Hābsburgu Nīderlande

Hābsburgu Nīderlande bija Hābsburgu monarhijas valdījumā esošo Nīderlandes zemju kopums no 1482. līdz 1794. gadam. Tās teritorija aptvēra lielu daļu mūsdienu Beļģijas, Luksemburgas, Nīderlandes un daļēji arī Francijas ziemeļu apgabalu. Hābsburgu Nīderlande izveidojās pēc Burgundijas hercogistes mantojuma pāriešanas Hābsburgu dinastijas rokās.

Vēsture

Hābsburgu Nīderlandes izveidošanās bija saistīta ar Burgundijas Nīderlandes mantojumu. 15. gadsimtā Burgundijas hercogi pakāpeniski apvienoja vairākas Nīderlandes zemes, tostarp Flandriju, Brabanti, Holandi, Zēlandi, Heno un citas teritorijas. Šīs zemes bija ekonomiski attīstītas, blīvi apdzīvotas un nozīmīgas Eiropas tirdzniecībā.

1477. gadā kaujā pie Nansī krita Burgundijas hercogs Šarls Drosmīgais, neatstājot vīriešu kārtas mantinieku. Viņa meita Marija Burgundiete mantoja Burgundijas Nīderlandi un tajā pašā gadā apprecējās ar Maksimiliānu Hābsburgu. Šī laulība kļuva par galveno pamatu Nīderlandes zemju pārejai Hābsburgu dinastijas ietekmē.

Pēc Marijas Burgundietes nāves 1482. gadā viņas un Maksimiliāna dēls Filips Skaistais kļuva par Burgundijas Nīderlandes mantinieku. Tā kā viņš vēl bija nepilngadīgs, sākotnēji faktisko varu īstenoja Maksimiliāns. Šo laiku uzskata par Hābsburgu Nīderlandes sākumu, lai gan pašas zemes vēl ilgi saglabāja atsevišķas tiesības, privilēģijas un pārvaldes institūcijas.

16. gadsimta sākumā Hābsburgu Nīderlande kļuva par daļu no plašākas Hābsburgu varas sistēmas. Filipa Skaistā dēls Kārlis V Hābsburgs mantoja Nīderlandes zemes, Spānijas kroņa valdījumus un Svētās Romas impērijas imperatora titulu. Kārlis V bija dzimis Gentē un Nīderlandes zemēm piešķīra lielu politisku un ekonomisku nozīmi.

Kārļa V laikā Hābsburgu vara Nīderlandē tika nostiprināta. Viņš paplašināja savus valdījumus reģionā un pakāpeniski apvienoja septiņpadsmit Nīderlandes provinces vienā politiskā sistēmā. 1549. gadā tika izdota Pragmātiskā sankcija, kas noteica, ka Septiņpadsmit provinces turpmāk jāmanto kopā un tās nedrīkst sadalīt starp dažādiem mantiniekiem. Tas bija svarīgs solis Nīderlandes zemju politiskajā vienotībā.

Hābsburgu Nīderlande bija viena no bagātākajām Eiropas teritorijām. Tās pilsētas, īpaši Antverpene, Brige, Gente, Brisele un Lēvena, bija nozīmīgi tirdzniecības, finanšu, amatniecības un kultūras centri. Antverpene 16. gadsimtā kļuva par vienu no galvenajiem Eiropas starptautiskās tirdzniecības centriem.

Reformācijas laikā Nīderlandes zemēs izplatījās luterānisms, anabaptisms un vēlāk kalvinisms. Hābsburgu valdnieki, īpaši Kārlis V un viņa dēls Filips II Hābsburgs, centās saglabāt katolicismu un ierobežot protestantisma izplatību. Reliģiskā politika, nodokļu slogs un centralizācijas mēģinājumi radīja arvien lielāku spriedzi starp vietējām provincēm un Hābsburgu varu.

1555. gadā Kārlis V atteicās no Nīderlandes valdījumiem par labu savam dēlam Filipam II. Atšķirībā no tēva Filips II lielāko daļu laika uzturējās Spānijā un Nīderlandi pārvaldīja ar vietvalžu un padomju starpniecību. Viņa centralizācijas politika un stingrā katoļu nostāja pastiprināja neapmierinātību vietējās elites, pilsētu un protestantu kopienu vidū.

