Haņu dinastija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Haņ dinastija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Haņu valsts pamatteritorija ap mūsu ēras 2. gadu
Haņu impērijas pamatteritorija un ietekmes sfēra Centrālāzijā

Haņu dinastija (vienkāršotā ķīniešu: 汉朝, tradicionālā ķīniešu: 漢朝, piņjiņs: Hàn cháo, no 206. gada p.m.ē. līdz 220. gadam) bija Senās Ķīnas dinastija un Ķīnas vēstures posms pēc Cjiņu dinastijas gāšanas un pirms valsts sabrukuma Trīs valstu posma. Haņu dinastija mantoja Cjiņu dinastijas sasniegumus – apvienotu valsti un spēcīgu imperatora institūciju. Nodibināta zemnieku sacelšanās rezultātā, Haņu dinastija pastāvēja 400 gadus, ilgāk par visām citām Ķīnas dinastijām. Haņu dinastija ķīniešu vēsturē iedibina dinastiju cikliskuma modeli – varoņa nodibināta dinastija sasniedz lielas varenības posmu, kam seko ilgs pavājināšanās laiks un pilnīgs sabrukums, pēc kura pie varas nāk jauna dinastija.

Haņu dinastijas laiks tiek uzskatīts par senās Ķīnas zelta laikmetu. Uzplauka lauksaimniecība un ekonomika, iedzīvotāju skaits sasniedza 55 miljonus. Ķīna politiski un kulturāli ietekmēja apkārtējos reģionus — Koreju, Mongoliju, Vjetnamu un Centrālāziju. 200.p.m.ē ziemeļu sjonnu nomadi sakāva Haņu armiju, taču pēc ilgstošiem kariem Haņiem izdevās viņus pakļaut. Šo karu rezultātā Haņu vara izpletās līdz Tarimas ieplakai, sasniedza Centrālāziju un nodrošināja Zīda ceļa tirdzniecības maršruta izveidošanos. Imperatora Vudi laikā par valsts reliģiju tika atzīts konfūcisms un Haņu valsts lielā mērā balstās uz konfūcismā noteikto sabiedrības modeli, tikai dinastijas norietā populārs kļūst daoisms. Mūsdienās ķīniešu nācijas lielākā etniskā grupa sevi sauc par haņiem un ķīniešu hieroglifi tiek saukti par Haņu alfabētu.

Lai arī Haņu imperators atradās centralizētas valsts centrā, viņam nācās dalīt varu ar einuhiem, galma augstmaņiem un lielajiem zemes īpašniekiem, kas īstenoja vietējās administrācijas funkcijas. Impērija bija politiski sadalīta starp teritorijām, kas atradās tiešā imperatora varā un vairākām pusautonomām karalistēm. Lai arī dinastija oficiāli beidza valdīt 220. gadā, Dzelteno apsēju sacelšanās 184. gadā lielā mērā sagrāva imperatora varu. Imperatora galms aizvien mazāk kontrolēja armijas un provinču vadītājus.

Haņu dinastijas valdīšanas laiks nosacīti tiek iedalīts divos posmos — Agrīnā Haņu dinastija jeb Rietumu Haņu dinastija (no 206. gada p.m.ē. līdz 8.gadam) ar galvaspilsētu Čanaņu (Chang'an, netālu no mūsdienu Siaņas) un Vēlīnā Haņu dinastija jeb Austrumu Haņu dinastija (no 25. līdz 220. gadam) ar galvaspilsētu Luojangu (Luoyang).

Agrīnā Haņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Haņu dinastiju nodibināja dumpinieku vadonis Lju Bans. Sacelšanās sākās 209.p.m.ē, kad Cjiņu imperators nosūtīja ap 900 zemnieku grupu uz darbiem Lielā Ķīnas mūra celtniecībā. Smagie lieti neļāva viņiem laikā sasniegt galamērķi, un atbilstoši tā laika likumiem, viņi visi būtu sodīti ar nāvi. Zemnieki sadumpojās, un viņiem drīz pievienojās daudzi apkārtējo apgabalu iedzīvotāji. 208.p.m.ē. sacelšanās tika daļēji apspiesta, taču jaunu vadoņu vadībā dumpinieki 206.p.m.ē sakauj imperatora armiju un ieņem galvaspilsētu Sjanjaņu. [1] No 206. līdz 202.p.m.ē starp abiem galvenajiem dumpinieku vadoņiem notiek karš starp Ču un Haņ - karš par līderību valstī, kurā uzvar Lju Bans (202.p.m.ē -195.p.m.ē) kurš kļūst par pirmo Haņu dinastijas imperatoru. Viņš ieceļ savus atbalstītājus un radiniekus par provinču un vasaļvalstiņu valdniekiem, taču tas noved pie pusautonomo provinču sacelšanās pret centrālo varu. Pēc sacelšanās sakāves provinču vadītāji turpmāk tiek iecelti no centra. Ar kaimiņvalstu valdniekiem notiek dinastiskas kāzas, ķīniešu kultūra sāk izplesties apkārtējā reģionā.

