Hanna Šturma
| ||||||||||||||||||
Hanna Šturma, pilnā vārdā Johanna Šturma (vācu: Johanna Sturm, dzimusi 1891. gada 28. februārī, mirusi 1984. gada 9. martā) bija Austrijas darba tiesību un miera aktīviste, kura kļuva par pretošanās kustības dalībnieci pēc tam, kad Austrija 1938. gadā tika pievienota nacistiskajai Vācijai. Nākamos dažus gadus viņa pavadīja Vācijas koncentrācijas nometnēs un 1945. gada 30. aprīlī iznāca no Rāvensbrikas nometnes. 1958. gadā viņa uzrakstīja autobiogrāfisku aprakstu par savu pieredzi, taču tai laikā nevarēja atrast izdevēju. 1982. gadā, divus gadus pirms viņas nāves, darbs tomēr tika publicēts.[1]
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Agrīnie gadi
[labot | labot pirmkodu]Johanna Šturma piedzima Klingenbahā, nelielā pilsētiņā netālu no Eizenštates Burgenlandē. Burgenlande pēc Austroungārijas sabrukuma 1921. gadā tika nodota Austrijai, bet, kad Šturma un viņas brāļi un māsas piedzima, tā atradās Austroungārijas impērijas Ungārijas pusē. Viņa bija otrā no četriem bērniem saviem vecākiem un vienīgā meita.[2] Viņas tēvs strādāja par galdnieku. Ģimene piederēja pie Burgenlandes horvātu minoritātes.[3] Viņa apmeklēja skolu tikai divas ziemas, laikā no oktobra līdz martam,[2] un pēc tam, tā kā Ungārijā nebija vispārējas izglītības sistēmas, astoņu gadu vecumā sāka strādāt laukos, vēlāk strādājot mājsaimniecībā. Kad viņai bija desmit gadi, viņas tēvs samaksāja notāram vienu florīnu, lai apstiprinātu, ka viņai ir divpadsmit gadi: tas ļāva viņai dabūt darbu cukurfabrikā netālu esošajā Šatendorfā.[2] Pēc gada viņa tika paaugstināta amatā, kas izraisīja greizsirdību citu fabrikā strādājošo bērnu vidū, kuri dienas beigās piepildīja viņas tukšo kafijas pudeli ar cukura sīrupu. Sīrups tika atrasts pārbaudē, kad viņa aizgāja no darba, un viņa tika atlaista par iespējamu zādzību. Kad viņai bija 14 gadi, viņa sāka strādāt fabrikā uzņēmumā "Jute AG" Neifeldē, vēl vienā mazpilsētā šajā apgabalā. Kopā ar trim citiem līdzīga vecuma bērniem viņa strādāja pie rūpnieciskās veļas mazgājamās mašīnas, ko izmantoja materiālu apstrādē. Tomēr pēc streika pret algu nokrāpšanu viņa atgriezās ielās. Dažus gadus vēlāk, 1907. gadā, viņa pavadīja savu vecāko brāli Jūliusu uz Vīni, meklējot darbu fabrikā.[2]
Darba aktīvisms Vīnē
[labot | labot pirmkodu]Vīnē, pateicoties savam brālim, viņa iepazinās ar čehu ģimeni, kas viņai deva pirmo darbu pilsētā. Ģimenes tēvs bija arodbiedrības biedrs: viņam izdevās dabūt viņai darbu "Jute AG" rūpnīcā Floridsdorfā, augošā rūpniecības kvartālā pāri upei uz ziemeļiem no pilsētas galvenās daļas. (Rūpnīca bija māsas rūpnīca tai, no kuras viņa bija atlaista Neifeldē.) Floridsdorfā viņa pirmo reizi saskārās ar strauji attīstošos arodbiedrību kustību. 1908. gada 15. martā Hanna Šturma pievienojās Austrijas Sociāldemokrātiskajai partijai (SPÖ). 1910. gada 8. martā viņa iestājās arodbiedrībā un palika tās biedre visu mūžu. Savu sociāldemokrātisko mājīpašnieku iedrošināta un atbalstīta, viņa iemācījās lasīt un rakstīt.[2]
