Grodņas ūnija (1566)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Grodņas ūnija)
Jump to navigation Jump to search
Livonijas karte ar cietokšņu nosaukumiem 16. gadsimtā. Livonijas hercogiste nosaukta par "Dienvidu Livoniju" (Livonia australis) iepretī Zviedrijas ieņemtajai Ziemeļu Livonijai (Zviedru Igaunijai).

Grodņas ūnija (latīņu: Privilegium Unionis Livoniae cum Magno Ducatu Lithuania) bija 1566. gada 26. decembrī Lietuvas Seimā Grodņā noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija, ko 1566. gada 10. decembrī Cēsu pilī bija apstiprinājis Livonijas landtāgs.

Pēc līguma noslēgšanas Rīgas arhibīskapijas zemes tika apvienotas ar bijušajām Livonijas ordeņa valsts Daugavas labā krasta zemēm vienotā Livonijas hercogistē, ko vēlāk sāka dēvēt arī par "Pārdaugavas hercogisti".

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sakāves Livonijas karā pret krieviem 1561. gada 28. novembrī Viļņā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers noslēdza padošanās vienošanos ar Lietuvas dižkunigaiti Sigismundu II Augustu, kas pazīstama kā Viļņas ūnija. Lietuvas dižkunigaitis (un Polijas karalis) Sigismunds II Augusts vienlaicīgi bija arī Livonijas nominālais valdnieks. Livonijas hercogiste atradās personālūnijā ar Lietuvu un tās nākamajiem valdniekiem. Tajā esošās pilis Sigismunds II Augusts pēc savas labpatikas apsolīja tiem, "kas vēl atlikušies no Vācu ordeņa, kā arī mūsu padomniekiem un citiem, kam nopelni Livonijas labā". Tika garantētas līdzšinējās dižciltīgo privilēģijas un jurisdikcija, kārtojot apelācijas jautājumu.

Gotharda Ketlera tituls šajā laikā bija "Kurzemes un Zemgales kungs Livonijā, Polijas karaliskās majestātes vietvaldis un gubernators Livonijā" (vācu: von gottes gnaden wir Gothartt in Lieffland zu Curlandt und Semigalien Herr der königlichenn majestedt zu Poln über Liefflandt stadthalter und gubernator).

Toties Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms nevēlējās pieņemt visus Viļņas ūnijas noteikumus, bet arhibīskapijas koadjuktors Kristofs meklēja palīdzību pie Zviedrijas karaļa. Rīgas pilsēta pasludināja, ka pakļaujas tieši Svētās Romas impērijas ķeizaram un vēlas saglabāt Rīgas brīvpilsētas statusu. Pēc arhibīskapa nāves 1563. gadā zviedri ieņēma daļu no Rīgas arhibīskapijas, tomēr ar lietuviešiem uzticīgā Gotharda Ketlera palīdzību viņi tika padzīti. Par arhibīskapijas administratoru tika iecelts Nikolajs Radvils. Tikai 1566. gadā arī Rīgas arhibīskapijas bruņniecība parakstīja padošanās aktu un Rīgas arhibīskapija tika apvienota ar bijušajām Livonijas ordeņa Daugavas labā krasta zemēm vienotā Livonijas hercogistē, ko vēlāk sāka dēvēt arī par "Pārdaugavas hercogisti".

No 1566. gada 26. augusta līdz 26. decembrim Grodņā notika Lietuvas Seims, kurā tika noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija (latīņu: Diploma unionis Livoniae cum Litvania).[1] Pēc reālūnijas nosacījumiem par pirmo Livonijas hercogu kļuva Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts, kas par hercogistes pārvaldnieku iecēla Livonijas hetmani Jāni Hodkeviču (1566-1578). Viņa rezidence bija bijušajā ordeņa landmaršalu Siguldas pili.

Livonijas hetmanis Jānis Hodkevičs mēģināja pakļaut arī Rīgas brīvpilsētu, taču cieta zaudējumu 1567. gada 7. jūlija kaujā, kurā krita ap 30 lietuviešu, bet rīdzinieku pusē tikai 15 vai 16 latviešu ("nevācu") karavīru.[2]

Livonijas ģerbonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brandenburgas Vilhelma attēls un lielais ģerbonis ar grifiem uz 1559. gadā Rīgā kalta dāldera. Apliecošais uzraksts :GVILHELMVS*D*G*ARCI EPISCPOPVS RIGEN (Vilhelms Rīgas arhibīskaps).

1566. gada 26. decembrī apstiprināja hercogistes ģerboni, kas bija patapināts no iepriekšējā Livonijas valdnieka arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma ģerboņa: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts). Šis ģerbonis kļuva par pamatu Hodkeviču dzimtas ģerbonim.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Diploma unionis Livoniae cum Litvania 25 et 26 Decembris 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 64.
  2. Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500 – 1600. Daugava, 1964. - 172 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bogusław Dybaś. «Livland und Polen-Litauen nach dem Frieden von Oliva (1660)». In Willoweit, Dietmar; Lemberg, Hans. Reiche und Territorien in Ostmitteleuropa. Historische Beziehungen und politische Herrschaftslegitimation. Völker, Staaten und Kulturen in Ostmitteleuropa (German) 2. Munich : Oldenbourg Wissenschaftsverlag, 2006. 51–72. lpp. ISBN 3-486-57839-1.
  • Dimitri Steinke. Die Zivilrechtsordnungen des Baltikums unter dem Einfluss ausländischer, insbesondere deutscher Rechtsquellen. Osnabrücker Schriften zur Rechtsgeschichte (German) 16. Vandenhoeck & Ruprecht, 2009. 120–121. lpp. ISBN 3-89971-573-X.