Ziemeļu barbaru problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts ziemeļos atradās sjonnu nomadu cilšu konfederācija, ar kuru periodiski notika karš. Iebrukumi no ziemeļiem bija valsts lielākais ārējais drauds. Jau pirmais dinastijas karš ar sjonnu (xiongnu) konfederāciju 201. gadā p.m.ē. beidzās ar armijas ģenerāļa padošanos un pirmā Haņu imperatora Lju Bana bēgšanas no aplenkuma. Lai nodrošinātu mieru, Haņu imperatori turpmāk veica regulārus maksājumus barbaru ciltīm, lai tās neuzbruktu valstij. Imperatora Vudi (140.-87.p.m.ē.) valdīšanas laika šie nepopulārie maksājumi, kas nenodrošināja pret atkārtotiem sjonnu iebrukumiem, tika pārtraukti, taču 135.p.m.ē. atkal atjaunoti. Pēc ilgstošām diskusijām starp miera un kara partijām, 133.p.m.ē. imperators atkal pārtrauca maksājumus un uzsāka ilgstošu karu.[2] Sjonnu sakāve nodrošināja ceļu uz Centrālāziju un Zīda ceļa attīstību. Reģiona drošībai Vudi lika pagarināt Lielo Ķīnas mūri.

Vēlīnās Haņu dinastijas laikā sjonnu bija sašķēlušies divās daļās, viena no kurām apmetās uz dzīvi impērijas teritorijā. Lai arī šīs barbaru ciltis aizvien biežāk izmantoja kā kareivjus regulārajos robežkaros, to integrācija Haņu valstī bija problemātiska.

Vēlīnā Haņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad dinastijas iekšējo intrigu un cīniņu rezultātā gandrīz izmirst valdnieka dzimta, 8. gadā reģents Van Mans (Wang Mang) sagrābj troni ar mērķi reformēt grūtībās nonākušo valsti. Viņš pasludina Siņu dinastijas izveidošanu. Reformas izrādās neveiksmīgas un izraisa vairākas sacelšanās. Viens no dumpinieku vadoņiem, Haņu valdošās ģimenes pārstāvis Lju Sju (Liu Xiu) vada dumpinieku armiju, kurai 23. gadā izdodas sakaut Van Mana armiju un 25. gadā atjaunot Haņu dinastiju, sākas Vēlīnās Haņu dinastijas posms. 36. gadā Lju Sju armijām izdodas sakaut pārpalikušos dumpiniekus un atkal apvienot valsti.[3]

Liela daļa Vēlīnās Haņu dinastijas imperatoru kāpj tronī vēl bērna vecumā, tāpēc politisko varu aizvien vairāk kontrolē imperatora radinieki un einuhi, zeme nonāk lielo zemes īpašnieku kontrolē, parastie zemnieki kļūst aizvien nabadzīgāki, impērija nepārtraukti karo ar dažādiem dumpiniekiem un nomaļu tautām. Sākot ar 92. gadu galma politikā un klanu varas cīņās galveno lomu spēlē imperatora galma einuhi.

184. gadā pret centrālo varu sākās daoistu - Dzelteno apsēju sacelšanās un Pieci pūri rīsu sektas sacelšanās. Dzelteno apsēju sacelšanās sākotnēji ir veiksmīga, tai pievienojas ap 100 000 cīnītāju, taču imperatora ģenerāļiem to izdodas sakaut. Nelielas dzelteno apsēju vienības turpina cīņas līdz 205. gadam. Dumpja apspiešanas karš nostiprināja reģionu vietvalžu un ģenerāļu neatkarīgo varu. Aizvien pieaugošās cīņas par ietekmi dažādu grupu vidū noved pie tā, ka 189. gadā dumpinieki uzbrūk galvaspilsētai, nodedzina imperatora pili, noslepkavo galma einuhus un liek imperatoram bēgt. Sākās pilsoņu karš un valsts faktiski sadalās vairākos reģionos.

