Grieķu genocīds Osmaņu impērijā

Grieķu genocīds Osmaņu impērijā, arī Pontas grieķu genocīds, bija notikumu virkne, kas notika laikā no 1914. līdz 1923. gadam. Tā ietvaros tika sistemātiski iznīcināta grieķu minoritāte, īpaši Pontas grieķu kopiena, kas dzīvoja Melnās jūras piekrastē Osmaņu impērijas teritorijā. Šie notikumi notika paralēli armēņu un asīriešu genocīdiem, kas arī tika īstenoti Osmaņu impērijas sabrukuma periodā un Pirmā pasaules kara laikā. Genocīds bija daļa no plašākas Osmaņu impērijas etniskās tīrīšanas politikas, kuras mērķis bija izveidot homogēnu musulmaņu valsti.

Pontas grieķu genocīds līdz šim nav pilnībā atzīts starptautiskā mērogā. Turcija joprojām noliedz genocīda faktu, apgalvojot, ka bojāgājušo nāve bija kara apstākļu un nevis sistemātiskas politikas rezultāts.

Katru gadu 19. maijā tiek pieminēti genocīda upuri.

Vēsturiskais konteksts

Vēsturiskais Pontas reģions Melnās jūras dienvidos

Osmaņu impērijas sabrukšanas laikā pieauga spriedze starp etniskajām un reliģiskajām grupām. Grieķu kopiena bija ievērojama impērijas minoritāte, kas izcēlās ar savu kultūras, ekonomisko un izglītības nozīmi. Tomēr Osmaņu valdība, īpaši jaunturku kustība, uzskatīja šo kopienu par draudu impērijas vienotībai un centās īstenot nacionālistisku politiku.

Genocīda īstenošana

Genocīda ietvaros tika izmantoti vairāki brutāli līdzekļi, tostarp:

Grieķi tika piespiedu kārtā izraidīti no savām dzimtajām teritorijām, bieži ejot uz attāliem reģioniem. Deportāciju laikā tūkstošiem cilvēku gāja bojā bada, slimību un vardarbības dēļ.
Notika sistemātiskas masu slepkavības, kuras bieži vien īstenoja militārās vienības vai vietējie bruņotie grupējumi.
Tika sagrauti grieķu kultūras un reliģiskie objekti, tostarp baznīcas un skolas, lai izdzēstu grieķu klātbūtnes pēdas.
Grieķu sievietes un bērni bieži tika nolaupīti, asimilēti un piespiedu kārtā integrēti turku ģimenēs.

Tiek lēsts, ka genocīda rezultātā gāja bojā no 350 000 līdz 700 000 Pontas grieķu un citu grieķu kopienu pārstāvju. Daudzi no izdzīvojušajiem tika spiesti emigrēt uz Grieķiju, Krieviju vai citām valstīm. Tika izpostītas baznīcas, skolas un citas kultūras institūcijas. Vēsturiski nozīmīgas grieķu apdzīvotās vietas Mazāzijā tika pilnībā pamestas vai pārveidotas. Pēc Lozannas līguma (1923), Grieķija un Turcija apmainījās iedzīvotājiem, tā nostiprinot šo demogrāfisko pārmaiņu sekas.

Skatīt arī

Grieķu—turku karš

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Grieķu genocīds Osmaņu impērijā.