1911. gadā Vīnē notika vispārējs streiks. Hanna Šturma piedalījās plašā demonstrācijā gar Ringstraße pilsētas centrā. Policija bija stingra pret demonstrantiem. Tā kā viņa izplatīja skrejlapas, Šturma saņēma spēcīgu sitienu pa seju, padarot to asiņainu. Dalība demonstrācijā noveda arī pie darba zaudēšanas uzņēmumā "Jute AG" un turpmāka bezdarba perioda.[2]
Kara laiki
[labot | labot pirmkodu]Meitas Terēzijas piedzimšana 1912. gada 7. oktobrī pakļāva Šturmu diskriminācijai un praktiskām grūtībām, ar kurām šai laikmetā parasti saskārās neprecētas mātes. Pirmā pasaules kara laikā viņa tika nosūtīta strādāt munīcijas fabrikā Blūmavā (Fēliksdorfā), uz dienvidiem no Vīnes. 1916. gada augustā viņa tika arestēta par iespējamu sabotāžu un kādu laiku pavadīja izmeklēšanas apcietinājumā.[4] Viņa tika apsūdzēta sprāgstvielu čaulu pildīšanā ar smiltīm, nevis sprāgstvielām. Galu galā viņas lieta nonāca tiesā un tika izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, lai gan daudz vēlāk viņa apstiprināja šādu savu darbību.[5] Viņa atrada citu darbu. Šturma lielāko daļu savas naudas bija sūtījusi mātei Annai, kura pieskatīja viņas divas meitas. Meiteņu tēvs nekad neatgriezās no kara. Viņa joprojām bija šķirta no savām meitām 1919. gadā, kad jaunākā no viņām, Rellija, nomira Vīnes slimnīcā. Šturma bija dziļi satriekta, bet turpināja aktīvu dzīvi.[2] Viņa piedalījās 1918. gada "janvāra streika" sagatavošanā, kur aicināja pieprasīt sieviešu strādnieku apstākļu uzlabošanu un kara beigas. Tas noveda pie viņas atkārtotas apcietināšanas, taču šoreiz viņa tika ļoti drīz atbrīvota, jo pret viņu bija maz pierādījumu.[6]
133 dienu padomju vara
[labot | labot pirmkodu]Impērijas straujā sabrukšana 1918. gada oktobrī/novembrī Ungāriju atdalīja no Austrijas, un mūsdienu Burgenlandi atstāja Ungārijas pusē aiz improvizētās robežas. Savos dokumentos identificēta kā Burgenlandes horvāte, Šturma tagad tika klasificēta kā ārzemniece Vīnē: viņai bija jāatgriežas savā dzimšanas reģionā. Viņa atbalstīja Ungārijas Padomes, ko 1919. gada 21. martā pasludināja Bēla Kuns. Viņas atbalsts bija praktisks — viņa strādāja par kurjeri, piegādājot ievērojamas skaidras naudas sūtījumus, kas bija savākti Ungārijas Sarkanajai armijai. Reiz viņu pamanīja policija, arestēja un aizveda uz Zalaegersegu. Pēc trim dienām viņai izdevās aizbēgt, bet jaunajā robežšķērsošanas punktā Neifeldē robežsargi viņu atpazina un atkārtoti arestēja. Viņa tika "ieslodzīta" stacijas otrās klases uzgaidāmajā telpā. Viņai izdevās izkāpt pa logu, netiekot pamanītai, un viņa aizbēga pāri laukiem uz Ebenfurti, kas vēl joprojām atradās Austrijā.[2]
Ungārijas Padomju Republika sabruka ārvalstu intervences dēļ 1919. gada augusta sākumā, un Šturma pievērsās nelegālas robežšķērsošanas organizēšanai līderiem, kad tie bēga. Viens no tiem, kam viņa palīdzēja, bija Bēla Kuns, kurš bija vadījis īslaicīgo padomju sistēmu.[6] Šturma trīs dienas slēpa viņu savā dzīvoklī, neatpazīstot, bet, viņam aizejot, viņš atklāja savu identitāti.[2]
