Garspuru mako haizivs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Garspuru mako haizivs
Isurus paucus (Guitart-Manday, 1966)
Garspuru mako haizivs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseSkrimšļzivis (Chondrichthyes)
VirskārtaHaizivis (Selachimorpha)
KārtaMakreļhaizivjveidīgās (Lamniformes)
DzimtaMakreļhaizivju dzimta (Lamnidae)
ĢintsMako haizivis (Isurus)
SugaGarspuru mako haizivs (Isurus paucus)
Sinonīmi
  • Isurus alatus
  • Lamiostoma belyaevi
Izplatība
Cypron-Range Isurus paucus.svg
Garspuru mako haizivs Vikikrātuvē

Garspuru mako haizivs (Isurus paucus) ir liela auguma makreļhaizivju dzimtas (Lamnidae) skrimšļzivju suga.[1] Tā ir pelaģiska jūras zivs, sastopama Atlantijas, Indijas un Klusā okeāna siltajos subtropu un tropu ūdeņos.[1] Tās tuvākā radiniece ir īsspuru mako haizivs (Isurus oxyrinchus), ar kuru kopā veido mako haizivju ģinti (Isurus).

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garspuru mako haizivs mājo visos tropisko un subtropu ūdeņu okeānos. Atlantijas okeāna rietumdaļā novērota pie Floridas krastiem, Kubas un Brazīlijas dienvidos, austrumdaļā no Pireneju pussalas ziemeļos līdz Ganai un Gvinejai dienvidos, Kaboverdi, Kanāriju salas un Vidusjūru ieskaitot. Indijas okeānā novērota Mozambikas šaurumā, pie Madagaskaras un Maurīcijas, bet Klusajā okeānā pie Japānas krastiem, Taivānas, Austrālijas ziemeļaustrumu krastiem, pie daudzajām Mikronēzijas salām, Havaju salām un Kalifornijas dienviddaļas krastiem.[2][3]

Galvenokārt uzturas atklātā okeānā, pa dienu mezopelaģiskajā zonā, bet pa nakti epipelaģiskajā zonā. Pie Kubas to visbiežāk var novērot 110—220 m dziļumā un ļoti reti seklāk par 90 m. Pie Jaundienvidvelsas garspuru mako haizivs parasti uzturas 50—190 m dziļumā, ūdens slāņos, kuru temperatūra ir 20—24 °C.[1][4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garspuru mako haizivs krūšu spuras ir tikpat garas vai garākas kā galva
Mugura ir tumši zila vai pelēkmelna, sāni un vēders balti

No abām mako haizivju sugām garspuru mako haizivs ir lielākā, un tā ir otra lielākā haizivs makreļhaizivju dzimtā (lielākā dzimtā ir lielā baltā haizivs). Mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Tēviņa ķermeņa garums ir apmēram 220—245 cm, svars 220 cm garam īpatnim ap 70 kg. Mātītes garums 245—417 cm,[5] apmēram 300 cm gara mātīte sver ap 200 kg.[6] Lielākā noķertā mātīte ir bijusi 4,3 m gara.[4]

Garspuru mako haizivij ir slaids, plūdlīniju formās veidots ķermenis ar garu, konusveidīgu purnu un lielām acīm. Nav trešā plakstiņa (mirkšķināšanas membrāna), kas raksturīgs daudzām haizivju sugām. Augšžoklī 12—13 zobu rindas un 11—13 rindas apakšžoklī. Zobi ir lieli, naža asmenim vai īlenam līdzīgi, ar gludām malām. Apakšžokļa zobi, kas atrodas mutes priekšpusē, ir īpaši gari. Žaunu spraugas garas un sasniedz galvas virspusi.[3][5]

Garspuru mako haizivs krūšu spuras ir tikpat garas vai garākas kā galva. Spurām ir gandrīz taisna priekšējā mala un plati, noapaļoti gali. Uz muguras divas trīsstūrveida spuras, no kurām pirmā liela un augstu izcelta, un atrodas aiz krūšu spuru pamatnes. Otrā muguras spura un anālā spura ir nelielas, gandrīz nemanāmas. Astes spura laterāla, pusmēness formā ar nelielu robiņu un turpat blakus nelielu "zobiņu" augšējās daļas galā, abas daļas gandrīz vienādas. Uz astes stumbra neliels ķīlis. Garspuru mako haizivs mugura ir tumši zila vai pelēkmelna, sāni un vēders balti. Nepāra spuras tumšas, bet anālai spurai ir arī balta aizmugurējā maliņa. Krūšu un vēdera spuras ir tumšas augšpusē, bet apakšpusē baltas ar pelēkām malām. Pieaugušiem īpatņiem un lieliem mazuļiem laukums zem purna, ap muti un ap krūšu spurām ir ar pelēcīgu tonējumu.[1][3][5]

