Getīts
| Getīts | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Klase | oksīdu minerāls (hidroksīdu apakšgrupa) |
| Štrunca ID | 4.FD.10 |
| Ķīmiskā formula | α-Fe3+O(OH) |
| Īpašības | |
| Krāsa | no dzeltenīga līdz sarkanīgam, tumši brūnam vai melnam |
| Svītras krāsa | dzeltenīgi brūna |
| Skaldnība | pilnīga pa {010} |
| Lūzums | nelīdzens līdz skabargains |
| Cietība pēc Mosa skalas | 5—5,5 |
| Spīdums | no dimanta līdz blāvam |
| Caurspīdīgums | caurspīdošs, necaurspīdīgs |
| Blīvums | 3,3—4,3 g/cm3 |
Getīts jeb adatainā dzelzsrūda ir oksīdu klases minerāls ar ķīmisko formulu α-Fe3+O(OH) (dzelzs(III) oksihidroksīds). Johans Georgs Lencs 1806. gadā šo minerālu nosauca par getītu, pagodinot vācu dzejnieku, filozofu, dabaspētnieku un minerālu kolekcionāru Johanu Volfgangu Gēti.
Īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Getīts ir puscaurspīdīgs vai necaurspīdīgs minerāls, kura krāsa variē no brūna līdz okera dzeltenam, dzeltenīgi brūnam, sarkanīgi brūnam un melnam. Tam ir dimanta vai zīdains spīdums. Šis minerāls ir trausls, tā cietība pēc Mosa skalas ir no 5 līdz 5,5, bet blīvums vidēji 4,28 g/cm³. Dzelzs saturs sastāda 63%, bet mangāns var sasniegt 5%.
Getīts kristalizējas rombiskā singonijā (dipiramidālā klase). Tam ir izteikts pleohroisms: dzeltens vai bezkrāsains (X), dzeltenbrūns vai sarkanīgi oranžs (Y) un dzeltenīgi oranžs vai tumši oranžs (Z). Feroksigīts un lepidokrokīts ir šī minerāla paveidi, jo tiem ir tāds pats ķīmiskais sastāvs, taču kristalizējās tie atšķirīgās singonijās. Getīts ir attiecināms (M3+O(OH)) diaspora grupai. Tā alumīnija paveids, (Fe,Al)OOH, tiek saukts par alumogetītu.
Morfoloģija un veidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gētītu parasti nevar sastapt pareizi veidotu kristālu veidā, bet tikai svītrainu vai adatveida kristālu formā. Tā morfoloģija ir daudzveidīga, bieži ir sastopami neirveidīgi, fibroradiāli, blīvi, plātņveidīgi un stalaktītiski veidojumi.
Getīts ir plaši izplatīts minerāls, kas veidojas dažādu dzelzs minerālu dēdēšanas rezultātā ar skābekli piesātinātā vidē. Tāpēc tas bieži ir sastopams augsnēs, īpaši laterītos. Taču tas rodas arī kā primārs nogulums hidrotermālā, jūras vai purvu vidē pēc Fe2+ jonu saturošu ūdeņu oksidēšanās. To var sastapt kombinācijā ar lepidokrokītu, hematītu, pirītu, siderītu, piroluzītu un manganozītu. Vēl tika konstatēts, ka getīts veidojas dažu baktēriju sugu dzīvesdarbības procesā.
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Getīts pārsvarā tiek izmantots kā dzelzsrūda. Vēl laterītu augsnes, kas bagātas ar getītu un veidojas tropiskajā klimatā uz serpentinītu iežiem, tiek iegūtas tajās esošās dzelzs un citu metālu satura dēļ. Getīts tiek izmantots arī kā māla pigments.
Izcili getīta paraugi ir reti un tādēļ tiek novērtēti kā kolekcionēšanas objekti. Varavīkšņaini vai strīpoti paveidi tiek slīpēti un pulēti kā kabošoni juvelierizstrādājumu pagatavošanai.
Atradnes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Getīts ir plaši izplatīts minerāls. Dažas no nozīmīgākajām atradnēm atrodas Vācijā, Zīgenē (Ziemeļreina-Vestfālene) un netālu no Gīsenes (Hesene), kā arī Čehijas Pršībramas apgabalā (Bržežovas kalnos, Radeticē un Vrančicē). Lieli getīta kristāli ir atrasti Restormelas karaliskajās dzelzs raktuvēs, kas slēgtas kopš 1883. gada, Kornvolā, Apvienotajā Karalistē, kā arī Šajakā (Endrā, Francijā).
Arī Spānijā ir zināmas nozīmīgas atradnes, kas rūpnieciski tiek izmantotas Velvas provincē (Riotinto un Tarsisas raktuves), Astūrijā (Sanmartin de Oskosā, Ribadesellā un Vegadeo), Ohosas Negrosā (Tervelā) un Biskajā (Abanto Sirvanā un Alonsotegā).[1] Gētīta kristāli bija konstatēti Tordelrabano (Gvadalaharā).
Formenas raktuvēs (Errašidija, Maroka) ir atrasti sazaroti stalaktītveidīgi un ķekarveidīgi getīta veidojumi, bieži kombinācijā ar vanadinītu. Interesantas zarotas getīta pseidomorfozes ir atklātas arī Farafras oāzē (Ēģipte).[13]
Amerikas Savienotajās Valstīs šis minerāls tika konstatēts Paikspīkā un Florissantā (Kolorādo). Turklāt getīts tika izmantots kā dzelzsrūda Džeksonas un Superioras raktuvēs (Mičigana).[4]
Attēli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
_2_(34282499830).jpg)
_2012-07-20.jpg)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Calvo Rebollar (2009). Minerales y Minas de España. Vol. IV. Óxidos e hidróxidos. Escuela Técnica Superior de Ingenieros de Minas de Madrid. Fundación Gómez Pardo. p. 541-655.