Gernika (glezna)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gernika
Guernica
Mural del Gernika.jpg
Mākslinieks Pablo Pikaso Labot šo Vikidatos
Gads 1937
Medijs eļļas krāsa, audekls Labot šo Vikidatos
Kustība kubisms Labot šo Vikidatos
Izmēri 349 cm (137 in) × 776 cm (306 in)
Atrašanās vieta Karalienes Sofijas Nacionālā muzeja mākslas centrs, Madride, Spānija Labot šo Vikidatos
Inventāra nr. DE00050 Labot šo Vikidatos

Gernika (spāņu: Guernica) ir spāņu gleznotāja Pablo Pikaso 1937. gada jūnijā savās mājās Parīzē radīta liela izmēra eļļas krāsas glezna.[1] Gleznā izmantoti dažādi pelēkās, melnās un baltās krāsas toņi un daudzi mākslas kritiķi to uzskata par vienu no spēcīgākajām pretkara tēmas gleznām vēsturē.[2] Gleznā attēlotas cilvēku ciešanas, ko izraisa vardarbība un haoss. Kompozīcijā nozīmīga vieta ir zirgam, vērsim un liesmām.

Glezna tapa kā reakcija uz Trešā reiha un Fašistiskās Itālijas pēc spāņu nacionālistu pieprasījuma veikto Basku Zemes pilsētas Gernikas bombardēšanu Spānijas ziemeļos. Pēc pabeigšanas glezna tika izstādīta Spānijas paviljonā Pasaules izstādē Parīzē 1937. gadā un pēc tam arī citās izstādēs visā pasaulē. Ceļojošo izstādi izmantoja, lai vāktu līdzekļus kārā cietušo atbalstam.[3] Glezna kļuva plaši pazīstama un augstu novērtēta un palīdzēja pievērst pasaules uzmanību Spānijas pilsoņu karam.

Pasūtījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1937. gada janvārī Spānijas Republikas valdība pasūtīja Pikaso lielu sienas gleznojumu Pasaules izstādei Parīzē 1937. gadā. Tobrīd Pikaso dzīvoja Parīzē, kur viņš bija nosaukts par Prado muzeja goda direktoru trimdā. Spāniju viņš pēdējoreiz apmeklēja 1934. gadā un vairs tur neatgriezās.[4] Viņa sākotnējās skices šim projektam, pie kura viņš strādāja bez lielas iedvesmas no janvāra līdz aprīļa beigām, attēloja viņa daudzgadīgo mākslinieka studijas tēmu.[1] Izdzirdot par 26. aprīļa Gernikas bombardēšanu, dzejnieks Huans Larrea nekavējoties uzmeklēja Pikaso un mudināja viņu par tēmu izvēlēties bombardēšanu.[1] Tomēr tikai 1. maijā, izlasot aculiecinieka Džordža Stīra bombardēšanas liecību (pirmoreiz publicēta 28. aprīlī gan The Times, gan The New York Times), viņš pameta iesākot projektu un sāka skicēt "Gernikas" uzmetumus.[5]

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gernika pēc bombardēšanas, 1937

Fotogrāfe Dora Māra, kura ar Pikaso bija strādājusi kopš 1936. gada vidus, fotografējot viņa studiju un mācot viņam fotogrammas tehniku,[6] dokumentēja "Gernikas" tapšanas posmus līdz pat tās pabeigšanai. Bez to viņu dokumentālās un publicitātes vērtības, Māras fotogrāfijas "palīdzēja Pikaso izvairīties no krāsas un dot darbam melnbaltās fotogrāfijas steidzamības sajūtu", minējis Džons Ričardsons.[1] Darbs tapa ar matētu krāsu, kas pēc Pikaso pieprasījuma bija radīta, lai iegūtu mazāko iespējamo atspīdumu.[1] Lielā izmēra audeklu sagatavot palīdzēja amerikāņu mākslinieks Džons Ferens.[7] Iepriekš Pikaso reti bija ļāvis svešiniekiem vērot viņu strādājam studijā, bet šoreiz ļāva ietekmīgiem apmeklētājiem novērot gleznas progresu, uzskatot, ka iegūtā publicitāte palīdzēs cīņai ar fašismu.[1]

Strādājot pie gleznas, Pikaso izteicās: "Spāņu cīņa ir reakcijas kauja pret cilvēkiem, pret brīvību. Visa mana dzīve kā māksliniekam ir bijusi nekas cits kā pastāvīga cīņa pret reakciju un mākslas nāvi. Kā kāds varētu iedomāties, ka es varētu būt vienisprātis ar reakciju un nāvi? ... Panelī, pie kā es strādāju, ko es saukšu par Gerniku, un visos manos pēdējos mākslas darbos es skaidri izsaku savu pretīgumu pret militāro kastu, kas Spāniju nogremdējusi sāpju un nāves okeānā."[8]