196. gadā ģenerālis Cao Cao pārliecina imperatoru Sjaņdi pārcelties uz savu reģiona galvaspilsētu un līdz 220. gadam viņu tur faktiskā mājas arestā. Pēc Cao Cao nāves 220. gadā viņa dēls piespiež imperatoru Sjaņdi atteikties no troņa un pasludina Vei dinastijas valsts izveidošanu. Vienotā Haņu dinastijas valsts sadalījās Vei (220-264), Šu (221-263) un Vu (222-280) valstīs, sākās Trīs valstu posms.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā dinastija, kas nāca pie varas veiksmīgas zemnieku sacelšanās rezultātā, Haņu dinastija savā sākuma posmā īpaši rūpējās par lauksaimniecības attīstību. Agrīno Haņu dinastiju raksturo spēcīga valsts kontrole pār ekonomiku. Lai finansētu robežu aizsardzību, imperators Vudi ieviesa sāls, dzelzs un alkohola nozares monopolus. Lielākais uzsvars tiek likts uz lauksaimniecības attīstību un stiprināšanu, kurā aizvien plašāk tika izmantoti dzelzs darba rīki. Zemes aršanā tika izmantoti vēršu vilkti arkli, kas ļāva veikt dziļāku augsnes uzaršanu. Dzelzs lāpstas ļāva zemniekiem sausajā Ziemeļķīnā rakt lielākas akas un tādējādi nodrošināt ūdens piegādi laukiem. Galvenokārt tiek audzēti rīsi, mieži, kvieši, prosa un sojas pupiņas. Pastāvēja īpaši zemnieku instruktori, kas mācīja jaunākās un labākās zemkopības metodes.

Agrīnās Haņu dinastijas laikā tiek nodibinātas divas zīda aušanas darbnīcas, taču zīda iegūšanas process ir tik dārgs, ka 25.p.m.ē. viena no darbnīcām tiek slēgta. Zīda aušana attīstās Šaņdunas un Sičuaņas provincēs. Ar laku apstrādāto un dekorēto trauku izgatavošana sasniedz augstu elegances līmeni.

Vēlīnās Haņu dinastijas imperatori ekonomikā iejaucās mazāk, ļaujot turīgajai tirgotāju klasei brīvu vaļu. Valsts sāls monopols gan imperatora Džandi (76.-88.) valdīšanas laikā tika atjaunots, bet no valsts ministrijas pārgāja reģionālo provinču kontrolē, un drīz tika izbeigts pavisam.[4] 11. gadā lielus postījumus un upurus radīja Huanhe upes gultnes maiņa. Vēlīnās Haņu dinastijas laikā pastiprinājās iedzīvotāju emigrācija no ziemeļiem uz dienvidiem.

Armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts turpināja Cjiņu dinastijas ieviesto militārā iesaukuma politiku, kas ļāva radīt lielu armiju. Armijas iesaukumam sākotnēji tika pakļauti vīrieši vecumā no 23 līdz 56 gadiem, vēlāk tas tiek palielināts no 20 līdz 65 gadiem. Armijas lieluma pārsniedza vienu miljonu kareivju. Vēlīnās Haņu dinastijas laikā noziedznieki tiek nosūtīti dienēt armijā, un tiek piesaistīti algotņi no barbaru tautām.

Savu lielāko militāro varenību dinastija sasniedza Vudi valdīšanas laikā. 111.p.m.ē. Vudi (140.-87.p.m.ē.) iekaro tagadējās Vjetnamas ziemeļus un Korejas ziemeļus 108.p.m.ē. Pēc zaudējuma karā pret ziemeļu sjonnu nomadu kavalēriju, imperators Vudi tradicionālo kaujas ratu vietā ievieš ātrāku un ērtāk vadāmu kavalēriju, kas pēc vairākas desmitgades ilgušām cīņām ļauj viņam 119.p.m.ē. uz laiku sakaut sjonnu nomadus. Lai nostiprinātu kontroli pār ziemeļu provincēm, imperators uz turieni pārvieto daudzus etniskos ķīniešus.[5] Impērijas militārie panākumi liek pamatus ķīniešu pārliecībai, ka viņu valsts ir pasaules centrs, Vidus karaliste.