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšžokļa priekšējie zobi
Apakšžokļa priekšējie zobi

Garspuru mako haizivs morfoloģiski ir ļoti līdzīga īsspuru mako haizivij, kas ir ātrākā haizivs pasaulē. Tomēr nelielās atšķirības starp abām sugām (garspuru mako haizivs ir slaidāka un garāka, tās krūšu spuras garākas un platākas) liecina, ka garspuru mako haizivs ir lēnāka un mazāk aktīva peldētāja nekā īsspuru mako haizivs. Iespējams, ka līdzīgi kā citām makreļhaizivīm, arī garspuru mako haizivij raksturīga endotermija — spēja akumulēt vielmaiņā izdalīto siltumu un uzturēt ķermeņa temperatūru augstāku nekā ūdenim. Tomēr pētījumi par šo īpašību mako haizivīm līdz šim nav bijuši.[3] Garspuru mako haizivij ir lielas acis, kas liecina, ka tai ir ļoti laba redze un tā ir galvenā maņa medījot.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garspuru mako haizivs ir plēsīga un galvenokārt barojas ar nelielām, baros dzīvojošām kaulzivīm un kalmāriem.[1]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumgatavību tēviņi sasniedz, kad ir apmēram 2 m gari, mātītes 2,5 m garas.[4] Garspuru mako haizivs ir oldzīvdzemdētājaikri jeb olas attīstās un mazuļi izšķiļas mātes ķermenī, pēc tam piedzimstot, kad ir jau paaugušies. Parasti piedzimst divi mazuļi, bet var būt 2—8 mazuļi. Kad embriji ir izlietojuši katrs savas olas dzeltenumu, tie turpina baroties ar mātes saražotajiem neapaugļotajiem ikriem. Piedzimstot mazulis ir 97—120 cm garš ar relatīvi garākām spurām un galvu kā pieaugušajam īpatnim. Kanibālisms starp mazuļiem nav novērots.[1][4][5][7] Novērojumi liecina, ka mātīte, lai dzemdētu, pārvietojas no atklātā okeāna uz seklākajām piekrastēm.[1] Pieaugušai garspuru mako haizivij tikpat kā nav ienaidnieku, izņēmums ir zobenvalis. Mazuļi var kļūt par medījumu citām haizivīm.[5]

Garspuru mako haizivs un cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz šim garspuru mako haizivij nav bijis neviens reģistrēts uzbrukums cilvēkam.[3] Tomēr, tā kā haizivs un tās zobi ir lieli, tā var būt potenciāli bīstama.[8] Šīs sugas haizivi noķer reti, parasti nejauši, makšķerējot tunzivis, zobenzivis un citas pelaģiskās haizivis. Garspuru mako haizivs gaļa ir ēdama, bet netiek uzskatīta par kvalitatīvu, jo tās tekstūra ir pārāk mīksta. Arī spuras, kuras parasti izmanto haizivs zupas vārīšanai, tiek uzskatītas par zemākas kvalitātes izejvielu. Kopumā izmanto pārtikā visdažādākajos veidos, kā arī kā izejvielu dzīvnieku barības izgatavošanai.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Fish Base: Isurus paucus Guitart, 1966 Longfin mako
  2. 2,0 2,1 IUCN: Longfin Mako
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Compagno, L.J.V. (2002). Sharks of the World: An Annotated and Illustrated Catalogue of Shark Species Known to Date (Volume 2). Rome: Food and Agriculture Organization. pp. 115–117. ISBN 92-5-104543-7.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Biology of the Longfin Mako (Isurus paucus)
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Florida Museum: Longfin Mako
  6. Revista de Biología Marina y Oceanografía 44(2): 523-526, agosto de 2009 Southernmost record of Isurus paucus Gitart Manday, 1966(Elasmobranchii: Lamnidae) in the southeast Pacific Ocean
  7. Gilmore, R.G. (May 6, 1983). "Observations on the Embryos of the Longfin Mako, Isurus paucus, and the Bigeye Thresher, Alopias superciliosus". Copeia. American Society of Ichthyologists and Herpetologists. 1983 (2): 375–382. doi:10.2307/1444380. JSTOR 1444380.
  8. Ebert, D.A. (2003). Sharks, Rays, and Chimaeras of California. London: University of California Press. pp. 120–121. ISBN 0-520-23484-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]