Globālā finanšu sistēma

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Globālā finanšu sistēma ir juridisko līgumu, iestāžu un gan formālu, gan neoficiālu ekonomikas dalībnieku pasaules mēroga sistēma, kas kopā veicina starptautiskās finanšu kapitāla plūsmas investīciju un tirdzniecības finansēšanas nolūkos. Tā kā 19. gadsimta beigās parādījās pirmais mūsdienu ekonomiskās globalizācijas vilnis, tās attīstība iezīmējas ar centrālo banku, daudzpusēju līgumu un starpvaldību organizāciju izveidi, kuras mērķis ir uzlabot starptautisko tirgu pārredzamību, regulējumu un efektivitāti.[1][2][3] Pasaules migrācijas un sakaru tehnoloģijas attīstība 20. gadsimta beigās veicināja starptautiskās tirdzniecības un investīciju nepieredzētu pieaugumu. Pirmā pasaules kara sākumā tirdzniecības apjomi samazinājās, jo valūtas tirgus kļuva paralizēts naudas tirgus nelikviditātes dēļ. 1933. gadā valstis centās aizstāvēt pret ārējiem satricinājumiem ar protekcionisma politiku un tirdzniecību, kas 1933. gadā faktiski tika apturēta, pastiprinoties pasaules Lielās depresijas sekām, līdz virkne abpusēju tirdzniecības līgumu lēni samazināja tarifus visā pasaulē. Centieni atjaunot starptautisko monetāro sistēmu pēc Otrā pasaules kara uzlaboja valūtas kursa stabilitāti, veicinot globālo finanšu rādītāju pieaugumu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ed. by Paul James, Robert O'Brien. Globalization and economy. Los Angeles : SAGE, 2007. ISBN 978-1-4129-1952-4.
  2. Youssef Cassis ; translated by Jacqueline Collier. Capitals of capital a history of international financial centres, 1780-2005. Cambridge : Cambridge University Press, 2006. ISBN 978-0-511-33522-8..
  3. edited by Marc Flandreau, Carl-Ludwig Holtfrerich, Harold James. International Financial History in the Twentieth Century System and Anarchy. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. ISBN 978-0-511-07011-2..