Haņu dinastijas laika imperatoru saraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Haņu dinastija (漢朝 - Hàn cháo) 206. g.p.m.ē.—220. g.m.ē.
pēcnāves vārds (諡號 — shìhào) vārds (姓名 — xìngmíng) valdīšanas laiks valdīšanas devīze (年號 — niánhào) un tās laiks
Vēsturiski visbiežāk lieto: dinastijas apzīmējums (漢 — Haņ) + pēcnāves vārds
Si (Rietumu) Haņu dinastija (西漢朝 - Xi Han cháo) jeb Cjaņ (Agrīnā) Haņu dinastija (前漢朝 — Qian Han cháo) 206. g.p.m.ē.—9. g.m.ē.
Gaodzu (高祖 — Gāozǔ) Liu Ban (劉邦 — Liú Bāng) 206.—195. g.p.m.ē. nav zināms
imperatore Ļu Taihou (呂太后 — Lü Taihou) Ļu Dži (呂雉 — Lü Zhi) 195.—180. g.p.m.ē. nav zināms
Huidi (惠帝 — Hùidì) Liu Jin (劉盈 — Liú Yíng) 195.—188. g.p.m.ē. nav zināms
Šaodi Gun (少帝 — Shǎodì) Liu Gun (劉恭 — Liú Gōng) 188.—184. g.p.m.ē. nav zināms
Šaodi Hun (少帝 — Shǎodì) Liu Hun (劉弘 — Liú Hóng) 184.—180. g.p.m.ē. nav zināms
Veņdi (文帝 — Wéndì) Liu Hen (劉恆 — Liú Héng) 179.—157. g.p.m.ē.
  • Houjuaņ (後元 — Hòuyuán) 163.—156. g.p.m.ē.
Dzjindi (景帝 — Jǐngdì) Liu Ci (劉啟 — Liú Qǐ) 156.—141. g.p.m.ē.
  • Džunjuaņ (中元 — Zhōngyuán) 149.—143. g.p.m.ē.
  • Houjuaņ (後元 — Hòuyuán) 143.—141. g.p.m.ē.
Vudi (武帝 — Wǔdì) Liu Če (劉徹 — Liú Chè) 140.—87. g.p.m.ē.
  • Dzjaņjuaņ (建元 — Jiànyuán) 140.—135. g.p.m.ē.
  • Juaņguan (元光 — Yuánguāng) 134.—129. g.p.m.ē.
  • Juaņšo (元朔 — Yuánshuò) 128.—123. g.p.m.ē.
  • Juaņšou (元狩 — Yuánshòu) 122.—117. g.p.m.ē.
  • Juaņdin (元鼎 — Yuándǐng) 116.—111. g.p.m.ē.
  • Juaņfen (元封 — Yuánfēng) 110.—105. g.p.m.ē.
  • Taiču (太初 — Tàichū) 104.—101. g.p.m.ē.
  • Tjaņhaņ (天漢 — Tiānhàn) 100.—97. g.p.m.ē.
  • Taiši (太始 — Tàishǐ) 96.—93. g.p.m.ē.
  • Dženhe (征和 — Zhēnghé) 92.—89. g.p.m.ē.
  • Houjuaņ (後元 — Hòuyuán) 88.—87. g.p.m.ē.
Džaodi (昭帝 — Zhāodì) Liu Fulin (劉弗陵 — Liú Fúlíng) 86.—74. g.p.m.ē.
  • Šijuaņ (始元 — Shǐyuán) 86.—80. g.p.m.ē.
  • Juaņfen (元鳳 — Yuánfèng) 80.—75. g.p.m.ē.
  • Juaņpin (元平 — Yuánpíng) 74. g.p.m.ē.
Čanjivan (昌邑王 — Chāngyìwáng)

vai Haihuņhou (海昏侯 — Hǎihūnhóu)

