Graudainā sviestbeka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Graudainā sviestbeka
Suillus granulatus
Graudainā sviestbeka
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaSviestbeku dzimta (Suillaceae)
ĢintsSviestbekas (Suillus)
SugaGraudainā sviestbeka (S. granulatus)
Graudainā sviestbeka Vikikrātuvē

Graudainā sviestbeka jeb graudainā beka (Suillus granulatus, agrāk boletus granulatus) ir Latvijā bieža sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Graudainā sviestbeka Vācijā
  • Cepurīte: krāsa gaiši brūna, oranžbrūna vai dzeltenbrūna, retāk okerdzeltena vai sarkanbrūna. Forma sākumā pusapaļa ar ieritinātu malu, tad izliekti spilvenveida, vēlāk plakana. Platums līdz 10 cm. Virsmiziņa gluda, lipīga, sausā laikā spīdīga, lietainā gļotaina, viegli atdalāma no mīkstuma. Mīkstums balts vai dzeltenīgs, jaunām sēnēm blīvs, vecākām porains, ar vāju augļu smaržu un patīkamu riekstu garšu.
  • Stobriņi: gaiši dzelteni, vecumā olīvdzelteni, pieauguši kātiņam. Atveres sākumā šauras un apaļas, vēlāk izplešas, stobriņu krāsā. Atveres un kātiņa augšdaļa bieži ar sīkiem bālganiem pilieniem, ko izdala lietus laikā.
  • Kātiņš: cilindrisks, bez dobuma, dzeltenīgi bālgans, augšdaļā ar sākumā gaišām, vecākām sēnēm brūnganām zvīņām, bez gredzena. Garums līdz 7 cm, resnums 1—2 cm.
  • Sporas: pēc dažādiem avotiem, no dzeltenām līdz gaiši brūnām, gludas, elipsoīdas-vārpstveida, 8-11/3,5-4,5 µm.
  • Sporas: platumā līdz 7,5 µm.
  • Cistīdas: vārpstveida.[1][2][3][4]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priežu mikorizas sēne. Aug skuju koku mežos, īpaši pļaviņās, mežmalās un ceļmalās, priežu jaunaudzēs, īsā zālē, parasti grupās, no jūnija līdz oktobrim. Labāk aug sārmainās augsnēs.[5][6][7] Līdz ar priežu stādījumiem izplatījusies arī Dienvidu puslodē.[8] Tāpat kā dažas citas sviestbekas, ir veiksmīgi testēta ar metāliem piesārņotās augsnēs kā augsnes attīrītāja.[9]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas. Nav ieteicama žāvēšanai, pirms gatavošanas jānovelk virsmiziņa. Sēne stipri cieš no sēņodiņu kāpuriem.[10] Ārzemju sēņotāji bieži šo un daudzas citas sviestbeku ģints sēnes kritizē par lipīgo virsmiziņu un sēņodiņu pārpilnību,[11] taču ir arī pretēji viedokļi — Izraēlas sēņotāju vietne to novērtē kā labāko no valstī atrodamajām.[12] Tādēļ, ka virsmiziņas toksīni dažiem cilvēkiem radot gremošanas traucējumus, Francijā šo sēni pirms dažiem gadiem aizliedza pārdot svaigā veidā.[13] Latvijā tiek ierindota starp labākajām ēdamajām sēnēm.[14]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti līdzīga parastajai sviestbekai, atšķiras no tās ar plīvura un gredzena trūkumu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 37. lpp.
  2. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 201. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  3. M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 62. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  4. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 57. lpp.
  5. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 148. lpp.
  6. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974. 100. lpp.
  7. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 200 lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  8. Ectomycorrhizal fungi from southern Brazil, 79. lpp.
  9. Mycoremediation and the mycorrhizosphere
  10. Apraksts fungi.lv
  11. MushroomExpert.com — Suillus granulatus
  12. Краткое иллюстрированное руководство по наиболее распространенным грибам Израиля
  13. Rīkojums par šādu sēņu sugu laišanas tirgū pārtraukšanu — Suillus granulatus, Russula olivacea, Armillaria mellea un Lentinula edodes
  14. Labākās ēdamās sēnes

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]