Ginters Rals

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ginters Rals
Günther Rall
Ginters Rals
Personīgā informācija
Dzimis 1918. gada 10. martā
Gagenava, (Gaggenau), Karogs: Vācija Vācija
Miris 2009. gada 4. oktobrī (91 gads)
Bad-Reihenhala (Bad Reichenhall), Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācietis
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe majors (Luftwaffe),
ģenerālleitnants (Bundesvērs)
Valsts Trešais reihs, Rietumvācija
Kaujas darbība Otrais Pasaules karš
Apbalvojumi Skatīt Apbalvojumi

Ginters Rals (vācu: Günther Rall, 1918. gada 10. marts2009. gada 4. oktobris) bija vērmahta, bet pēc Otrā Pasaules kara - bundesvēra, aviācijas ass. Ginters Rals pēc notriekto lidmašīnu skaita uzskatāms par trešo labāko lidotāju asu. Notriecis 275 pretinieka lidmašīnas (272 — Austrumu frontē), no kurām 241 bija Padomju iznīcinātāji. Kopumā veicis 621 kaujas lidojumu, ticis 8 reizes notriekts un 3 reizes ievainots. Visus kaujas lidojumus veicis lidmašīnā Messerschmitt Bf 109.

Bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Gagenavā, nelielā pilsētiņā Švarcvaldē, Vācijā, uzņēmēja ģimenē. 1936. gadā pievienojies armijai jaunākā virsnieka dienesta pakāpē. Rekrutēšanas punktā Drēzdenē, pēc sava labākā drauga ieteikuma pievienojies gaisa spēkiem. 1938. gadā pēc pilota kvalifikācijas iegūšanas ticis nosūtīts uz Jagdgeschwader 52 (JG 52), leitnanta dienesta pakāpē.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauja par Franciju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo gaisa kauju pieredzējis kaujā par Franciju un 1940. gada 12. maijā notriecis pirmo pretinieka lidmašīnu. Trīs franču P-36 Hawk iznīcinātāji uzbrukuši Vācijas izlūklidmašīnām 26 000 pēdu augstumā. Rals iesaistījies cīņā un vienu no lidmašīnām notriecis. Vēlāk viņš teicis:

Man paveicās manā pirmajā gaisa kaujā, taču tas nedeva man daudz pašpārliecinātības ... un bailes, jo arī man trāpīja daudz lodes.

18. maijā notriecis vēl vienu P-36 lidmašīnu, kuru pilotējis čehu pilots Otto Hanzliceks no GC II/5, kurš pēc notriekšanas izdzīvojis.

Kauja par Lielbritāniju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlāk JG 52 tika pārdislocēta uz Kalē pilsētu Francijas ziemeļos, kur tā tika iesaistīta kaujā par Lielbritāniju. Sakarā ar smagiem zaudējumiem vienībā, Rals 1940. gada 25. jūlijā tika nozīmēts par komandieri 8. nodaļā, bet nedēļu vēlāk, 1. augustā, tika paaugstināts par leitnantu. Turpināja veikt kaujas lidojumus savā vienībā, līdz tā tika atsaukta pārkomplektēšanai.

Kauja par Dienvidslāviju un Grieķiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad 1941. gada pavasarī atkal tika mainīta JG 52 vienības dislokācijas vieta, arī Rals piedalījās Balkānu kampaņā un 1941. gada jūnijā viņš piedalījās kaujā par Krētu. Pēc veiksmīga misijas noslēguma, JG 52 tika nosūtīta uz Rumāniju, lai aizsargātu naftas ieguves vietas no Padomju Savienības bumbvedējiem.

Austrumu fronte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Barbarosas operācijas sākuma Ralam atkal radās iespēja aktīvi iesaistīties karadarbībā. Trīs dienu laikā 1941. gada jūnijā viņam izdevās notriekt trīs lidmašīnas, tādējādi sasniedzot piecu notriektu lidmašīnu skaitu. Piecu dienu laikā, kopā ar savu partneri iznīcinājis 50 padomju lidaparātus. Jau oktobrī viņam bija 12 uzvaras gaisa kaujās. Tad JG 52 vienība tika pievienota Armiju grupai Dienvidi, kurā turpināja karadarbību Austrumu frontes dienvidu virzienā.

1941. gada 28. novembrī Rals notrieca 37. lidmašīnu, taču arī pats tika notriekts. Viņš centās aizlidot līdz Vācijas armijas aizsardzības līnijām, taču dzinēja bojājuma dēļ, bija spiests veikt piespiedu nolaišanos ātrāk. Nolaišanās laikā viņš zaudēja samaņu. Kāda Vācijas armijas tanka komanda izglāba viņu no vraka. Rentgenuzņēmumi atklāja, ka nosēšanās laikā viņa mugurkauls ir ticis salauzts trīs vietās. Dakteris paziņoja, ka Rala lidotāja karjera ir beigusies un 1941. gada decembrī nosūtīju viņu uz slimnīcu Vīnē. Lai gan ārsta diagnoze noteica, ka viņš vairs nebūs spējīgs staigāt patstāvīgi, Rals ātri atkopās un jau pēc nepilna gada atgriezās vienībā. Ārstēšanās laikā viņš satika ārsti Hertu Šēnu, ar kuru vēlāk, 1943. gadā, apprecējās.