Liu He (劉賀 — Liú Hè) 74. g.p.m.ē.
  • Juaņpin (元平 — Yuánpíng) 74. g.p.m.ē.
Sjuaņdi (宣帝 — Xuāndì) Liu Sjuņ (劉詢 — Liú Xún) 73.-49. g.p.m.ē.
  • Beņši (本始 — Běnshǐ) 73.—70. g.p.m.ē.
  • Didzje (地節 — Dìjié) 69.—66. g.p.m.ē.
  • Juaņkan (元康 — Yuánkāng) 65.—61. g.p.m.ē.
  • Šeņdzjue (神爵 — Shénjué) 61.—58. g.p.m.ē.
  • Vufen (五鳳 — Wǔfèng) 57.—54. g.p.m.ē.
  • Gaņlu (甘露 — Gānlù) 53.—50. g.p.m.ē.
  • Huanlun (黃龍 — Huánglóng) 49. g.p.m.ē.
Juaņdi (元帝 — Yuándì) Liu Ši (劉奭 — Liú Shì) 48.—33. g.p.m.ē.
  • Čujuaņ (初元 — Chūyuán) 48.—44. g.p.m.ē.
  • Junguan (永光 — Yǒngguāng) 43.—39. g.p.m.ē.
  • Dzjaņdžao (建昭 — Jiànzhāo) 38.—34. g.p.m.ē.
  • Dzjinnin (竟寧 — Jìngníng) 33. g.p.m.ē.
Čendi (成帝 — Chéngdì) Liu Ao (劉驁 — Liú Áo) 32.—7. g.p.m.ē.
  • Dzjaņši (建始 — Jiànshǐ) 32.—28. g.p.m.ē.
  • Hepin (河平 — Hépíng) 28.—25. g.p.m.ē.
  • Janšuo (陽朔 — Yángshuò) 24.—21. g.p.m.ē.
  • Hundzja (鴻嘉 — Hóngjiā) 20.—17. g.p.m.ē.
  • Junši (永始 — Yǒngshǐ) 16.—13. g.p.m.ē.
  • Juaņjaņ (元延 — Yuányán) 12.—9. g.p.m.ē.
  • Suihe (綏和 Suīhé) 8.—7. g.p.m.ē.
Aidi (哀帝 — Āidì) Liu Siņ (劉欣 — Liú Xīn) 6.—1. g.p.m.ē.
  • Dzjaņpin (建平 — Jiànpíng) 6.—3. g.p.m.ē.
  • Juaņšou (元壽 — Yuánshòu) 2.—1. g.p.m.ē.
Pindi (平帝 — Píngdì) Liu Kaņ (劉衎 — Liú Kàn) 1. g.p.m.ē. — 5. g.m.ē.
  • Juaņši (元始 Yuánshǐ) 1.g.—5. g.m.ē.
Žudzi Jin (孺子嬰 — Rúzǐ Yīng) Liu Jin (劉嬰 — Liú Yīng) 6.—5. g.m.ē.
  • Dzjuše (居攝 - Jùshè) 6. g. — 8. g. oktobris
  • Čuši (初始 - Chūshǐ) 8. g. novembris — 8. g. decembris
Siņ (Jaunā) dinastija (新朝 Xin cháo) (9.-23. g.)
pēcnāves vārds (諡號 shìhào) vārds (姓名 — xìngmíng) valdīšanas laiks valdīšanas devīze (年號 niánhào) un tās laiks
Van Man (王莽 — Wáng Mǎng) nav zināms 9.-23. g.
  • Šidzjaņgo (始建國 — Shǐjiànguó) 9.—13. g.
  • Tjaņfen (天鳳 — Tiānfēng) 14.—19. g.
  • Dihuan (地皇 — Dìhuáng) 20.—23. g.
Haņu dinastijas turpinājums
pēcnāves vārds (諡號 shìhào) vārds (姓名 — xìngmíng) valdīšanas laiks valdīšanas devīze (年號 niánhào) un tās laiks
Genšidi (更始帝 — Gēngshǐdì) Liu Sjuaņ (劉玄 — Liú Xuán) 23.-25. g.
  • Genši (更始 — Gēngshǐ) 23.—25. g.
Dun (Austrumu) Haņu dinastija (東漢朝 — Dong Han cháo) jeb Hou (Vēlīnā) Haņu dinastija (後漢朝 — Hou Han cháo) 25.—220. g.
pēcnāves vārds (諡號 shìhào) vārds (姓名 xìngmíng) valdīšanas laiks valdīšanas devīze (年號 niánhào) un tās laiks
Guan Vudi (光武帝 - Guāngwǔdì) Liu Sju (劉秀 — Liú Xiù) 25.—57. g.
  • Dzjaņvu (建武 — Jiànwǔ) 25.—56. g.
  • Dzjaņvudžuņojuaņ (建武中元 — Jiànwǔzhongōyuán) 56.—57. g.
Mindi (明帝 — Míngdì) Liu Džuan (劉莊 — Liú Zhuāng) 58.—75. g.
  • Junpin (永平 — Yǒngpíng) 58.—75.
Džandi (章帝 — Zhāngdì) Liu Da (劉炟 — Liú Dá) 76.—88. g.
  • Dzjaņču (建初 — Jiànchū) 76.—84. g.
  • Juaņhe (元和 — Yuánhé) 84.—87. g.
  • Džanhe (章和 — Zhānghé) 87.—88. g.
Hedi (和帝 — Hédì) Liu Džao (劉肇 — Liú Zhào) 89.—105. g.
  • Junjuaņ (永元 — Yǒngyuán) 89.—105. g.
  • Juaņsin (元興 — Yuánxīng) 105. g.
Šandi (殤帝 — Shāngdì) Liu Lun (劉隆 — Liú Lóng) 106. g.
  • Jaņpin (延平 — Yánpíng) 9 mēneši 106. g.
Aņdi (安帝 — Āndì) Liu Hu (劉祜 — Liú Hù) 106.—125. g.
  • Junču (永初 — Yǒngchū) 107.—113. g.
  • Juaņču (元初 — Yuánchū) 114.—120. g.
  • Junnin (永寧 — Yǒngníng) 120.—121. g.
  • Dzjaņguan (建光 — Jiànguāng) 121.—122. g.
  • Jaņguan (延光 — Yánguāng) 122.—125. g.
Šaodi (少帝 — Shǎodì) vai

