Hanafītu mazhaba

Hanafītu mazhaba (arābu: المذهب الحنفي‎, al-madhhab al-ḥanafī) ir viena no četrām galvenajām sunnītu islāma jurisprudences skolām (madhāhib). To dibināja imāms Abu Hanīfa an-Nuʿmān ibn Tābits (699–767), un tā ir vecākā un visplašāk izplatītā sunnītu juridiskā skola.

Hanafītu skola pazīstama ar savu elastību un racionālo interpretāciju. Tā bieži izmanto analoģiskus spriedumus un ņem vērā vietējās paražas (ʿurf). Šī pieeja ļāvusi tai pielāgoties dažādiem reģioniem un laikmetiem.

Mūsdienās hanafītu mazhaba ir izplatīta Turcijā, Balkānos, Centrālāzijā, Afganistānā, Pakistānā, Indijā, Bangladešā un daļā Krievijas. To ievēro aptuveni trešdaļa musulmaņu pasaulē.

Vēsture

Skola radās Kūfā, Irākā, 8. gadsimtā. Abu Hanīfa un viņa skolnieki sistematizēja islāma tiesību principus, izmantojot Korānu, sunnu, sabiedrības konsensu (ijmāʿ), analoģiju (qiyās) un juristu diskreciju (istihsān). Hanafītu pieeja kļuva populāra Abāsīdu kalifātā, vēlāk to par oficiālo tiesību sistēmu pieņēma Osmaņu impērija.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hanafītu mazhaba.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)