Gustavs Klaustiņš
| Gustavs Klaustiņš | |
|---|---|
 | |
| Latvijas darba ministrs | |
|
Amatā 1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris | |
| Premjerministrs | Zigfrīds Anna Meierovics |
| Priekštecis | Klāvs Lorencs |
| Pēctecis | Ādams Krieviņš |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1880. gada 9. septembrī Mežmuižas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija |
| Miršanas dati |
1937. gada 3. maijā (56 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Mazinieku partija |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Elza Klaustiņa |
| Profesija | inženieris |
| Augstskola | Rīgas Politehniskais institūts |
Gustavs Klaustiņš (1880. gada 9. septembris — 1937. gada 3. maijs) bija Latvijas inženieris un sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas darba ministrs no 1923. gada jūnija līdz 1924. gada janvārim. Bijis Tautas padomes loceklis kā LSDSP biedrs, vēlāk pievienojies Mazinieku partijai.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gustavs Klaustiņš piedzima 1880. gada 9. septembrī Dobeles apriņķa Mežmuižas pagastā. Mācījies Mežmuižas draudzes skolā, pēc tam 1901. gadā beidzis Jelgavas reālskolu. 1908. gadā ar izcilību absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu, ieguvis inženiera tehnologa grādu.[1][2]
No 1908. līdz 1918. gadam strādāja Krievijas dzelzceļu dienestā. Sākotnēji bija mašīnista palīgs Maskavas—Kazaņas dzelzceļā. Klaustiņš bija Maskavas latviešu tautas izglītības biedrības valdes loceklis un kora vadītājs.[1] 1911. gadā aizsūtīts uz Minsku par Maskavas—Brestas dzelzceļa mašīnu iecirkņa priekšnieka palīgu, tad 1913. gadā uz Omsku par Tjumeņas—Omskas vagonu darbnīcu vadītāja palīgu.[1] Pirmā pasaules kara laikā Klaustiņš atgriezās Minskā un bija Aleksandra dzelzceļa Vagonu darbnīcu vadītājs, no 1916. gada — Minskas Mašīnu iecirkņa priekšnieks, 1917. gadā kļuva par Minskas dzelzceļa galveno darbnīcu priekšnieku.[1]
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā atgriezies dzimtenē, sācis strādāt Satiksmes ministrijā. Latvijas Pagaidu valdība Klaustiņam uzticēja dzelzceļu sistēmas organizēšanu. Viņš bija Liepājas dzelzceļa darbnīcu un 5. ekspluatācijas iecirkņa priekšnieks. 1919. gada 1. augustā Gustavs Klaustiņš tika iecelts par Latvijas dzelzceļu galveno direktoru, 5. augustā uzsāka Virsvaldes darba vadīšanu un dzelzceļa satiksmes atjaunošanu Latvijā. 1921. gadā lielākajās līnijās kustība bija pilnībā atjaunota, noritēja regulāra satiksme, remontdarbi.[1]
1920. gadā kļuva par Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātes Ceļu katedras docentu. Bijis viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvjiem Tautas padomē.[1] 1923. gada jūnijā kļuvis par Latvijas darba ministru, amatā bija līdz 1924. gada janvārim.
Gustavs Klaustiņš dibināja un vadīja vairākus korus, bija Usmas baznīcas ērģelnieks. VI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdētāja biedrs un tehniskais rīkotājs. Viņa pēdējais darbs bija Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības un Latvijas Vēža apkarošanas biedrības koncerta sagatavošana Latvijas Universitātes aulā. 1937. gada 24. aprīlī kora ģenerālmēģinājumā viņam bija insults. Klaustiņš nomira 3. maijā.[2] 6. maijā apglabāts Rīgas Meža kapos.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1927), Polijas Sv. Staņislava III šķiras ordeni, Krievijas Sv. Annas III pakāpes ordeni, Somijas Baltās rozes II pakāpes ordeni.[1][2]