvu par labāko teātra programmu kopumā.

2020. gada beigās Uzraudzības padome pagarināja Bernda Lēbes līgumu vēl uz pieciem gadiem. Tādējādi viņš paliks Frankfurtes operas ģenerāldirektors līdz 2028. gada augustam. 2021. gada oktobrī Uzraudzības padome iecēla Tomasu Gugeisu par Sebastiana Veigles pēcteci. Viņš kļūs par ģenerālmūzikas direktoru un Muzeju koncertu vadītāju sākotnēji uz pieciem gadiem, sākot ar 2023./24. gada sezonu.

Renovācija vai jaunbūve

Pilsētai ir plāni renovēt esošo Villija Branta laukuma pašvaldības teātri, tostarp arī operas daļu. 2017. gadā sabiedrībai tika prezentēta inventarizācija un priekšizpēte par renovācijas nepieciešamību. Ziņojumā paredzētās izmaksas tika prognozētas 800 miljonu eiro apmērā. Tā kā jaunas ēkas būvniecība izmaksātu tikai nedaudz vairāk, pilsētas politiķi un iedzīvotāji 2018. gadā izveidoja darba grupu "Pašvaldības teātru nākotne", lai diskutētu par attīstības virzienu.

2020. gada janvārī pilsētas dome pieņēma lēmumu neturpināt dvīņu teātru kompleksa renovāciju. Tā vietā tiek prezentēti trīs varianti, kur varētu būvēt jaunas ēkas. Variants "Kultūras jūdze" paredz uzbūvēt jaunu atsevišķu teātra ēku jaunā vietā, kamēr operai uzbūvētu jaunu ēku esošajā vietā. Šāds variants izmaksātu ap 811 miljoniem eiro. Ja "Kultūras jūdzi" nevar realizēt, jo nevar vienoties ar zemes īpašniekiem jaunajā zemes gabalā, tiek piedāvāts variants "Spoguļošanās", kas paredz būvēt jaunu teātra ēku esošajā laukumā pretī esošajai ēkai, kamēr esošās mājas vietā tiktu būvēts jauns operas nams. Spoguļošanās varianta izmaksas ir aprēķinātas ap 860 miljoniem eiro un cenas palielinājums ir tāpēc, ka operai ir nepieciešams dārgs pagaidu risinājums. Trešais variants ir būvēt jaunu dubultteātri gan teātrim gan operai tajā pašā vietā nojaucot veco māju, taču izmaksas šādam projektam ir 900 miljoni eiro, jo gan teātrim, gan operai ir jānodrošina pagaidu vietas.

Frankfurtes operas ekonomiskā situācija

Operas teātrī ir 1369 sēdvietas. Sezonā vidēji tiek aizvadītas 170-180 izrādes, no kurām 11 ir jaunuzvedumi un 15 ir atkārtotas izrādes. 2022./23. gada sezonā teātra apmeklējums bija 81%.

Frankfurtes pilsētas budžetā operas teātra ieņēmumi un izdevumi tiek norādīti kopā ar Frankfurtes drāmas teātra ieņēmumiem un izdevumiem (viena juridiska persona). Saskaņā ar 2015./2016. gada datiem, ieņēmumi no skatītājiem ir 12 580 000 eiro, citi ieņēmumi ir 4 058 000 eiro, Hesenes federālās zemes subsīdija ir 767 000 eiro un Franfurtes pašvaldības subsīdija ir gandrīz 68 miljoni eiro.

Kopš Bernda Lēbes kļūšanas par direktoru abonentu skaits ir pieaudzis līdz vairāk nekā 12 000.