Starpkaru periods
[labot | labot pirmkodu]1921. gada augustā reģions, kurā ietilpa mūsdienu Burgenlande, kā pārsvarā vācisks tika atdalīts no Ungārijas un nodots Austrijai, abām tobrīd jau būdamām starptautiski atzītām par atsevišķām neatkarīgām valstīm. Šturma beidzot varēja bez grūtībām atgriezties mājās Neifeldē. Viņa atrada darbu pilsētas džutas fabrikā un drīz vien kļuva par darba padomes locekli.[2] Šturma pēckara gados saglabāja politisku aktivitāti. Viņa īpašu uzmanību pievērsa katoļu horvātu kolēģēm, kuras darba devēji atkārtoti izmantoja kā streiklauzes. Kā raksta kāds komunistisks avots, Hannai Šturmai izdevās iesaistītās strādnieces "piesaistīt solidaritātei, kuras pamatā bija šķiriski apzinīga domāšana".[2]
1924. gadā viņa devās uz Maskavu kā Austrijas delegāte uz starptautisku Kominternes konferenci.[7] Tur viņai bija iespēja satikt augsta līmeņa politiskos aktīvistus no dažādām valstīm: starp biedriem, ar kuriem viņa konferencē sēdēja pie viena galda, bija Suņs Jatsens un viņa jaunā sieva, ar kuriem, kā viņa vēlāk ziņoja, viņa varēja vācu valodā apspriest dažādas tēmas, kas sniedzās ārpus politikas. Notika arī satikšanās ar Bēlu Kunu, kurš viņu uzreiz atpazina.[2] Dzimtenē 1925. gadā bija notikuši divi lieli sieviešu strādnieču streiki, lai pieprasītu algas, pēc kuriem, atgriežoties mājās no Maskavas, Šturma nevarēja atrast darbu. Tūlīt pēc tam viņa sāka organizēt bezdarbniekus šajā apgabalā, kļūstot par Bezdarbnieku komitejas priekšsēdētāju Burgenlandes galvaspilsētā Eizenštatē, lai gan personīgi, saņemot ļoti ierobežotu finansiālu atbalstu, viņa bija pakļauta spiedienam. Viņa nonāca arī konfliktā ar sociāldemokrātu partijas vadību. Partijas priekšsēdētājs Oto Bauers nevēlējās, lai strādnieku protesti radikalizētos.[2]
1925. gadā (vai, iespējams, 1927. gadā — avoti atšķiras), pastāvot domstarpībām ar partijas vadību, Šturma tika izslēgta no Sociāldemokrātiskās partijas.[6] Šo notikumu viņa izmantoja kā iespēju pievienoties Austrijas Komunistiskajai partijai.[7] Joprojām nespējot atrast darbu savā dzimtajā reģionā, kur viņas politiskās aktivitātes bija kļuvušas vispārzināmas rūpnīcu īpašnieku vidū,[8] 1929. gadā Hanna Šturma kopā ar savu pusaudzi meitu Terēziju pārcēlās uz Brēmeni Vācijā, kur abas atrada darbu tekstilfabrikā.[2] Šis periods bija Vācijā pieaugošas politiskās polarizācijas periods: tā gada darba padomes vēlēšanās rūpnīcā, kurā viņas strādāja, 12 no 15 darba padomē ievēlētajiem strādniekiem bija komunisti, un Hannas Šturmas darbība veicināja šo rezultātu. Drīz pēc tam māte un meita tika izraidītas no Vācijas.[8]
Atgriežoties Burgenlandē, sekoja vēl viens bezdarba periods. 1930. gadā darba birža nosūtīja Hannu un Terēziju Šturmas kopā ar bezdarbnieku ogļraču grupu uz Maskavu. Pusgadu vēlāk viņas abas tika nodarbinātas nevis Maskavā, bet gan kā instruktores Ļeņingradas tekstilfabrikā "Rabotņica", kur trīs maiņās apmācīja mācekļus un citus jaunus darbiniekus vērpšanas mašīnu lietošanā.[2]
Atgriešanās Austrijā
