Pāriet uz saturu

Gandāra

Vikipēdijas lapa

Gandāra bija sena indoāriešu[1] civilizācija mūsdienu Pakistānas ziemeļrietumos un Afganistānas ziemeļaustrumos.[2][3][4] Gandāras reģiona kodolu veidoja Pešavaras (Puškalavati) un Svatas ielejas, kas stiepās austrumos līdz pat Potoharas plato Pendžabā, kur Lielās Gandāras kultūras ietekme izplatījās rietumu virzienā līdz Kabulas ielejai Afganistānā un ziemeļu virzienā līdz Karakoramas kalnu grēdai.[5] [6] Reģions bij budisma izplatības centrs Centrālāzijā, un daudzi ķīniešu budistu svētceļnieki apmeklēja šo reģionu.

Laikā no trešā gadsimta p.m.ē. līdz trešajam gadsimtam m.ē. gandārī, vidējā indoāriešu valoda, kas rakstīta harostu rakstībā un ir saistīta ar mūsdienu dardu valodu saimi,[7][8][9] darbojās kā reģiona lingua franca, un caur budismu, pamatojoties uz gandāru budistu tekstiem, izplatījās līdz pat Ķīnai. Reģions, kas ir slavens ar savu unikālo Gandāras mākslas stilu, savu uzplaukumu sasniedza no 1. līdz 5. gadsimtam mūsu ērā Kušanas impērijas laikā, kuras galvaspilsēta bija Purušapura, ievadot periodu, kas pazīstams kā Paks Kušana.[10]

Gandāras vēstures pirmsākumi meklējami ar arheoloģisko Gandāras kapu kultūru, kurai raksturīga īpaša apbedīšanas prakse, un Gandāras pieminēšanu Vēdu perioda literatūrā. Saskaņā ar pēcvēdiskajām Mahabharatas leģendām Gandāra spēlēja lomu Kurukšetras karā. Līdz 6. gadsimtam pirms mūsu ēras Gandāra ieguva atzinību kā viena no sešpadsmit Mahadžanapadām jeb "lielajām valstībām" Dienvidāzijā. Karalis Pukkusāti pārvaldīja reģionu vai nu pirms, vai pēc tā iekarošanas 6. gadsimta beigās p.m.ē., ko veica Persijas Ahemenīdu impērija.[11][12] Aleksandra Lielā iebrukuma laikā 327.—326. gadā p.m.ē. reģions tika sadalīts divās daļās, un Taksilas karalis Taksiless noslēdza aliansi ar Aleksandru,[13] savukārt Rietumgandāras ciltis, kuru piemērs ir Ašvaka cilts Svatas ielejas apkārtnē, izrādīja pretestību.[14]

Pēc Maķedonijas Aleksandra impērijas sabrukuma Gandāra kļuva par Maurju impērijas daļu. Dinastijas dibinātājs Čandragupta Maurja, saskaņā ar leģendām par viņa jaunību, bija ieguvis izglītību Taksilā Čanakjas vadībā un vēlāk ar viņa atbalstu pārņēmis varu.[15][16] Pēc tam Gandāru pakāpeniski anektēja indogrieķi, indoskiti un indopartieši, lai gan reģionālā Gandāras karaliste, kas pazīstama kā Apračaradžas, saglabāja pārvaldību šajā periodā līdz Kušanas impērijas izveidošanai. Gandāras kultūras un politiskās ietekmes zenīts izpaudās Kušanu valdīšanas laikā, pirms tā krita hunņu iebrukumu laikā.[17] Tomēr reģions piedzīvoja atdzimšanu turku šahi un hindu šahi valdīšanas laikā.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandāras ģeogrāfiskā atrašanās vieta vēstures gaitā ir ievērojami mainījusies, un vispārpieņemtais uzskats ir, ka tā atrodas starp Potoharu mūsdienu Pendžabā, Svatas ieleju un Haiberas pāreju, kas arī stiepjas gar Kabulas upi.[18] Ievērojamākie pilsētu centri šajā ģeogrāfiskajā apgabalā bija Taksila un Puškalavati.[19] Saskaņā ar Džataku, Gandāras teritoriālais tvērums noteiktā laika posmā aptvēra Kašmiras reģionu.[20] Pamatojoties uz arheoloģiskajiem Gandāras mākslas atklājumiem, ir pieņemts, ka Gandāras austrumu robeža ir Dželumas upe, tomēr, lai to apstiprinātu, ir nepieciešami papildu pierādījumi,[21][22] lai gan Aleksandra Lielā valdīšanas laikā Taksilas valstība stiepās līdz Hidaspai (Dželumas upei).[23]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandāras kapu kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kremācijas urna, Gandāras kapu kultūra, Svatas ieleja, ap 1200. gadu p.m.ē.

