Gilberta un Māršala salu operācija

Gilberta un Māršala salu operācija
	Daļa no Otrā pasaules kara un Klusā okeāna kara
	; Gilberta un Māršala salu operācijas laikā SBD Dauntless lidmašīna patrulē virs karakuģiem USS Washington un USS Lexington.
Datums	1942. gada augusts – 1944. gada februāris
Vieta	Gilberta salas un Māršala Salas
Iznākums	Amerikāņu uzvara
Karotāji
ASV; Gilberta un Elisa salu kolonija	Japānas impērija
Komandieri un līderi
ASV Jūras kara flote:; Česters Nimics; Reimonds Spruens; Ričmonds Tērners; Marks Mičers; Harijs Hills; ASV Jūras kājnieku korpuss:; Holands Smits; Tomass Vatsons; ASV Armija:; Ralfs Smits;	Japānas Impērijas flote:; Košo Abe; Keidži Šibazaki †; Monco Akijama †; Čuiči Hara; Japānas Impērijas armija:; Jošimi Nišida †;
Zaudējumi
~5100 nogalināti vai pazuduši; 6700 ievainoti	~21 000 nogalināti; 375 sagūstīti

Gilberta un Māršala salu operācija (angļu: Gilbert and Marshall Islands campaign) bija stratēģiska militāra operācija, ko ASV bruņotie spēki veica pret Japānas spēkiem Otrā pasaules kara laikā, lai atbrīvotu Gilberta un Māršala salas, šī operācija norisinājās no 1942. gada augusta līdz 1944. gada 10. februārim.

1943. gada novembrī amerikāņu spēki sāka Gilberta salu ieņemšanu, kuras, tāpat kā Koraļļu jūras salas, vasarā japāņu "operatīvā plāna Z" izmaiņu dēļ bija izslēgtas no galvenās Japānas spēku aizsardzības zonas. Kā sākotnējie pasākumi Gilberta salu ieņemšanā bija- augustā tika ieņemtas Elisa salas un septembrī Beikera sala. Tajā pašā laikā amerikāņu lidmašīnu bāzes kuģu lidmašīnas uzbruka Japānas lidlaukiem Makina Mīnā un Taravā (Gilberta salās), un nedaudz vēlāk Veika salā.

ASV kinohronika par operāciju.

Operācijas gaita

Pamatraksts: Taravas kaujas

19. novembrī, jūras artilērijas uguns un masveida gaisa triecienu aizsegā, amerikāņi sāka desanta spēku desantu Makina Mīnas un Taravas salās. Šo desanta spēku lielums sasniedza 22 000 karavīru un virsnieku. Desanta segšanai no gaisa tika izmantotas aptuveni 900 lidmašīnas, kas atradās uz lidmašīnu bāzes kuģiem. Japānas garnizonos Gilberta salās bija aptuveni 5600 cilvēku, un tiem nebija nekāda atbalsta no jūras spēkiem vai gaisa spēkiem. Neskatoties uz sīvu pretestību, tie tika sakauti. Līdz novembra beigām amerikāņu bruņotie spēki bija pilnībā ieņēmuši Gilberta salas, zaudējot vienu eskorta lidmašīnu bāzes kuģi. Šī bija pēdējā no nedaudzajām operācijām, ko Amerikas Savienotās Valstis veica Klusā okeāna teātrī 1943. gadā.

