Gunārs Rode

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gunārs Rode
Personīgā informācija
Dzimis 1934. gada 8. septembrī
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Miris 2008. gada 9. martā (73 gadi)
Priekule, Karogs: Latvija Latvija
Dzīves vieta Rīga, Mordovija, Vladimira, Stokholma
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nodarbošanās PBLA līdzstrādnieks
Dzīvesbiedre Ieva Strauberga

Gunārs Rode (1934) ir bijušais latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais. Pasaules Brīvo latviešu apvienības līdzstrādnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1934. gada 8. septembrī Rīgā strādnieka Oskara Rodes ģimenē. Beidzis Rīgas 1.vidusskolu. Studēja Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē (1953-1956) un Rīgas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu fakultātē (1956-1958), izslēgts pretpadomju darbības dēļ. Pēc tam strādāja par trolejbusa vadītāju.

Apcietināts 1962. gada jūnijā un apsūdzēts par to, ka piedalījies nacionālās pretestības grupas "Baltijas federācija" veidošanā. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Viktors Kalniņš, Knuts Skujenieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs un Uldis Ofkants. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Par pretpadomju aģitāciju, un grupas organizešanu un dzimtenes nodevības mēģinājumu[1] tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai — 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam — 10 gadus, K. Skujeniekam — septiņus, Z. Rozenbergam — sešus, Jānim Rijniekam — piecus gadus ieslodzījumā.[2] Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru.[3]

1965. gada janvārī viņš soda nometnē uzrakstīja vēstuli PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam A. Mikojanam, kurā atteicās no PSRS pilsonības. Pārvietos uz Vladimiras cietumu, 1970. un 1971. gadā atkārtoti piedalījās Vladimiras cietumā ieslodzīto bada streikos. Smagā stāvoklī nokļuva cietuma slimnīcā. 1973. gadā pārvietots atpakaļ uz Mordovijas nometni, 1975. gadā pieprasīja sevi atzīt par politieslodzīto, tika pārvietots atpakaļ uz Vladimiras stingrā režīma cietumu, atkal piedalījās bada streikos pret ieslodzīto sišanu.[4] Starptautiskā amnestijas organizācija "Baltiešu apelācija pie Apvienotajām Nācijām" (Baltic Appeal to the United Nations, BATUN) pieprasīja viņa amnestiju. Toronto nodibināja "Rodes atbrīvošanas komiteju".[5]

Pēc atbrīvošanas 1977. gada 14. novembrī kopā ar Intu Cālīti, Viktoru Kalniņu un Juri Ziemeli parakstīja vēstuli Amnesty International, prasot lietuviešu cilvēktiesību kustības aktīvista Viktora Petkus atbrīvošanu.[6] Tajā pašā gadā mēģināja apprecēties ar Stokhomā dzīvojošo Ievu Straubergu, kuru tūlīt izraidīja no PSRS.[7] Pasaules Brīvo latviešu apvienība 1978. gadā viņam piešķīra Tautas balvu 2000 dolāru apmērā, tā paša gada maijā viņam atļāva izbraukt uz Zviedriju, kur viņš iesaistījās PBLA Informācijas biroja darbā, kā arī Zviedrijas Latviešu Centrālajā Padomē. Rode uzstājās Kopenhāgenas tribunālā, iespaidīgi liecinot par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanu Latvijā.[8] 1985. gadā publicēja papildinājumu Ādolfa Šildes 1972. gadā publicētajai grāmatai "Pretestības kustība Latvijā".

1993.g. 5.Saeimas vēlēšanās.iekļauts deputātu kandidātu sarakstā no vēlēšanu apvienības Tēvzemei un brīvībai. .

Miris 2008.g. 9.martā, apglabāts Rīgas 1.Meža kapos.

Publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ādolfs Šilde. Resistance movement in Latvia (1972). Supplemented by Gunārs Rode. Latvia before the Helsinki Agreement (1962-1975). Stockholm: Latvian National Foundation, [1985] — 95 lpp.
  • Gunārs Rode, Helēna Celmiņa, Viktors Kalniņš, Rolfs Ekmanis, Edgars Liepiņš, Andris Trapāns, Laimons Niedre, Jānis Bungs, Vilis Hāzners. "Latvija šodien" PBLA, 1979. — nr. 7.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Roszkowski W., Kofman J. (red.), Słownik biograficzny Europy Środkowo-Wschodniej XX wieku, Warszawa 2005, ISBN 83-7399-084-4

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ст.65 ч.1 УК ЛатССР, 59 ч.1, 67 УК ЛатССР.
  2. Pārrunas uz desmit gadiem Māris Puķītis, žurnāls "Nedēļa" 2005. gada 13. decembrī.
  3. Starptautiskie raidījumi latviešu valodā. 20. gs. otrā pusē Rolfs Ekmanis. Jaunā Gaita nr. 275. ziema 2013.
  4. S. P. De Boer, Evert J. Driessen, Hendrik L. Verhaar. Biographical Dictionary of Dissidents in the Soviet Union: 1956 - 1975. BRILL, 1982. 470. lpp. ISBN 90-247-2538-0.
  5. Rodes atbrīvošanas komiteja Toronto laikraksts "Laiks", Ņujorka, 1976. gada 21. aprīlī
  6. Detlev Preuße. Umbruch Von Unten: Die Selbstbefreiung Mittel und Osteuropas und das Ende der Sowjetunion. Springer-Verlag, 2014. gada 1. janvāris. 154. lpp. ISBN 978-3-658-04972-0.
  7. No Rīgas izraidīta Gunāra Rodes līgava laikraksts "Laiks". Ņujorka, 1978. gada 7. janvārī
  8. Jānis Ritenis. PBLA INFORMĀCIJAS BIROJI UN TO DARBĪBA