Johanness Georgs Bedhorcs (vācu: Johannes Georg Bednorz; dzimis 1950.gada 16.maijā) ir vācu fiziķis un materiālzinātnieks, kura zinātniskā darbība būtiski ietekmējusi mūsdienu cietvielu fiziku, īpaši supravadītspējas pētījumus. Viņš ir vislabāk pazīstams kā viens no augsttemperatūras supravadītspējas atklājējiem — parādības, kas 1980. gados izraisīja fundamentālu pavērsienu priekšstatos par supravadītspējas mehānismiem un ievērojami paplašināja tās potenciālās tehnoloģiskās pielietošanas iespējas. 1986. gadā, strādājot IBM Cīrihes pētniecības laboratorijā kopā ar Kārli Aleksandru Milleru, Bednorcs eksperimentāli atklāja supravadītspēju keramiskos vara oksīdu savienojumos, konkrēti Ba–La–Cu–O sistēmā. Šajos materiālos, kas pieder pie tā sauktajiem kuprātiem un ir radniecīgi perovskīta tipa oksīdiem, tika novērota supravadītspēja ar kritisko temperatūru aptuveni 35 K, kas bija būtiski augstāka (par aptuveni 12 K) nekā iepriekš zināmajos supravadītājos. Šie rezultāti pārsniedza klasiskās BCS teorijas prognozēto temperatūras diapazonu un iezīmēja jauna pētniecības virziena — augsttemperatūras supravadītspējas — sākumu.
Atklājums izraisīja strauju starptautisku pētniecības izrāvienu supravadītspējas jomā un noteica turpmākos pētījumus kuprātos, kuru mikroskopiskais supravadītspējas mehānisms joprojām nav pilnībā izskaidrots. Par šo izšķirošo ieguldījumu — “nozīmīgu izrāvienu supravadītspējas atklāšanā keramiskos materiālos” — Bednorcam un Milleram 1987. gadā kopīgi tika piešķirta Nobela prēmija fizikā, tikai vienu gadu pēc atklājuma publicēšanas. Tas ir viens no straujākajiem Nobela prēmijas piešķiršanas gadījumiem vēsturē un uzsver atklājuma fundamentālo nozīmi cietvielu fizikas teorijā, materiālzinātnē un ar enerģētiku saistītajās tehnoloģijās.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgs Bednorcs.
