Gaujas svīta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ērgļu klintis. Gaujas svīta.

Gaujas svīta ir augšdevona Frānas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot Latvijas ziemeļu un dienvidaustrumu malu. Svītas slāņu biezums svārstās no 59-119 metriem[1]. Nosaukums veidots no Gaujas upes, kuras baseina upju krastos ir nozīmīgākie svītas atsegumi (Launagiezis, Spriņģu iezis, Ērgļu klintis, Ķūķu klintis u.c.). Gaujas svītas griezuma stratotipi ir Gaujas atsegumi senlejā starp Siguldu un Cēsīm. Tāpat šīs svītas nogulumi atsedzas Braslas, Līgatnes, Amatas, Raunas, Daugavas, Abavas, Ventas u.c. upju krastos. Gaujas svītu (D3gj) 1951. gadā izdalīja P. Liepiņš horizonta a3 [E. Krauss, 1927., 1934.] apjomā. Svītas nogulumi ieguļ uz izskalotās vidusdevona iežu (Burtnieku svīta) virsas. Svīta veido sedimentācijas ciklu. Tā pamatā ir konglomerāti ar aleirolīta, māla, kvarca oļu, fosforītu konkrēciju, zivju kaulu, pārkramotas nematofikusa koksnes ieslēgumiem. Tālāk apakšdaļu un vidusdaļu veido sārti un rūsgani smilšakmeņi, bet augšdaļu sarkani aleirolīti un māli. Svītas nogulumus sedz Amatas svītas smilškmeņi.

Faciālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaujas svītas nogulumi ir veidojušies seklā jūrā no materiāla, ko upes pārnesušas galvenokārt no Eiroamerikas kontinenta centrālās daļas uz tā nomales jūrām. Svītā var izdalīt trīs faciālās zonas:

  • Aleirītu un smilšu zona, kas veidojusies šelfa dziļūdens apgabalā, atrodas Latvijas sedlienes rietumu daļā (Baldones valnis) un Polijas-Lietuvas sineklīzes ziemeļdaļā. Šīs zonas raksturīgākie griezumi tika atsegti urbumos 8-Valtaiķi un 9-Lestene. Griezuma uzbūvi sastāda vienādā daudzumā smilšakmeņi un aleirolīti. Pēdējie dominē griezuma augšdaļā, bet smilšakmeņi - pamatnē. Visi iežu tipi satur karbonātus, parasti dolomītu. Smilšakmeņi parasti ir sarkanīgi, bet aleirolītiem ir raksturīgs raibs krāsojums, kas radies atsevišķiem iežu apgabaliem epiģenētiski atkrāsojoties.
  • Smilšu un aleirītu zona, kas veidojusies šelfa seklajā apgabalā, atrodas Latvijas sedlienes lielākajā daļā. Šeit pārsvarā ir smilšakmeņi (virs 70%), bet aleirolīti un māli ir sekundāri ieži. Cita šīs litoloģiski faciālās zonas īpatnība ir nogulumu relatīvi gaišais krāsojums. Aleirolīti un māli ir krāsoti tumši pelēkā krāsā, jo šo krāsojumu veido organiskā viela ar augu mikroatliekām. Visi iežu tipi ir bezkarbonātiski. Tajos nav karbonātu, fosfātu un dzelzs savienojumu ieslēgumu, un maz ir ihtiofaunas fosiliju. Šī iemesla dēļ ir apgrūtināta Gaujas svītas paleontoloģiskās izpētes veikšana šajā faciālajā zonā. Taču šeit daudz krasāk izpaužas atsevišķu litoloģisko īpatnību virkne, kas ļauj novilkt Gaujas svītas apakšējo robežu.
  • Zemūdens deltu smilšu un mālu zona ir raksturīga Latvijas ziemeļu daļai. Tā izvietota vistuvāk denudācijas apgabalam. Šīs zonas teritorijā Gaujas svītas nogulumus var sadalīt Sietiņu un Lodes svītās. Robeža starp šīm svītām ir diezgan krasa. To veido Sietiņu svītas augšējā daļā intensīvas denudācijas procesu atstātās pēdas, domājams no noslīdeņiem. Īpaši padziļināti šī robeža tika pētīta Liepas māla atradnes teritorijā.

Paleontoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

V. Gross Gaujas svītu bija noteicis kā Asterolepis ornata zonu. Bez šī antiarha svītā ir atrastas arī citas ihtiofaunas sugas. Tie ir bezžokļaiņi: Ganosteus stellatus, Psammolepis abavica, P. paradoxa, P. heteraster, P. venyukovi, P. alata, Psammosteus sp. Šeit ir atrodamas virkne akantožu jeb žokļžaunzivju: Devononchus concinnus, Haplacanthus marginalis, H. ehrmanensis, Nodocosta pauli, Lodeacanthus gaujica u.c. Bez to šeit ir sastopamas bruņuzivis Livosteus grandis, Plourdosteus panderi, P. livonicus, Bothriolepis sp. Ir sastopamas arī kaulzivis Glyptolepis baltica, Laccognathus panderi, Holoptychius sp., Panderichtys rhombolepis, Megadonichtys kurikae, Dipterus crassus u.c. Gaujas ihtiofaunas komplekss krasi atšķiras no vidusdevona Burtnieku svītas ihtiofaunas. Mainās antiarhu, artrodiru un krossopterīgiju ģinšu sastāvs. Sugu sastāvs mainās pilnībā. Izņēmums var būt Ganosteus stellatus, kas ir atrodama arī vidusdevona nogulumos.

Gaujas svītas bezmugurkaulnieku komplekss caurmērā ir samērā nabadzīgs. To veido bezslēdzenes pleckāji Bicarinatina aff. parva, slēdzenes pleckāji: Cyrtospiriferidae gen. indet., "Camarotoechiidae" gen. indet., kā arī reti koraļļu un stromatoporu artefakti. Pēdējos bija pētījis H. Nestors un bija noteikti Hermatostroma aff. verhovense, Syringostromella aff. pskovensis, Taeniodictyon sp. indet. Daudz bagātāks ir Lodes svītas bezmugurkaulnieku komplekss no Lodes māla karjera. To pārstāv vēžskorpioni un dažādi vēžveidīgie, parazītiskie plakantārpi (senākie zināmie), dažādas dūņēdāju ejas. Tāpat tur tika atrastas sauszemes augu Archaeopteris un Rhacophyton paliekas, kā arī divas harofītu aļģu sugas. Bez to vēl Sietiņu svītas nogulumos (Bāles smilšu karjers) ir atrodami pārkramotas nematofikusa koksnes fragmenti.

Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaujas svītas nogulumi tiek izmantoti kā vairāku derīgo izrakteņu ieguves vieta. Plaši pazīstamas ir Lodes māla raktuves, kur no devona māla tiek gatavoti dekoratīvie apdares ķieģeļi, bet padomju laikā drenu caurules. Šī atradne ir pazīstama arī kā paleontoloģisko izrakumu vieta. Daļa no raktuvju teritorijas ir ņemta aizsardzībā, kā bruņuzivju mazuļu u.c. unikālu fosiliju atradnes vieta.

Bez māliem Gaujas svītas nogulumi tika izmantoti kā kvarca smilšu ieguves vieta stikla ražošanai. Sietiņu svītas smiltis tika iegūtas Bāles smilšu raktuvēs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 2. sējums. Rīga : Preses nams. 1995. 103. lpp.