Gandāras pirmā arheoloģiskā kultūra bija kapu kultūra, kas radās ap 1200. gadu p.m.ē. un pastāvēja līdz 800. gadam p.m.ē. un tika nosaukta to apbēdīšanas tradīciju dēļ. Tās atrašanās vieta bija pie Svatas upes vidusteces, lai gan iepriekšējie pētījumi uzskatīja, ka tā izplatījās līdz Diras, Kunaras, Čitrālas un Pešavaras ielejām. To uzskata par indoāriešu migrācijas zīmi, bet to skaidro arī ar vietējo kultūras nepārtrauktību. Atpakaļejošās prognozes, kuru pamatā ir seno laiku DNS analīzes, liecina, ka Svatas kultūras cilvēku senči ir sajaukušies ar populāciju, kas nāca no Iekšējās Āzijas kalnu koridora, kuram bija stepju izcelsme, laika posmā no 1900. līdz 1500. gadam p.m.ē.

Vēdu Gandāra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Senā budisma karaļvalstis un pilsētas, Gandāra atradās šī reģiona ziemeļrietumos Budas laikā (ap 500. gadu p.m.ē.)

Saskaņā ar Rigvēdas tradīciju, Jajati bija ievērojamo Udičju (Gandāras un Vahikas cilšu) ciltstēvs, un viņam bija daudz dēlu, tostarp Anu, Puru un Druhju. Anu dzimta radīja Madras, Kekajas, Sivi un Ušīnaras karaļvalstis, savukārt Druhju cilts ir saistīta ar Gandāras karaļvalsti.[24]