[labot | labot pirmkodu]1932. gada rudenī partija atsauca Hannu Šturmu uz Austriju.[2] Terēzija palika, studējot tautsaimniecību Ļeņingradas Universitātē.[8] Viņai bija arī biroja darbs Starptautiskajā jūrnieku klubā, un tur viņa satika savu pirmo vīru, vācu jūrnieku, ar kuru apprecējās 1932. gadā. Pēc tam viņas vīrs tika arestēts, un pati Terēzija tika arestēta gadu vēlāk, iespējams, abos gadījumos tāpēc, ka viņi atteicās pieteikties Padomju Savienības pilsonībai.[8] Terēzija vairāk nekā divdesmit gadus pavadīja izsūtījumā Uhtas apkaimē, Komi APSR. Tomēr viņa izdzīvoja un 1957. gadā varēja kopā ar savu Dienvidslāvijā dzimušo vīru un četriem bērniem pārcelties uz Zagrebu, kur viņi sāka jaunu dzīvi.[8]
1934. gadā Austrijā pie varas nāca labēji autoritāra Tēvzemes frontes valdība, kas, iepriekšējā gada notikumu iedrošināta, ātri pārveidoja valsti par postdemokrātisku diktatūru. Avoti lielākoties klusē par Hannas Šturmas politiskajām aktivitātēm 1930. gadu daļā. Reģistrēts, ka laikā no 1933. līdz 1937. gadam varas iestādes viņu četras reizes aizturēja uz laiku no četrām līdz divdesmit četrām dienām.[9] Kādā brīdī viņa tika izslēgta no Austrijas Komunistiskās partijas, lai gan nav skaidrs, vai tas notika pirms vai pēc partijas aizliegšanas. Jebkurā gadījumā viņa palika padomju Komunistiskās partijas biedre,[2] kurā bija iestājusies PSRS.
Otrais pasaules karš
[labot | labot pirmkodu]Austrija 1938. gada martā tika pievienota nacistiskajai Vācijai, un zināmo antinacistu apspiešana kļuva sistemātiskāka. Tajā pašā mēnesī Šturma tika atkal arestēta, šoreiz no gestapo puses.[6] Līdz 1938. gada jūnijam viņa bija aizvesta uz Lihtenburgas koncentrācijas nometni Vācijas centrālajā daļā, starp Leipcigu un Berlīni. Viņa saslima, bet atveseļojās, izveidojot nelielu "labotāju" komandu — tā saukto "Šturmas kolonnu", kas kļuva noderīgi, labojot nometnes salauztos armatūru elementus, tādējādi iegūstot zināmu cieņu no paramilitārajiem apsargiem, kuri ielaida "Šturma kolonnu" savās nometnes daļās, kur tā veica remontu un vienlaikus zaga pārtiku.[6] Pēc gada, 1939. gada maijā, koncentrācijas nometne Lihtenburgā tika slēgta, un ieslodzītās sievietes tika pārvietotas uz Rāvensbrikas koncentrācijas nometni, kas atradās uz ziemeļiem no Berlīnes. Avotu sniegtā informācija liecina, ka sistēma Šturmu nesalauza. Ir atsauce uz viņu kā uz "Austrijas komunisti un visu amatu meistari, [kura] mācīja "studentiem": kā uzcelt žogus, iesist naglas un atlauzt slēdzenes", un arī vadīja diskusijas par Ļeva Tolstoja "Karu un mieru" no tualetē atrastās grāmatas. Rāvensbrikā viņa arī turpināja vadīt savu "Šturmas kolonnu", kurā strādāja pie lietu labošanas. Nometnes vadība viņu sāka uzskatīt par "uzticamu ieslodzīto", un 1941. gadā viņu nolīga par mājkalponi koncentrācijas nometnes ārsts Valters Zontāgs. Vēlāk viņa atcerējās, kā bija klāt, kad Zontāgs sita savu sievu, būdams pārāk piedzēries, lai uztrauktos par to, ka Šturma stāv blakus.[10]
Pēc kara
