Georgijs Ļvovs

Vikipēdijas lapa
Georgijs Ļvovs
Георгий Евгеньевич Львов

Dzimšanas dati 1861. gada 2. novembrī
Drēzdene (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1925. gada 7. martā (63 gadu vecumā)
Buloņa-Bijankūra, Karogs: Francija Francija
Profesija politiķis
Augstskola Maskavas Universitāte
Reliģija pareizticība
Paraksts

Georgijs Ļvovs (krievu: Георгий Евгеньевич Львов, dzimis 1861. gada 2. novembrī Drēzdenē, miris 1925. gada 7. martā netālu no Parīzes, tagad Buloņa-Bijankūra) bija krievu valstsvīrs un politiķis.

Krievijas Pagaidu valdības pirmais ministrs un priekšsēdētājs no 1917. gada 2. marta līdz 7. jūlijam. Kadetu partijas biedrs (1905—1917). Februāra revolūcijas laikā imperators Nikolajs II, no vienas puses, un Valsts domes Pagaidu komiteja, no otras puses, iecēla Ļvovu par Krievijas Impērijas valdības vadītāju ar valsts vadītāja funkcijām.

Jūnija ofensīvas neveiksme un boļševiku jūlijā organizētā sacelšanās noveda pie valdības krīzes. Ļvovs 1917. gada 7. jūlijā atkāpās no Ministru kabineta vadītāja un iekšlietu ministra amata. Pagaidu valdību vadīja kara un jūras ministrs Aleksandrs Kerenskis.

Dzīve pēc Oktobra revolūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas apmetās uz dzīvi Tjumeņā.[1] 1918. gada martā viņu arestēja un aizveda uz Jekaterinburgu. Trīs mēnešus vēlāk Lvovu un vēl divus ieslodzītos (Lopuhinu un kņazu Goliciņu) atbrīvoja līdz tiesas procesam ar aizliegumu izbraukt, bet Lvovs nekavējoties pameta Jekaterinburgu un devās uz Omsku, ko bija okupējis saceltais Čehoslovākijas korpuss.

Omskā izveidotā Pagaidu Sibīrijas valdība uzdeva Ļvovam doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm (jo tika uzskatīts, ka tieši šī lielvalsts var sniegt visātrāko un visefektīvāko palīdzību pretboļševiku spēkiem), lai tiktos ar prezidentu Vudro Vilsonu un citiem valstsvīriem, iepazīstinātu viņus ar pretpadomju spēku mērķiem un iegūtu palīdzību no bijušajiem Krievijas sabiedrotajiem Pirmajā pasaules karā.

1918. gada oktobrī Ļvovs ieradās ASV, taču par vēlu, tā paša gada novembrī Pirmais pasaules karš beidzās un sākās gatavošanās Miera konferencei Parīzē. Pelnīja iztiku kā amatnieks un rakstīja memuārus. Miris 1925. gada 7. martā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]