Galēkija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Romiešu Galēkija pēc Diokletiāna reformas 293. gadā.

Galēkija (latīņu: Gallaecia; pirms tam Kalēkija, latīņu: Callaecia) bija romiešu province Spānijas ziemeļrietumos, apmēram mūsdienu Galisijas teritorijā, kā arī Portugāles ziemeļos, Astūrijā un Leonā. Vēlāk tā pārtapa Galēkijas karalistē. Galēkijā atradās tādas romiešu pilsētas, kā Kale osta (Portu), administratīvie centri: Brakara Augusta (Braga), Lukus Augusta (Lugo) un Asturika Augusta (Astorga), un administratīvie rajoni: Conventus bracarensis, Conventus lucensis un Conventus asturicensis.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romieši Pireneju pussalas ziemeļrietumu provincei deva nosaukumu par godu šo apgabalu apdzīvojošajai galēku ciltij.[1]

Galēku ķelti vēstures avotos tiek minēti Sīlija Itālika 1. gadsimta eposā "Pūnika", aprakstot Pirmo Pūniešu karu:

Fibrarum et pennae divinarumque sagacem
flammarum misit dives Callaecia pubem,
barbara nunc patriis ululantem carmina linguis,
nunc pedis alterno percussa verbere terra,
ad numerum resolas gaudentem plaudere caetras. (3. grāmata 344-7)
Tulkojums: Bagātā Kalēkija aizsūtīja savus jauniešus, gudrus zīlēt pēc dzīvnieku iekšām, spalvām un liesmas, kuri izkliedza barbaru dziesmas savā dzimtajā valodā, kā arī pēc kārtas klaudzināja ar kājām savās ritmiskajās dejās, līdz zeme sāka dunēt. Šo spēli pavadīja šķindošas kaetras (kaetra - neliela izmēra vairogs, kas bija izplatīts šajā reģionā).

Tādējādi Galēkiju, kā reģionu, romieši raksturoja ar ķeltu dzīvesveida savdabību, Kastrejas kultūru un kārdinošām zelta atradnēm. Šī civilizācija būtiski atšķīrās no dienvidos esošās luzitāņu civilizācijas, uz ko norādīja klasiskie autori Pomponijs Mela un Plīnijs Vecākais.[2]

Daudz vēlākos laikos mītiskā vēsture, kas atspoguļota "Īrijas iekarošanas grāmatā", norādīja Galēkiju, kā vietu, no kuras gēli devās iekarot Īriju.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsromas Galēkija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strabons savā "Ģeogrāfijā" uzskaita Ibērijas Atlantiskās piekrastes ziemeļrietumu daļas iedzīvotājus šādi:

... tad vetoņi un vakki, caur kuru teritoriju tek Duriusa (Douru), kas šķērso Akutiju, vakku pilsētu, un beidzot, kalēki (galēki), kas apdzīvo ļoti lielu kalnainās zemes daļu. Šī iemesla dēļ, jo ar viņiem bija ļoti grūti cīnīties, paši kalēki ne tikai deva vārdu cilvēkam, kurš uzvarēja luzitāņus (šeit domāts romiešu karavadonis Decims Jūnijs Bruts Kalēks), bet arī ko viņi ir izdarījuši, ka lielu daļu luzitāņu jau sauc par kalēkiem.

Romiešu Galēkija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pūniešu kariem romieši pievērsās Spānijas iekarošanai. Galēku cilts, skaitā ap 60000 cilvēkiem, pēc Pāvila Ozorija teiktā, sadūrās ar romiešu karaspēku 137. gadā pr.Kr. kaujā pie Douru upes. Rezultātā romieši guva nozīmīgu uzvaru, kuras dēļ romiešu prokonsuls Decims Jūnijs Bruts atgriezās kā varonis, iegūstot pievārdu "Kalēks" (kalēku iekarotājs). No tā laika galēku karavīri pievienojās romiešu leģioniem, lai tālāk dienētu pat Dākijā un Britānijā. Galīgā ķeltu pretošanās izbeidzās pēc nežēlīgajiem Kantabrijas kariem, kurus no 26. līdz 19. gadam pr.Kr. vadīja imperators Augusts Oktaviāns. Pretošanās bija šausmīga: kolektīvā pašnāvība tā vietā, lai padotos. Mātes pirms pašnāvības nogalināja savus bērnus. Krustā sistie karagūstekņi dziedāja svinīgas himnas. Sacēlušies gūstekņi nogalināja savus uzraugus un atgriezās mājās no Gallijas.

