Gelimers

Gelimers Geilamir
Gelimera laika monēta
Vandaļu karalis
Amatā 530. gads — 534. gads
Priekštecis	Hilderiks
Pēctecis	valsts likvidēta
Dzimšanas dati	ap 480. gadu
Dzīves vieta	Vandaļu valsts
Miršanas dati	pēc 553. gada
Dinastija	Hasdingu dinastija
Reliģija	ariānisms
Pēdējais Vandaļu valsts karalis

Gelimers (latīņu: Geilamir; dzimis ap 480. gadu, miris pēc 553. gada) bija pēdējais vandaļu karalis Ziemeļāfrikā no 530. līdz 534. gadam. Viņa valdīšanas laikā Vandaļu valsts tika sakauta Austrumromas impērijas karagājienā un iekļauta imperatora Justiniāna I pārvaldē.

Gelimers nāca no vandaļu karaliskās Hasdingu dzimtas. 530. gadā viņš gāza savu radinieku karali Hilderiku, kurš bija pazīstams ar labvēlīgāku attieksmi pret katoļiem un ciešākām attiecībām ar Austrumromas impēriju. Hilderika gāšana deva Justiniānam I ieganstu sākt karu pret vandaļiem.

533. gadā Austrumromas karaspēks karavadoņa Belisārija vadībā izsēdās Ziemeļāfrikā. Gelimers mēģināja apturēt bizantiešus, taču tika sakauts Ad Decimum kaujā pie Kartāgas. Pēc šīs sakāves bizantieši ieņēma Kartāgu, kas bija Vandaļu valsts galvaspilsēta.

Vēlāk Gelimers sapulcināja atlikušos spēkus un mēģināja atgūt iniciatīvu, taču 533. gada decembrī tika sakauts Trikamaruma kaujā. Pēc šīs kaujas vandaļu militārā vara faktiski sabruka. Gelimers atkāpās uz kalnu apvidiem, kur kādu laiku turpināja slēpties ar saviem atbalstītājiem.

534. gadā Gelimers padevās Belisārijam. Viņš tika aizvests uz Konstantinopoli, kur piedalījās Belisārija triumfa gājienā. Atšķirībā no daudziem sakautiem valdniekiem Gelimers netika nogalināts. Viņam tika piešķirta zeme Galatijā, kur viņš dzīvoja trimdā.

Gelimera sakāve nozīmēja Vandaļu valsts beigas. Ziemeļāfrika kļuva par Austrumromas impērijas provinci, bet Justiniāna I karš pret vandaļiem kļuva par vienu no pirmajiem lielajiem mēģinājumiem atjaunot romiešu varu bijušajās Rietumromas teritorijās.

Vara

Gelimers nonāca pie varas laikā, kad Vandaļu valsts bija iekšēji novājināta. Kopš Genseriha laikiem vandaļi bija valdījuši plašās Ziemeļāfrikas teritorijās un kontrolējuši nozīmīgu daļu Vidusjūras rietumu jūras ceļu, taču 6. gadsimta sākumā viņu militārā vara bija samazinājusies.

Karalis Hilderiks centās uzturēt labas attiecības ar Austrumromas impēriju un mazināja katoļu vajāšanas. Tas izraisīja neapmierinātību ariāniskās vandaļu elites vidū. Gelimers izmantoja šo neapmierinātību un 530. gadā sagrāba varu, Hilderiku ieslodzot.

Justiniāns I pieprasīja Hilderika atjaunošanu tronī, bet Gelimers atteicās. Pēc tam Konstantinopole sagatavoja karagājienu pret vandaļiem. 533. gadā Belisārija vadītais karaspēks devās uz Āfriku un izsēdās netālu no vandaļu teritorijas centra.

Gelimers mēģināja ielenkt bizantiešus pie Ad Decimum, taču vandaļu karaspēka darbība bija slikti saskaņota. Kaujas laikā krita Gelimera brālis Ammats, bet bizantieši izmantoja vandaļu apjukumu un guva uzvaru. Pēc šīs sakāves Gelimers atkāpās, bet Kartāga nonāca Belisārija rokās.

Trikamaruma kaujā Gelimers vēlreiz mēģināja apturēt bizantiešus. Vandaļu kavalērija sākotnēji pretojās, taču pēc Gelimera brāļa Tzazona nāves karaspēks zaudēja cīņas sparu. Gelimers aizbēga no kaujas lauka, un viņa armija izjuka.

Pēc sakāves Gelimers patvērās kalnos pie mauru ciltīm. Bizantieši viņu aplenca, un pēc vairākiem mēnešiem viņš padevās, saņemot solījumu, ka viņa dzīvība tiks saudzēta.