Georgs Šeibelis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Georgs Šeibelis
Georgs Šeibelis
Personīgā informācija
Dzimis 1913. gada 13. februārī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Rīga
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1970. gada 10. decembrī (57 gadi)
Rīga, Latvijas PSR, Karogs: Padomju Savienība PSRS
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Hauptsturmführer (kapteinis)SS-Hauptsturmführer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Kājnieku trieciena nozīme (sudrabā)
Ievainojuma zīme (melnā un sudrabā)
Austrumu frontes medaļa
"Kurland" rokas lente

Georgs Šeibelis (1913—1970) bija Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris[1].

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Georgs Šeibelis dzimis Rīgas manufaktūras tirgotāja ģimenē — tēvs bijis vācietis, māte krieviete, bet pats Šeibelis sevi uzskatījis par latvieti. 1925. gadā beidz Rīgas Binca vācu pamatskolu, bet 1931. gadā jau Rīgas pilsētas krievu vidusskolu. No 1931. līdz 1934. gadam studē inženierzinības Prāgas universitātē. Vairākus gadus strādā tēva uzņēmumā līdz tiek iesaukts obligātajā kara dienestā 1937. gadā, dienējis 4. Valmieras un 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Dienesta laikā beidzis instruktoru un virsniekvietnieku skolu, kā arī rezerves virsnieku kursus. Pēc to beigšanas iegūst leitnanta pakāpi[1].

Pēc Latvijas okupācijas Šeibelis bieži maina darba vietas ar mērķi izvairīties no aresta, strādājot tostarp arī "Juglas manufaktūrā". Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada jūnijā īsi pirms Vācijas bruņoto spēku ienākšanas Rīgā tomēr tiek arestēts un notiesāts uz nāvi nošaujot, taču vācu artilērijas uzbrukuma radītajā apjukumā Šeibelim un vēl vairākiem virsniekiem izdodas no cietuma izbēgt. Pēc izglābšanās uz laiku pievienojas partizāniem[2].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada 1. jūlijā Šeibelis brīvprātīgi iestājas Rīgas pašapsardzības dienestā un jau 22. oktobrī ar 16. Zemgales policijas bataljonu dodas uz Austrumu fronti Soļcu rajonā kā vada komandieris. 1942. gada decembrī bataljons atgriežas Latvijā, Ilūkstē, taču jau 1943. gada janvārī tiek nosūtīts atpakaļ uz fronti, šoreiz uz Ļeņingradu, kur februārī tiek iekļauts Latviešu leģiona 42. pulkā kā III bataljons (vēlāk daļa no 19. divīzijas), Šeibelis šajā laikā tiek paaugstināts par virsleitnantu un iecelts par bataljona adjutantu majora Kociņa pakļautībā. 1943. gada maijā nonāk Volhovas frontē, kur 1943. gada 6. jūlijā tiek iecelts par II bataljona 6. rotas komandieri. Pēc smagiem virsnieku korpusa zaudējumiem 1943. gada 28. decembrī tiek iecelts par II bataljona komandieri, kopā ar šo bataljonu izcīna atkāpšanās kaujas 1944. gadā, kur 1944. gada 30. janvārī apbalvots ar Dzelzs krusta II šķiru par kauju pie Opočkas un 16. aprīlī ar Dzelzs krusta I šķiru par kauju pie Mal Zamoščes. 1944. gada jūnijā paaugstināts par kapteini.

1944. gada nogalē vada pārformēto II bataljonu Kurzemes cietokšņa kaujās, kur Ceturtās Kurzemes lielkaujas laikā 1944. gada Ziemassvētkos izcīna smagas aizsardzības kaujas 19. divīzijas kreisajā flangā. Tiek atsisti astoņi ienaidnieka uzbrukumi 25.-26. decembrī, divas reizes izlaužoties no aplenkuma un pēc tam pārejot pretuzbrukumā, par varonību šajās kaujās Šeibelis tiek apbalvots ar Vācu krustu zeltā 1945. gada 27. janvārī[1]. Vācijas kapitulāciju sagaida Kurzemē.

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kapitulācijas Šeibelis nonāk 6. gvardes armijas iekārtotajā 5. gūstekņu nometnē Kurzemē, kur 1945. gada 27. maijā tiek arestēts, pratināts un 1945. gada 12. jūlijā notiesāts uz 20 gadiem katorgas darbos, ar 5 gadu tiesību atņemšanu pēc soda izciešanas. 1961. gadā ieciešot sodu gulaga nometnē pārcieš trieku un paliek daļēji paralizēts, sakarā ar to Šeibelim tiek atļauts atgriezties Latvijā, iztiku viņš pelna zīmējot tehniskos rasējumus. Savai sievai, kas ar viņa dēlu bija devusies bēgļu gaitās un atrodas Austrālijā, Šeibelis vēstulē raksta:

Viņi ir salauzuši manu ķermeni, taču viņi nevar salauzt manu garu.[2]

Kapteinis Georgs Šeibelis mirst 1970. gada 10. decembrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 144. lpp
  2. 2,0 2,1 «World War 2 awards: SEIBELIS, Georgs». Skatīts: 2013. gada 6. janvāris.