Spānijas provinces pēc Diokletiāna reformas.

Romiešu Galēkija bija reģions, kas iekļāva divus konventus - Lucensis un Bragaensis - un pēc rakstiskajiem avotiem krasi atšķīrās no citiem reģioniem, kā piemēram Asturika.

  • Juridiskais legāts Astūrijā un Galēkijā.
  • Astūrijas un Galēkijas prokurators.
  • Astūrijas un Galēkijas kohorta.
  • Plīnijs: Astūrija un Galēkija.

3. gadsimtā Diokletiāns izveidoja administratīvo vienību, kurā ietilpa Galēkijas, Astūrijas un, iespējams, Klūnijas konventi. Šī province tika nosaukta par Galēkiju, jo Galēkija bija pats apdzīvotākais un nozīmīgākais provinces apgabals. 409. gadā, kad romiešu kontrole izbeidzās, svēbu iekarotāji pārveidoja romiešu Galēkiju (Lukus un Brakaras konventi) Galēkijas karalistē (Galliciense Regnum, pēc Idācija un Turas Gregorija datiem).

Vēlā Galēkija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

406. gada 31. decembra naktī vairākas ģermāņu barbaru ciltis (vandāļi, alāni un svēbi) pārgāja romiešu Reinas robežu. Viņi devās uz dienvidiem, izlaupīja Galliju un šķērsoja Pirenejus. Viņi pieķērās romiešu provinču pārdalei (Carthaginiensis, Tarraconensis, Gallaecia un Baetica). Svēbi ienāca Galēkijā, kur vēlāk dibināja savu karalisti. Pēc tam, kad vandāļi un alāni aizgāja uz Ziemeļāfriku, svēbi pārņēma savā kontrolē lielāko Pireneju pussalas daļu. Taču vestgoti atkaroja šīs teritorijas lielāko daļu. Turpmākajos karos vestgoti guva uzvaru un visbeidzot iekaroja arī Galēkiju.

Pēc tam, kad mauri uzvarēja vestgotus un okupēja Spānijas lielāko daļu, daļa vestgotu saglabāja savu varu ziemeļu daļas kalnos, Galēkiju ieskaitot. Liebānas Beāta darbos Galēkija tika atzīmēta, kā Pireneju pussalas kristiešu daļa, savukārt, ar Spāniju apzīmēja musulmaņu daļu. Emīri uzskatīja par nelietderīgu iekarot šos kalnus, kurus apdzīvoja kareivīgas ciltis, kurām trūka eļļas un vīna.

Kārļa Lielā laikā Galēkijas bīskapi piedalījās 794. gada Frankfurtes koncilā. Saskaņā ar franku hronikām, savas rezidences laikā Āhenē viņš uzņēma Astūrijas Alfonso II sūtņus. Navarras Sančo III 1029. gadā Leonas Bermudo III sauca par Bermudo nama imperatoru Galēkijā (Imperator domus Vermudus in Gallaecia).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Luján, Eugenio R. (2000) "Ptolemy's 'Callaecia' and the language(s) of the 'Callaeci'", in: David N. Parsons & Patrick Sims-Williams, editors (2000) Ptolemy; towards a linguistic atlas of the earliest Celtic place-names of Europe: papers from a workshop sponsored by the British Academy, Dept. of Welsh, University of Wales, Aberystwyth, 11–12 April 1999, pp. 55–72.
  2. Among them the Praestamarci, Supertamarci, Nerii, Artabri, and in general all people living by the seashore except for the Grovi of southern Galicia and northern Portugal: 'Totam Celtici colunt, sed a Durio ad flexum Grovi, fluuntque per eos Avo, Celadus, Nebis, Minius et cui oblivionis cognomen est Limia. Flexus ipse Lambriacam urbem amplexus recipit fluvios Laeron et Ullam. Partem quae prominet Praesamarchi habitant, perque eos Tamaris et Sars flumina non-longe orta decurrunt, Tamaris secundum Ebora portum, Sars iuxta turrem Augusti titulo memorabilem. Cetera super Tamarici Nerique incolunt in eo tractu ultimi. Hactenus enim ad occidentem versa litora pertinent. Deinde ad septentriones toto latere terra convertitur a Celtico promunturio ad Pyrenaeum usque. Perpetua eius ora, nisi ubi modici recessus ac parva promunturia sunt, ad Cantabros paene recta est. In ea primum Artabri sunt etiamnum Celticae gentis, deinde Astyres.', Pomponius Mela, Chorographia, III.7–9.