Georgs Šeibelis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Georgs Šeibelis
Georgs Šeibelis
Personīgā informācija
Dzimis 1913. gada 13. februārī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Rīga
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1970. gada 10. decembrī (57 gadi)
Rīga, Latvijas PSR, Karogs: Padomju Savienība PSRS
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Hauptsturmführer (kapteinis)SS-Hauptsturmführer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Kājnieku trieciena nozīme (sudrabā)
Ievainojuma zīme (melnā un sudrabā)
Austrumu frontes medaļa
"Kurland" rokas lente

Georgs Šeibelis (1913—1970) bija Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris[1].

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Georgs Šeibelis dzimis Rīgas manufaktūras tirgotāja ģimenē — tēvs bijis vācietis, māte krieviete, bet pats Šeibelis sevi uzskatījis par latvieti. 1925. gadā beidza Rīgas Binca vācu pamatskolu, bet 1931. gadā jau Rīgas pilsētas krievu vidusskolu. No 1931. līdz 1934. gadam studēja inženierzinības Prāgas universitātē. Vairākus gadus strādāja tēva uzņēmumā, līdz tika iesaukts obligātajā karadienestā 1937. gadā, dienējis 4. Valmieras un 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Dienesta laikā beidzis instruktoru un virsniekvietnieku skolu, kā arī rezerves virsnieku kursus. Pēc to beigšanas ieguvis leitnanta pakāpi[1].

Pēc Latvijas okupācijas Šeibelis bieži mainīja darba vietas ar mērķi izvairīties no aresta, strādājot tostarp arī "Juglas manufaktūrā". Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada jūnijā īsi pirms Vācijas bruņoto spēku ienākšanas Rīgā tomēr tika arestēts un notiesāts uz nāvi nošaujot, taču vācu artilērijas uzbrukuma radītajā apjukumā Šeibelim un vēl vairākiem virsniekiem izdevās no cietuma izbēgt. Pēc izglābšanās uz laiku pievienojās partizāniem[2].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada 1. jūlijā Šeibelis brīvprātīgi iestājās Rīgas pašapsardzības dienestā un jau 22. oktobrī ar 16. Zemgales policijas bataljonu devās uz Austrumu fronti Soļcu rajonā kā vada komandieris. 1942. gada decembrī bataljons atgriezās Latvijā, Ilūkstē, taču jau 1943. gada janvārī tika nosūtīts atpakaļ uz fronti, šoreiz uz Ļeņingradu, kur februārī tika iekļauts Latviešu leģiona 42. pulkā kā III bataljons (vēlāk daļa no 19. divīzijas), Šeibelis šajā laikā tika paaugstināts par virsleitnantu un iecelts par bataljona adjutantu majora Kociņa pakļautībā. 1943. gada maijā nonāca Volhovas frontē, kur 1943. gada 6. jūlijā tiek iecelts par II bataljona 6. rotas komandieri. Pēc virsnieku korpusa ciestajiem smagajiem zaudējumiem 1943. gada 28. decembrī tika iecelts par II bataljona komandieri, kopā ar šo bataljonu izcīnot atkāpšanās kaujas 1944. gadā, 1944. gada 30. janvārī apbalvots ar Dzelzs krusta II šķiru par kauju pie Opočkas un 16. aprīlī ar Dzelzs krusta I šķiru par kauju pie Mal Zamoščes. 1944. gada jūnijā paaugstināts par kapteini.

1944. gada nogalē vadīja pārformēto II bataljonu Kurzemes cietokšņa kaujās, kur Ceturtās Kurzemes lielkaujas laikā 1944. gada Ziemassvētkos izcīnīja smagas aizsardzības kaujas 19. divīzijas kreisajā flangā. Tika atsisti astoņi ienaidnieka uzbrukumi 25.-26. decembrī, divas reizes izlaužoties no aplenkuma un pēc tam pārejot pretuzbrukumā, par varonību šajās kaujās Šeibelis tika apbalvots ar Vācu krustu zeltā 1945. gada 27. janvārī[1]. Vācijas kapitulāciju sagaidīja Kurzemē.

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vācu armijas kapitulācijas Šeibelis nonāca 6. gvardes armijas iekārtotajā 5. gūstekņu nometnē Kurzemē, kur 1945. gada 27. maijā tika arestēts, pratināts un 1945. gada 12. jūlijā notiesāts uz 20 gadiem katorgas darbos, ar 5 gadu tiesību atņemšanu pēc soda izciešanas. 1961. gadā, izciešot sodu gulaga nometnē, pārcieta trieku un kļuva daļēji paralizēts, sakarā ar to Šeibelim tika atļauts atgriezties Latvijā, iztiku viņš pelnīja, zīmējot tehniskos rasējumus. Savai sievai, kas ar viņa dēlu bija devusies bēgļu gaitās un atradās Austrālijā, Šeibelis vēstulē rakstīja:

Viņi ir salauzuši manu ķermeni, taču viņi nevar salauzt manu garu.[2]

Kapteinis Georgs Šeibelis mira 1970. gada 10. decembrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 144. lpp
  2. 2,0 2,1 «World War 2 awards: SEIBELIS, Georgs». Skatīts: 2013. gada 6. janvāris.