Pāriet uz saturu

Grosaspji

Vikipēdijas lapa
Grosaspji
Grossaspis White et Moy-Thomas, 1940
Gerdalepja Grossaspis carinata rekonstrukcija (sānskatā)
Gerdalepja Grossaspis carinata rekonstrukcija (sānskatā)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
ApakštipsMugurkaulnieki (Vertebrata)
InfratipsŽokļaiņi (Gnathostomatha)
KlaseBruņuzivis (Placodermi)
ApakšklaseAntiarhi (Antiarchi)
VirskārtaĪstie antiarhi (Euantiarcha)
KārtaAsterolepveidīgie (Asterolepiformes)
DzimtaLepadolepīdes (Lepadolepididae)
ĢintsGrosaspji (Grossaspis)

Grosaspji (Grossaspis) ir izmirušu bruņuzivju ģints, kuras pārstāvji dzīvoja devona periodā. Šo ģinti ar nosaukumu Ceraspis 1887. gadā izveidoja vācu paleontologs Klemenss Šlusters, bet tā kā šāds nosaukums jau bija vaboļu ģintij, tad 1940. gadā britu ģeologs Erols Vaits un paleoihtiologs Džeims Moitomass to pārsauca uz Grossaspis par godu vācbaltiešu paleontologam Valteram Grosam, kurš detalizētāk aprakstīja šo ģinti. Ģints tipiskā suga (un vienīgā) ir Grossaspis carinata (Schluter, 1887). Grosaspji dzīvoja vidusdevonā (živetas laikmetā) Vācijas teritorijā un to paliekas bija atrastas Gerolštainas apkārtnē.

Apraksts

[labot | labot pirmkodu]

Grosaspji ir zināmi tikai pēc dažiem ķermeņa bruņas kauliem. Priekšējam vidējam muguras kaulam (AMD) ir ļoti augsts, no sāniem saplacināts ķīlis, kurš tālāk turpinās uz pakaļējā vidējā muguras kaula (PMD). Ķermeņa bruņas garums dorsālajā pusē ir ap 9 cm. Kaulu ārējā virsma ornamentēta ar tieviem, izlocītiem valnīšiem, kas reizēm veido neregulāru tīklu.[1] Sānu līnijas vagas izvietojums nav zināms. Priekšējam vēdera-sānu kaulam (AVL) ir īsa subcefālā daļa, kas liek domāt, ka galvas vairogs bija krasi noliekts uz priekšu un uz leju. Augsts muguras ķīlis un bieza, poraina, regulāru, prizmatisku kaulaudu kārta deva pamatu V. Grosam šīs ģints radniecību sasaistīt ar Lepadolepis un Gerdalepis ģintīm.[2]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Д. В. Обручев, Основы палеонтологии (Бесчелюстные, рыбы), издательство "Наука", Москва, 1964. г., 164. lpp.
  2. ↑ Denison, R. (1978). Handbook of Paleoichtyology. Volume 2. Placodermi (p. vi + 128). Gustav Fischer Verlag.