1566. gadā Nīderlandē sākās plaši nemieri, kas pazīstami kā Ikonoklastiskais dumpis. Protestantu grupas vairākās pilsētās un baznīcās iznīcināja reliģiskos attēlus, altārus un svētgleznas. Filips II uz šo krīzi reaģēja ar militāru spēku, nosūtot uz Nīderlandi Albas hercogu.

Albas hercogs ieradās 1567. gadā un izveidoja īpašu tiesu, ko pretinieki sauca par “Asiņaino padomi”. Tā sodīja dumpiniekus un protestantus, kā arī izraisīja vēl lielāku pretestību. 1568. gadā sākās Astoņdesmitgadu karš, kurā Nīderlandes provinces sacēlās pret Spānijas Hābsburgu varu. Par vienu no sacelšanās līderiem kļuva Vilhelms I Orānietis.

1579. gadā Nīderlandes zemju šķelšanās kļuva skaidrāka. Dienvidu katoļu provinces noslēdza Arasas ūniju un palika uzticīgākas Spānijas Hābsburgiem, savukārt ziemeļu provinces noslēdza Utrehtas ūniju, kas kļuva par pamatu vēlākajai Nīderlandes Republikai. 1581. gadā ziemeļu provinces ar Atsacīšanās aktu paziņoja, ka vairs neatzīst Filipu II par savu valdnieku.

Pēc ilgstošām cīņām Nīderlandes zemes faktiski sadalījās divās daļās. Ziemeļu provinces izveidoja neatkarīgu Nīderlandes Republiku, bet dienvidu provinces palika Spānijas Hābsburgu valdījumā. Dienvidu Nīderlande aptvēra galvenokārt mūsdienu Beļģijas un Luksemburgas teritorijas, kā arī dažus apkārtējos apgabalus.

1648. gadā Vestfālenes miers starptautiski atzina Nīderlandes Republikas neatkarību. Pēc šī miera Hābsburgu Nīderlande faktiski nozīmēja galvenokārt Spānijas Nīderlandi jeb Dienvidu Nīderlandi. Tā saglabāja katoļu raksturu un palika Spānijas Hābsburgu varā līdz 18. gadsimta sākumam.

Karš par Spānijas mantojumu būtiski mainīja Hābsburgu Nīderlandes statusu. Pēc Spānijas Hābsburgu dinastijas izbeigšanās un starptautiskā konflikta par Spānijas mantojumu Dienvidu Nīderlande tika nodota Austrijas Hābsburgiem. Saskaņā ar 1713. gada Utrehtas miera līgumiem un 1714. gada Raštates līgumu teritorija kļuva pazīstama kā Austrijas Nīderlande.

18. gadsimtā Austrijas Nīderlande saglabāja īpašu statusu Hābsburgu monarhijā. To pārvaldīja vietvalži Briselē, bet provinces saglabāja savas privilēģijas un institūcijas. Imperatora Jozefa II reformas 1780. gados, kuru mērķis bija centralizēt pārvaldi un ierobežot tradicionālās privilēģijas, izraisīja lielu neapmierinātību.

1789. gadā sākās Brabantes revolūcija, kurā Austrijas Nīderlandes provinces sacēlās pret Jozefa II reformām. 1790. gadā tika pasludinātas Apvienotās Beļģijas Valstis, taču šī valsts pastāvēja īsu laiku. Hābsburgu vara tika atjaunota vēl tajā pašā gadā, tomēr reģiona politiskā stabilitāte bija būtiski vājināta.

Franču revolucionāro karu laikā Hābsburgu vara Nīderlandes dienvidu zemēs beidzās. 1794. gadā Francijas karaspēks ieņēma Austrijas Nīderlandi, bet 1795. gadā teritorija tika oficiāli pievienota Francijas Republikai. Ar šo notikumu Hābsburgu Nīderlandes vēsture noslēdzās.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hābsburgu Nīderlande.