Georgs Frīdrihs Parrots

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Georgs Frīdrihs Parrots
Georg Friedrich Parrot
Georgs Frīdrihs Parrots
Personīgā informācija
Dzimis 1767. gada 5. jūlijā
Monbeljāra, Virtembergas hercogiste
Miris 1852. gada 20. jūlijā (85 gadi)
Valsts karogs: Somija Helsinki, Somija
Bērni Frīdrihs Parots
Zinātniskā darbība
Zinātne Fizika

Georgs Frīdrihs Parrots (vācu: Georg Friedrich Parrot), arī Žoržs Frēderiks Parro (franču: George-Frédéric Parrot; dzimis 1767. gada 5. jūlijā, miris 1852. gada 20. jūlijā) bija franču izcelsmes vācbaltiešu fiziķis. Tērbatas Universitātes pirmais rektors. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis no 1826. gada, goda loceklis no 1840. gada.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1786. gadā absolvējis Kārļa Universitāti Štutgartē. Vācijā un Francijā strādājis par mājskolotāju.[1] 1795. gada jūnijā ieradies Latvijā, sākumā bija mājskolotājs Cēsu un Vecates muižu īpašnieka Kārļa Zīversa ģimenē.[2] No 1796. līdz 1801. gadam bija Vidzemes Vispārderīgās un ekonomiskās biedrības sekretārs.[1]

Piedalījies Ķeizariskās universitātes Tērbatā darbības atjaunošanā, bija tās pirmais rektors (1802—1803, 1805—1806, 1812—1813), docētājs (1802—1826), profesors (no 1802. gada). No 1826. līdz 1840. gadam vadījis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Fizikas laboratoriju.[1]

Atbalstījis dzimtbūšanas atcelšanu Baltijā, aizstāvējis Kauguru nemieru dalībniekus.[1]

Aprakstījis endosmozi, eksosmozi. Pirmais norādījis uz osmotisko parādību nozīmi bioloģijā (osmoregulācija).[1] 2000. gadā Latvijas un Francijas divpusējā sadarbības programma tika nosaukta par "Osmozi", atceroties Parrota veiktos osmozes pētījumus Rīgā. Vēl Rīgā veicis gaisa analīzes, aprakstīja pirmā medicīniskā termometra principu. Šie bija pirmie Rīgā veiktie pētījumi fizikā.[3]

Parrots ierosināja vairākus jaunus izgudrojumus, kopumā 59 priekšlikumus par jaunu metožu un ierīču lietošanu ikdienas dzīvē. Idejas kritizēja Garlībs Merķelis un arhitekts Johans Vilhelms Krauze. Var tikt uzskatīts par pirmo vērienīgo izgudrotāju Rīgas un Latvijas izgudrojumu un inovāciju vēsturē.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 680. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  2. 2,0 2,1 Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolas sākotne Latvijā. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2009. 313.—317. lpp. ISBN 9789984824130.
  3. Jānis Stradiņš (redaktors). Latvieši un Latvija. IV sējums. Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013. 153. lpp. ISBN 978-9934-8373-5-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]