Pirmo reizi gandāri ir minēti Rigvēdā kā cilts, kurai ir aitas ar labu vilnu. Atarvavēdā gandāri ir minēti līdzās mūjavantiem, āngejām un māgadiem. Uzskaitītās ciltis bija Mdjadešas iedzīvotājiem zināmās tālākās pierobežas ciltis: āngejas un māgadi austrumos un mūdžavanti un gandāri ziemeļos.[25][26] Gandāru cilts ir minēta Rigvēdā (ap 1500 — apm. 1200. gadu p.m.ē.),[27][28] savukārt zoroastriešu Avestā šis reģions ir minēts kā Vaikereta, septītā skaistākā vieta uz zemes, ko radījis Ahura Mazda.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Edwin Francis Bryant. The Quest for the Origins of Vedic Culture: The Indo-Aryan Migration Debate. Oxford University Press, 2002. 138. lpp. ISBN 978-0-19-565361-8.
  2. ↑ Professor of Asian History Hermann Kulke, Hermann Kulke, Dietmar Rothermund. A History of India. Psychology Press, 2004. ISBN 978-0-415-32919-4.
  3. ↑ K. Warikoo. Bamiyan: Challenge to World Heritage. Third Eye, 2004. ISBN 978-81-86505-66-3.
  4. ↑ Mogens Herman Hansen. A Comparative Study of Thirty City-state Cultures: An Investigation. Kgl. Danske Videnskabernes Selskab, 2000. ISBN 978-87-7876-177-4.
  5. ↑ Neelis, Early Buddhist Transmission and Trade Networks, 2010
  6. ↑ Eggermont, Alexander's Campaigns in Sind and Baluchistan, 1975
  7. ↑ Ahmad Hasan Dani. History of Northern Areas of Pakistan: Upto 2000 A.D. Sang-e-Meel Publications, 2001. 64–67. lpp. ISBN 978-969-35-1231-1.
  8. ↑ Anju Saxena. Himalayan Languages: Past and Present. Walter de Gruyter, 2011. gada 12. maijs. 35. lpp. ISBN 978-3-11-089887-3.
  9. ↑ Henrik Liljegren. A grammar of Palula. Language Science Press, 2016. gada 26. februāris. 13–14. lpp. ISBN 978-3-946234-31-9. Palula belongs to a group of Indo-Aryan (IA) languages spoken in the Hindukush region that are often referred to as "Dardic" languages... It has been and is still disputed to what extent this primarily geographically defined grouping has any real classificatory validity... On the one hand, Strand suggests that the term should be discarded altogether, holding that there is no justification whatsoever for any such grouping (in addition to the term itself having a problematic history of use), and prefers to make a finer classification of these languages into smaller genealogical groups directly under the IA heading, a classification we shall return to shortly... Zoller identifies the Dardic languages as the modern successors of the Middle Indo-Aryan (MIA) language Gandhari (also Gandhari Prakrit), but along with Bashir, Zoller concludes that the family tree model alone will not explain all the historical developments.
  10. ↑ Angelo Andrea Di Castro, Colin A. Hope. Cultural Interaction in Afghanistan c 300 BCE to 300 CE. Melbourne : Monash University Press, 2005. 1-18, map visible online page 2 of Hestia, a Tabula Iliaca and Poseidon's trident. lpp. ISBN 978-1876924393.
  11. ↑ History Of Ancient And Early Medieval India From The Stone Age To The 12th Century. 604. lpp. The Behistun inscription of the Achaemenid emperor Darius indicates that Gandhara was conquered by the Persians in the later part of the 6th century BCE.
  12. ↑ Klaus Karttunen. India in Early Greek Literature. Finnish Oriental Society, 1989. 61–62. lpp. ISBN 978-951-9380-10-0.
  13. ↑ «3 alexander and his successors in central asia».
  14. ↑ «3 alexander and his successors in central asia». 74–77. lpp.
  15. ↑ New Delhi Rajkamal Publications Limited. Chandragupta Maurya And His Times, 1943. 16. lpp. Chanakya, who is described as a resident of the city of Taxila, returned to his native city with the boy and had him educated for a period of 7 or 8 years at that famous seat of learning where all the ' sciences and arts ' of the times were taught, as we know from the Jatakas.
  16. ↑ Thomas R. Trautmann. Kautilya And The Arthasastra, 1971. 12. lpp. Chanakya was a native of Takkasila, the son of a brahmin, learned in the three Vedas and mantras, skilled in political expedients, deceitful, a politician.
  17. ↑ Rafi U. Samad. The Grandeur of Gandhara: The Ancient Buddhist Civilization of the Swat, Peshawar, Kabul and Indus Valleys. Algora Publishing, 2011. 138. lpp. ISBN 978-0-87586-860-8.
  18. ↑ University Of Pittsburg Press U.s.a. Cultural History Of Kapisa And Gandhara, 1961. 12–13. lpp. The Ramayana places Gandhara on both banks of the Indus....According to Strabo, Gandharites lay along the river Kophes, between the Khoaspes and the Indus. Ptolemy places Gandhara between Suastos (Swat) and the Indus including both banks of Koa immediately above its junction with the Indus.
  19. ↑ University Of Pittsburg Press U.s.a. Cultural History Of Kapisa And Gandhara, 1961. 12. lpp. The Ramayana places Gandhara on both banks of the Indus with its two royal cities Pushkalavati for the west and Takshasila for the east.
  20. ↑ University Of Pittsburg Press U.s.a. Cultural History Of Kapisa And Gandhara, 1961. 12. lpp. One Jataka story even includes Kasmira within Gandhara.
  21. ↑ «Decorative Motifs on Pedestals of Gandharan Sculptures: A Case Study of Peshawar Museum».
  22. ↑ «The geography of Gandharan art».
  23. ↑ K. a Nilakanta Sastri. Comprehensive History Of India Vol.2 (mauryas And Satavahanas), 1957. 1. lpp. Here he had to depend upon and appoint Indians as his satraps, viz., Ambhi, king of Taxila, to rule from the Indus to the Hydaspes (Jhelum).
  24. ↑ Journal of the Royal Asiatic Society. University Press. 1889. 212. lpp.
  25. ↑ Arthur Anthony Macdonell, Arthur Berriedale Keith. Vedic Index of Names and Subjects. John Murray, 1912. 218–219. lpp.
  26. ↑ Sudhakar Chattopadhyaya. Reflections on the Tantras. Motilal Banarsidass Publishers, 1978. 4. lpp.
  27. ↑ «Rigveda 1.126:7, English translation by Ralph TH Griffith».
  28. ↑ Arthur Anthony Macdonell. A History of Sanskrit Literature. Motilal Banarsidass, 1997. 130–. lpp. ISBN 978-81-208-0095-3.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Gandāra&oldid=4298821"