Granādas emirāts
| |||||||||||||||||||||||||||||||
Granādas emirāts (arābu: إمارة غرناطة) bija musulmaņu valsts, kas pastāvēja Pireneju pussalas dienvidos no 13. gadsimta pirmās puses līdz 1492. gadam. Tā bija pēdējā musulmaņu pārvaldītā valsts Al-Andalusā un pēdējais nozīmīgais islāma politiskais veidojums viduslaiku Spānijas teritorijā.
Emirāta galvaspilsēta bija Granāda, kas kļuva par nozīmīgu politisku, ekonomisku un kultūras centru. Valsti pārvaldīja Nasrīdu dinastija, kuru dibināja Muhameds I ibn Nasrs. Granādas emirāts izveidojās pēc Almohādu varas sabrukuma un kristiešu karaļvalstu panākumiem Rekonkistas laikā.
Granādas emirāts ilgstoši saglabāja neatkarību, izmantojot diplomātiju, maksājot nodevas Kastīlijas Karalistei un izmantojot konfliktus starp kristiešu valdniekiem. Neskatoties uz politisko atkarību no Kastīlijas, emirāts saglabāja savu pārvaldes sistēmu, islāma tiesības, arābu kultūru un plašus tirdzniecības sakarus ar Ziemeļāfriku.
Ekonomiski emirāts balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Granādas apkārtnē tika attīstītas apūdeņošanas sistēmas, kas ļāva audzēt citrusaugļus, zīdkokus, dārzeņus un citus kultūraugus. Nozīmīga bija arī zīda ražošana, keramika, metālapstrāde un tekstilamatniecība.
Granādas emirāts ir īpaši pazīstams ar savu arhitektūru. Nozīmīgākais šī perioda piemineklis ir Alhambra — pils un cietokšņa komplekss Granādā, kas kļuva par vienu no ievērojamākajiem islāma arhitektūras piemēriem Eiropā.
15. gadsimtā emirāts vājinājās iekšējo dinastisko konfliktu un pieaugošā Kastīlijas un Aragonas spiediena dēļ. Pēc Kastīlijas karalienes Izabellas I un Aragonas karaļa Ferdinanda II laulības kristiešu spēki kļuva politiski vienotāki. 1482. gadā sākās Granādas karš, kas noslēdzās 1492. gada 2. janvārī, kad pēdējais emīrs Muhameds XII padeva Granādu kristiešu valdniekiem.
Granādas krišana noslēdza Rekonkistu un izbeidza musulmaņu politisko varu Pireneju pussalā. Pēc emirāta krišanas sākotnēji musulmaņiem tika solīta reliģiska iecietība, tomēr vēlāk viņu tiesības tika ierobežotas, un daudzi tika piespiesti pieņemt kristietību vai pamest Spāniju.
Valsts ģenēze
[labot | labot pirmkodu]Granādas emirāts izveidojās 13. gadsimtā pēc Almohādu varas sabrukuma Al-Andalusā. Kristiešu karaļvalstu uzbrukumi būtiski samazināja musulmaņu kontrolētās teritorijas, un Granāda kļuva par galveno musulmaņu politisko centru pussalas dienvidos.
1230. gados Muhameds I ibn Nasrs nostiprināja savu varu Granādā un izveidoja Nasrīdu dinastiju. Lai saglabātu valsti, viņš atzina Kastīlijas pārākumu un kļuva par tās vasali. Šāda politika ļāva emirātam pastāvēt vairāk nekā divus gadsimtus.
Ekonomika
[labot | labot pirmkodu]Granādas emirāta ekonomika balstījās uz intensīvu lauksaimniecību, pilsētu amatniecību un starptautisku tirdzniecību. Īpaši nozīmīga bija zīda ražošana, kas nodrošināja ienākumus gan vietējai elitei, gan tirgotājiem.
Emirāts uzturēja tirdzniecības sakarus ar Magrebu, Vidusjūras ostām un kristiešu valstīm. Granāda bija pazīstama ar tekstilizstrādājumiem, keramiku, metāla priekšmetiem un grezniem amatniecības izstrādājumiem.
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Granādas emirāts.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |