Gustavs Jonsons

Gustavs Jonsons (igauņu: Gustav Jonson; 1880—1942) bija Krievijas Impērijas, Igaunijas un Padomju Savienības karavīrs. Igaunijas ģenerālmajors (1928). Sarkanās armijas ģenerālleitnants (1940).

Dzīvesgājums

Gustavs Jonsons dzimis 1880. gada 7. janvārī Viljandi apriņķa Pjari ciemā.

1908. gadā viņš iestājās Krievijas Impērijas armijā kā brīvprātīgais. Dienēja artilērijas vienībā Dvinskā, nokārtoja eksāmenu uz pirmo virsnieka pakāpi un 1910. gadā tika paaugstināts par praporščiku. 1912. gadā tika atvaļināts. Dzīvoja Rīgā un strādāja Rīgas svaru un mēru palātā.

1914. gada augustā, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš atkal tika iesaukts armijā un 1915. gadā iestājās 2. Kaukāza armijas korpusa 2. Kaukāza mīnmetēju artilērijas divīzijā. Tās rindās viņš cīnījās 10. armijas sastāvā Ziemeļrietumu un Rietumu frontē. Par nopelniem 1917. gada vasaras uzbrukuma kaujās viņš tika apbalvots ar Svētā Georga ieroci. 1917. gada oktobrī Jonsons tika paaugstināts par štāba kapteini.

1917. gada novembrī viņš pameta fronti un pēc Igaunijas Zemes padomes aicinājuma ieradās Igaunijā, lai piedalītos Igaunijas armijas veidošanā. Viņš izveidoja igauņu strēlnieku vienības, kuras vācieši pēc Igaunijas okupācijas 1918. gada februārī nekavējoties atbruņoja un izformēja. Jonsons pameta Igauniju un aizbēga uz Krieviju, bet 1918. gada februārī viņu arestēja sarkanarmieši un ieslodzīja Petrogradas cietumā.

Vēlāk viņš tika atbrīvots no cietuma un 1918. gada novembrī atgriezās Igaunijā. Viņš nekavējoties iestājās Igaunijas armijā, izveidoja 1. jātnieku pulku un kļuva par tā komandieri, no 1919. gada bija pulkvežleitnants. Viņš piedalījās Igaunijas atbrīvošanas karā pret Sarkano armiju un Baltijas landesvēru. Par nopelniem kaujās tika apbalvots ar ordeni, kā arī saņēma valsts dāvinājumu — 50 hektāru lielu zemes gabalu ar fermu. No 1921. līdz 1923. gadam mācījās Igaunijas Aizsardzības koledžā, pulkvedis (1923). Pēc koledžas beigšanas viņš stažējās Francijas armijā. No 1924. gada marta Jonsons bija Igaunijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka palīgs. No 1925. gada mācīja Augstākajā militārajā skolā, no 1927. gada augusta bija tās priekšnieks. No 1928. gada februāra viņš tika iecelts par Igaunijas armijas militāro skolu priekšnieku un Igaunijas Militārās padomes locekli. Tajā pašā gadā viņš tika paaugstināts par ģenerālmajoru.

1930.—1933. gadā 3. kājnieku divīzijas komandieris un Tallinas komandants. No 1933. gada augusta viņš bija republikas iekšējās aizsardzības spēku vadītājs. No 1934. gada februāra līdz martam uz laiku pildīja Igaunijas kara ministra pienākumus. No 1934. gada marta bija Igaunijas bruņoto spēku virspavēlnieka palīgs, vienlaikus arī kavalērijas ģenerālinspektors. 1939. gada 1. janvārī viņš vecuma dēļ tika atvaļināts no armijas.

1939.-1940. gadā viņš bija Igaunijas prezidenta Konstantīna Petsa palīgs. Igaunijas neatkarības gados viņš bija daudzu dažādu sabiedrisko organizāciju, biedrību un savienību priekšsēdētājs un biedrs.

1940. gadā Padomju Savienība okupēja Igauniju un piespiedu kārtā iekļāva to PSRS sastāvā. Līdz ar okupāciju daudzi Igaunijas militārie vadītāji tika vai nu represēti, vai spiesti pievienoties Sarkanajai armijai. Jonsons bija viens no tiem, kuri pievienojās Padomju militārajam aparātam, un 1940. gada 29. decembrī viņš tika paaugstināts par ģenerālleitnantu.

1941. gada 19. jūnijā Jonsons tika arestēts aizdomās par spiegošanu. 1942. gada 15. maijā PSRS Iekšlietu tautas komisāra īpašā padome par kontrrevolucionāru darbību piesprieda viņam nāvessodu par kontrrevolucionāru darbību, un saskaņā ar dažiem avotiem tajā pašā dienā viņš tika nošauts Saratovas cietumā, bet saskaņā ar citiem avotiem spriedums netika izpildīts un aizstāts ar 10 gadiem darba nometnēs, Jonsons 1942. gada 15. novembrī nomira nometnē Čeļabinskā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gustavs Jonsons.