1942. gada 28. augustā Rals atgriezās savā vienībā - JG 52. No augusta līdz novembrim uzvarēja vēl 38 gaisa kaujās, kopā sasniedzot jau 101 uzvaru. 1942. gada 3. septembrī tika apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. 1942. gada 26. novembrī Ādolfs Hitlers pats personīgi apbalvoja Ralu ar Ozollapām pie Bruņinieka krusta. 1943. gada aprīlī tika paaugstināts par kapteini un 20. aprīlī notrieca savas vienības kontā 5000 pretinieka lidmašīnu.

1943. gada 6. jūlijā tika nozīmēts par 3. grupas komandieri. 1943. gada 7. augustā ieguva savu 150. uzvaru gaisa kaujā, taču jau septembra beigās ieguva savu 200. uzvaru, par kuru tika apbalvots ar Zobeniem pie Dzelzs krusta Bruņinieka krusta. 1943. gada oktobris Ralam bija visrezultatīvākais mēnesis, kura laikā viņš notrieca 40 pretinieka lidmašīnas. Pēc mēneša viņš kļuva par otro pilotu (pēc Valtera Novotnija), kurš guvis 250 gaisa kauju uzvaras. 1943. gada 1. novembrī tika paaugstināts par majoru, šajā dienesta pakāpē arī beidza Otro pasaules karu.

Trešā reiha aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada 19. aprīlī Rasls tika nosūtīts uz Jagdgeschwader 11 (JG 11) vienību, kur tika nozīmēts par 2. grupas komandieri. JG 11 galvenais uzdevums bija Trešā reiha nozīmīgu vietu aizsardzība no pretinieka lidmašīnām. 1944. gada 12. maijā Rals vadīja grupu Bf 109 lidmašīnu, kad pēkšņi sastapa trīs lidmašīnas P-47 Thunderbolt, kurus komandēja pulkvedis Huberts Zemke. Rala vadītā vienība notrieca divas no lidmašīnām, kad uzradās grupa citu P-47 lidmašīnu. Kaujas iznākumā Rala vadītā lidmašīna tika notriekta, bet pats Rals zaudēja īkšķi un tika ievietots slimnīcā, kur infekcijas dēļ pavadīja vairākus mēnešus.

Rals kļuva par instruktoru, un pētīja vairākas amerikāņu lidmašīnas, kuras bija notriektas Luftwaffe kontrolētajā zonā, lai atrastu to vājos punktus un izveidotu veiksmīgāku kaujas stratēģiju, ko iemācīt saviem apmācāmajiem. Pēc lidojuma ar P-51 viņš bija izbrīnīts par lidmašīnas kvalitāti un sniegto komfortu. Viņš atklāja, ka lidmašīnas ir plašas, apsildāmas, ar bruņu plāksnēm un materiāliem un aprīkojumu, kas ilgi bijis nepieejams Vācijā.

Pēc kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kamēr Rals atradās karagūstekņu nometnē, viņu ievēroja amerikāņi, kuri meklēja Luftwaffe pilotus, kuriem bija pieredze ar Messerschmitt Me 262 iznīcinātāju. Ralu pārvietoja uz Bovingdonu, vēlāk uz Lielbritānijas karalisko gaisa spēku bāzi, kur viņš satika asu Robertu Stanfordu Taku. Vēlāk abi kļuva par labiem draugiem.

Atgriezies pēckara Vācijā, viņam neizdevās atrast darbu. Rals nodibināja nelielu biznesu, kas nodarbojās ar mežu ciršanu. Vēlāk kļuva par Siemens firmas pārstāvi. 1956. gadā, pēc kara biedra satikšanas, kurš pārliecināja Ralu atkal sēsties pie lidmašīnas stūres, Rals atkal pievienojās armijai. Rals pievienojās Bundesvēra gaisa spēkiem un turpināja savu militāro karjeru. Viens no viņa uzdevumiem bija lidmašīnas F-104 izpēte un uzlabojumu uzraudzīšana pirms Bundesvērs to pieņēma savā bruņojumā. Šī izpēte noveda pie modifikācijas F-104G. Rals uzstāja, ka, drošības nolūkos, jānomaina katapultēšanās sistēma.

Savu karjeru Rals beidza ar ģenerālleitnanta dienesta pakāpi. 2004. gadā savu dzīvi aprakstīja memuāros Mein Flugbuch ("Mana lidojumu dienasgrāmata").

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rals nomira 2009. gada 4. oktobrī savās mājās, Vācijā. Rals nomira 91 gada vecumā, pēc sirds triekas, kura bija notikusi divas dienas iepriekš.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ehrenpokal der Luftwaffe (1941. gada 17. novembris)
  • Pilota-novērotāja nozīme
  • Dzelzs krusts (1939. gada)
  • 2. šķira (1940. gada 23. maijs)
  • 1. šķira (1940. gada jūlijs)
  • Bruņinieka krusts (1942. gada 4. septembrī)
  • Ozollapas (1942. gada 26. oktobrī, Nr. 134)
  • Zobeni (1943. gada 12. septembrī, Nr. 34)
  • Frontes lidotāju piespraude Luftwaffe iznīcinātāju pilotiem (zelta pakāpe, ar karodziņu "600")
  • 2 reizes minēts Wehrmachtbericht
  • "Goda biedrs" Eksperimentālo pilotu savienībā
  • Ordenis "Par nopelniem Vācijas Federatīvās Republikas labā" (1973. gads)