Ofensīvai Klusā okeāna centrālajā daļā bija jāsākas 1944. gada februārī ar Māršala salu ieņemšanu. Šim nolūkam amerikāņu pavēlniecība izveidoja trīs desanta vienības ar kopējo spēku aptuveni 64 tūkstoši cilvēku. Izsēšanās bija jāveic vienlaicīgi trīs punktos (Roi, Kvadžaleinas un Madžuro salās), kas nodrošināja kontroli pār visu Māršala salu grupu. Vienības bija jāpārvadā pa jūru, un izkraušanas laikā tās atbalstīja 5. amerikāņu flote, kurai tobrīd bija 217 karakuģi, tostarp 12 lidmašīnu bāzes kuģi ar 700 lidmašīnām. Amerikāņu karaspēka desants Māršala salās sākās 1. februārī. Divas dienas pirms tam jūras artilērija apšaudīja norādītos mērķus, un pēc tam lidmašīnas veica bombardēšanas triecienus. Japānas garnizoni, kuros bija aptuveni 8 tūkstoši cilvēku un kuros bija 130 lidmašīnas, cieta nopietnus postījumus. Aizsardzības būves un visas civilās ēkas tika nodedzinātas vai iznīcinātas, un lidmašīnas tika pilnībā iznīcinātas. Trīs dienu laikā amerikāņi ieņēma Roi, Kvadžaleinas un Madžuro salas, bet nākamo trīs nedēļu laikā - visu arhipelāgu. Tajā pašā laikā tika okupētas Enivetokas salas, kur nekavējoties sākās gaisa un jūras bāzu būvniecība. Arī Japānas jūras spēku bāze Čūka salās tika bombardēta no lidmašīnu bāzes kuģiem. Baidoties no atkārtotiem reidiem, Japānas pavēlniecība laikā no 3. līdz 10. februārim pārdislocēja Apvienotās flotes galvenos spēkus uz Japānu un Palau salām. Tas savukārt pasliktināja Japānas sauszemes spēku situāciju Karolīnas salās.

Sekas

Amerikāņi uzvarēja Gilberta salu kampaņā, taču cieta no loģistikas problēmām un pieredzes trūkuma, tā rezultātā zaudējot kopumā 2459 kritušos un 2286 ievainotos. Tikmēr Japānas spēki kopumā cieta zaudējumus 5085 kritušos un 247 sagūstītos. Lielie zaudējumi un briesmīgie kaujas apstākļi abām pusēm pārliecināja ģenerāli Holandu Smitu, V desanta korpusa komandieri, ka Taravu vajadzēja apiet.^[1]

Turpretī Māršala salas ieņemt amerikāņu spēkiem sanāca samērā viegli. Amerikāņi izmantoja Taravā gūtās mācības, nodrošinot, ka viņi skaitliski pārspēja ienaidnieka aizstāvjus gandrīz 6 pret 1, un izmantoja lielāku uguns spēku (tostarp bruņu caururbjošo šāviņu izmantošanu). Māršala salās amerikāņi zaudēja 611 cilvēku, ievainotos 2341 un pazudušu bez vēsts 260 cilvēku, savukārt japāņi zaudēja vairāk nekā 11 000 vīru un sagūstītus 358.

Pēc Gilberta un Māršala salu ieņemšanas sabiedrotie salās uzcēla jūras bāzes, nocietinājumus un lidlaukus, lai sagatavotos uzbrukumam Marianas salām. Japānas sakāve piespieda IJA (armija) un IJN (flote) atkāpties uz jaunu aizsardzības perimetru — Absolūto nacionālās aizsardzības zonu, kurā ietilpa Marianas un Palau. Japānas spēki šīs salas pamatīgi nocietināja pret gaidāmo amerikāņu uzbrukumu, jo ieņemšanas gadījumā tie ļautu amerikāņu smagajiem bumbvedējiem tieši uzbrukt Japānas galvenajām salām.

Literatūra

Edward J. Drea. «An Allied Interpretation of the Pacific War». In the Service of the Emperor: Essays on the Imperial Japanese Army. Lincoln, NE : University of Nebraska Press, 1998.
Edwin P. Hoyt. Storm Over the Gilberts: War in the Central Pacific 1943. New York, NY : Van Nostrand Reinhold, 1979.
Ian W. Toll. The Conquering Tide: War in the Pacific Islands, 1942–1944. New York : W. W. Norton, 2015.

Atsauces

↑ Smith, Holland M.; Finch, Perry (1976). Coral and Brass. New York, NY: Viking.

Ārējās saites

Militera.lib.ru (krieviski)

[1] Smith, Holland M.; Finch, Perry (1976). Coral and Brass. New York, NY: Viking.

[1]