Gunārs Lūsis-Grīnbergs
| Gunārs Lūsis-Grīnbergs | |
|---|---|
| Dzimis |
1932. gada 13. oktobrī Rīga, Latvija |
| Miris |
2015. gada 26. maijā (82 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | Arhitektūra, pilsētbūvniecība |
| Mācījies | Latvijas Universitāte |
| Slavenākie darbi | Latviešu strēlnieku muzejs, Cēsis (1967, 1988), Ogre (1970, 1989), Sigulda (1972, 1991), Kuldīga (1973), Tukums (1973, 1991), Aizkraukle (1971), Alūksne (1974), Aizpute (1980), Rēzekne (1985), Jelgava (1987), Pāvilosta, Pāvilostas simtgades parks |
| Apbalvojumi | PSRS Valsts prēmija |
| Skolotāji | Nikolajs Rendelis |
| Skolnieki (-nieces) | Silvis Grīnbergs |
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Gunārs Lūsis-Grīnbergs" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Gunārs Lūsis-Grīnbergs (dzimis 1932. gada 13. oktobrī Rīgā, miris 2015. gada 26. maijā) bija latviešu modernisma pilsētbūvniecības arhitekts.
Mācījies Rīgas 1. vidusskolā un pēc tās beigšana iestājies Latvijas Valsts Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā, kuru pabeidzis 1957. gadā.
Radošais darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc arhitekta kvalifikācijas iegūšanas viņa darba vieta teju visu darba mūžu bija institūts «Pilsētprojekts» (1958—1992). Kopš 1960. gada G. Lūsis-Grīnbergs ir Latvijas Arhitektu savienības biedrs.
Nozīmīgs pavērsiens G. Lūša-Grīnberga darbā bija saskarsme ar arhitektu N. Rendelu, kurš jauno kolēģi ieinteresēja par pilsētbūvniecības problēmām. Arhitekts ir vairāk nekā 30 Latvijas mazpilsētu ģenerālplānu un to vēsturisko centru detālplānojumu autors, turklāt daudzām tie ir izstrādāti vairākkārt — Tukumam (1973, 1991), Siguldai (1972, 1991), Cēsīm (1967, 1988), Ogrei (1970, 1989). Autors Aizkraukles (1971), Alūksnes (1974) , Kuldīgas (1973), Aizputes (1980), Līgatnes (1985), Rēzeknes (1985), Jelgavas (1987) u.c. pilsētu ģenerālplāniem, vadījis arī arhitekta Silvja Grīnberga diplomdarbu «Aizputes viduslaiku pilsētas reģenerācija»[1].
G. Lūsis-Grīnbergs ir arī līdzautors vairākiem monumentāliem mākslas darbiem — Latviešu strēlnieku muzejam — piemineklim Rīgā (1966—1971, par kuru 1972. gadā viņam piešķīra PSRS Valsts prēmiju), piemineklim Eduardam Veidenbaumam (1967, tēlniece L. Kamara), piemineklim 1905. gada revolucionāriem Rīgā, Grīziņkalnā (1975, tēlnieks V. Albergs, arhitekte L. Kraukle).
Līdztekus projektēšanai darbojies arī kultūras pieminekļu aizsardzības jomā.
2001. gada Gunārs Lūsis-Grīnbergs par personīgiem līdzekļiem sāka Latviešu strēlnieku pieminekļa sakārtošanu sabiedriskā kārtā, jo Rīgas domei līdz tam nebija atradušies līdzekļi pieminekļa sakopšanai. G.Lūsis-Grīnbergs plānoja sakārtot pieminekli tā sākotnējā izskatā — demontēt postamentu ar uzrakstu Latviešu sarkanajiem strēlniekiem, ko sešus gadus pēc pieminekļa atklāšanas lika pierīkot okupācijas komunistiskās partijas komiteja, kā arī notīrīt notecējums.
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arhitekta tēvs bija Rūdolfs Lūsis-Grīnbergs, dēls ir arhitekts Gints Lūsis-Grīnbergs, meita — Māra Lūse-Grīnberga.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Lejnieks, Jānis. «Manevri beigušies, laiks sākt...» Padomju Jaunatne. Rīga, 1980. gada 27. jūlijs.