Pēc 35 dienu darba viņš gleznu pabeidza 1937. gada 4. jūnijā.[1]

Kompozīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznā attēlota aina telpā, kur kreisajā pusē virs sievietes, kas rokās tur mirušu bērnu un sēro par to, stāv vērsis plati atvērtām acīm. Gleznas centrā zirgs, kurš krīt agonijā, it kā būtu tikko caurdurts par šķēpu. Gleznas galvenā uzmanība ir lielam ievainojumam zirga sānā. Zem zirga atrodas miris, acīmredzot gabalos sarauts karavīrs; viņa nošķeltas rokas plaukta joprojām saķērusi sadragātu zobenu, no kura aug zieds. Atvērtajā mirušā karavīra plaukstā ir stigma, simbols, kas aizgūts no Kristus. Gaismas spuldze ļaunas acs formā iedegas pār zirga galvu.

No zirga pa labi uz augšu ir pārbijusies sieviete, kas šķietami ir novērojusi šos notikumus un telpā iepeldējusi caur logu. Viņas roka, arī peldoša, tur lukturi ar liesmu. Lukturis atrodas ļoti tuvu spuldzei un ir cerības simbols, konfliktējot ar spuldzi. No labās puses baiļu pārņemts sieviete streipuļo uz centru zem peldošās sievietes tēla. Viņa tukši skatās augšup degošās spuldzes virzienā. Naži, kas norāda uz kliedzieniem, aizstāj vērša, sērojošās sievietes un zirga mēli. Uz sienas aiz vērša uzzīmēts balodis. Daļu no tās ķermeņa veido plaisu sienā, caur kuru var redzēt spilgtu gaismu (cerību vai ārpasauli). Labajā pusē sieviete ar bailēs paceltām rokām ir nonākusi starp uguni no augšas un apakšas; viņas labā roka atgādina lidmašīnas formu. Tumšā siena ar atvērtām durvīm veido gleznas labo galu.

"Gernikā" ir "apslēpti" divi attēli:

  • Pār zirga ķermeni attēlots cilvēka galvaskauss.
  • Vērsis šķietami bada zirgu no apakšas. Tā galvu veido zirga priekškāja, kuras celis ir pie zemes. Ceļgals veido vērša degunu, ragi parādās zirga krūtīs.

Vērša aste veido liesmas attēlu, no kura ceļas dūmi, kas šķietami parādās logā, ko veido tie ietverošs gaišāks pelēkais tonis.

Nozīme un mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gernika glezniecībā ir tas pats, kas Bēthovena 9. simfonija ir mūzikā: kulturāla
ikona, kas runā ar cilvēci ne tikai pret karu, bet arī par cerību un mieru.
Tā ir atskaites punkts, runājot par genocīdu no Salvadoras līdz Bosnijai.

Alehandro Eskalona, gleznas izveides 75. gadadienā[9]

1970. gados tā bija spāņu simbols Franko režīma beigām un Basku nacionālismam. Basku nacionālā atbrīvošanās kustība vairākkārt izmantojusi attēlus no šīs gleznas. Tam piemērs ir organizācija Etxerat, kura izmanto apgriezto lampu kā savu simbolu.[10]

"Gernika" kļuvusi par vispārēju un spēcīgu simbolu, kas brīdina cilvēci par kara ciešanām un postažu.[9] Tas, ka gleznā nav acīmredzamas atsauces uz konkrētu uzbrukumu, ļāvis tās vēstījumu padarīt par universālu un laikmetīgu.[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Richardson (2016)
  2. «Pablo Picasso». Biography.com.
  3. Cohen (2003).
  4. Timeline, part of a series of web pages on Guernica in PBS's Treasures of the World series.
  5. Preston, Paul (2012) The Destruction of Guernica. HarperCollins At Google Books. Retrieved 18 July 2013.
  6. Fluegel (1980), p. 308.
  7. «https://www.guggenheim.org/artwork/artist/john-ferren». www.guggenheim.org (en-US). Skatīts: 2017-07-29.
  8. Tóibín (2006).
  9. 9,0 9,1 9,2 Escalona, Alejandro. 75 years of Picasso's Guernica: An Inconvenient Masterpiece, The Huffington Post, 23 May 2012.
  10. «Etxerat». Etxerat. Skatīts: 2016. gada 17. marts.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]