Beisjanhou (北鄉侯 — Běixiānghóu)

Liu Ji (劉懿 — Liú Yì) 125. g.
  • Jaņguan (延光 — Yánguāng) 125. g.
Šuņdi (順帝 — Shùndì) Liu Bao (劉保 — Liú Bǎo) 125.—144. g.
  • Jundzjaņ (永建 — Yǒngjiàn) 126.—132. g.
  • Jandzja (陽嘉 — Yángjiā) 132.—135. g.
  • Junhe (永和 — Yǒnghé) 136.—141. g.
  • Haņaņ (漢安 — Hàn'ān) 142.—144. g.
  • Dzjaņkan (建康 — Jiànkāng) 144. g.
Čundi (沖帝 — Chōngdì) Liu Bin (劉炳 — Liú Bǐng) 144.—145. g.
  • Junsi (永嘉 — Yōngxī) 145. g.
Džidi (質帝 — Zhídì) Liu Dzuaņ (劉纘 — Liú Zuǎn) 146.—146. g.
  • Beņču (本初 — Běnchū) 146. g.
Huaņdi (桓帝 — Huándì) Liu Dži (劉志 — Liú Zhì) 146.—168. g.
  • Dzjaņhe (建和 — Jiànhé) 147.—149. g.
  • Hepin (和平 — Hépíng) 150. g.
  • Juaņdzja (元嘉 — Yuánjiā) 151.—153. g.
  • Junsin (永興 — Yǒngxīng) 153.—154. g.
  • Junšou (永壽 — Yǒngshòu) 155.—158. g.
  • Jaņsi (延熹 — Yánxī) 158.—167. g.
  • Junkan (永康 — Yǒngkāng) 167. g.
Lindi (靈帝 — Língdì) Liu Hun (劉宏 — Liú Hóng) 168.-189. g.
  • Dzjaņnin (建寧 — Jiànníng) 168.—172. g.
  • Sipin (熹平 — Xīpíng) 172.—178. g.
  • Guanhe (光和 — Guānghé) 178.—184. g.
  • Džunpin (中平 — Zhōngpíng) 184.—189. g.
Šaodi (少帝 — Shǎodì) vai

Hunnunvan (弘農王 — Hóngnóngwáng)

Liu Biaņ (劉辯 — Liú Biàn) 189. g.
  • Guansi (光熹 — Guāngxī) 189. g.
  • Džaonin (昭寧 — Zhàoníng) 189. g.
Sjaņdi (獻帝 — Xiàndì) Liu Sje (劉協 — Liú Xié) 189.—220. g.
  • Junhaņ (永漢 — Yǒnghàn) 189. g.
  • Džunpin (中平 — Zhōngpíng) 189. g.
  • Čupin (初平 — Chūpíng) 190.—193. g.
  • Sinpin (興平 — Xīngpíng) 194.—195. g.
  • Dzjaņaņ (建安 — Jiàn'ān) 196.—220. g.
  • Jaņkan (延康 — Yánkāng) 220. g.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]