[labot | labot pirmkodu]Karam beidzoties, 1945. gada 30. aprīlī Hanna Šturma iznāca no koncentrācijas nometnes smagi psiholoģiski traumēta. Vēl bija vairāk nekā desmit gadu, līdz viņas izdzīvojusī meita un četri mazbērni tiks atbrīvoti no Padomju Savienības izsūtījuma,[11] un tūlītēja prioritāte bija vienkārša izdzīvošana. Viņa atgriezās Burgenlandē. Koncentrācijas nometnes izdzīvojušajiem nebija paredzēta nekāda kompensācija līdz 1948. gadam, un pirmajos pēckara gados viņa cieta materiālas grūtības, savukārt kā neērtas etniskās minoritātes, Burgenlandes horvātu, pārstāve viņa palika zināmā mērā svešiniece, jo jaunā Austrija, joprojām atrazdamās ārvalstu militārajā okupācijā, centās izkļūt no savas sāpīgās nesenās vēstures. Koncentrācijas nometnes eksistence turpinājās viņas murgos.[6]
Taču viņa nepadevās. Viņa vairākas reizes liecināja bijušo Rāvensbrikas nometnes sargu tiesas procesos. Savā dzimtajā pilsētā Neifeldē viņa pati savām rokām uzcēla māju. Līdz 1958. gadam viņa bija sagatavojusi savu autobiogrāfiju, taču pagāja vēl 24 gadi, līdz viņa atrada tai izdevēju.[6]
1984. gadā Hanna Šturma nomira savas meitas ģimenes mājā Zagrebā.[6]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Hanna Sturm: Die Lebensgeschichte einer Arbeiterin; Vom Burgenland nach Ravensbrück. Verlag für Gesellschaftskritik, 2nd edition, Vienna 1982
- 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 https://www.ravensbrueck.at/wp-content/uploads/2015/04/Mitteilungsblatt-2009.pdf Svjetlana Hromin-Heidler (December 2009). "Hanna Sturm" (PDF). Aus anlass des 25. todestages von Hanna sturm berichtet ihre enkelin über ihre Jugend und ihr politisches Wirken. Mitteilungsblatt: Der Österreichischen Lagergemeinschaft Ravensbrück & FreundInnen, Wien. pp. 24—25.
- ↑ Anna Reininger (December 2009). "4.3 Die soziale Frage .... 4.3.1. Die Kroatische Minderheit" (PDF). Das Entstehen des Vereinswesens im österreichisch-ungarischen Grenzraum am Beispiel Neufeld an der Leitha im gesellschaftspolitischen und wirtschaftlichen Spannungsfeld um 1900 (Diplomarbeit). University of Vienna. pp. 78—83.
- ↑ Heinz Blaumeiser. Alle Jahre wieder--: Weihnachten zwischen Kaiserzeit und Wirtschaftswunder. Böhlau, 1993. ISBN 978-3-205-05555-6.
- ↑ Hanna Sturm, „…im ‚Nitroglyzerin auf die Schienen legen‘ waren die Polen die Stärksten…“, Interview mit Hanna Sturm über Sabotage in Rüstungsbetrieben im 1. Weltkrieg, in: Hannes Hofbauer/Andrea Komlosy (compiler-editors), Das andere Österreich. Vom Aufbegehren der kleinen Leute. Geschichten aus vier Jahrhunderten, Wien 1987, pp. 142—150, here p. 144.
- 1 2 3 4 5 6 7 8 «Johanna Sturm | ÖsterreicherInnen im KZ Ravensbrück». www.ravensbrueckerinnen.at. Skatīts: 2026-04-04.
- 1 2 «"Hanna Sturm: Geboren am 28. Februar 1891 in Klingenbach/Klimpuh, Österreich: Gestorben am 9. März 1984 in Zagreb, Jugoslawien" (PDF). Für eine neue Kultur des Zusammenlebens. Kommunistische Partei Österreich, Wien. p. 38.». kpoe.at. Skatīts: 2026-04-04.[novecojusi saite]
- 1 2 3 4 5 «"Sturm Therese / Штурм Тереза Карловна". Österreichische Stalin-Opfer (bis 1945). Österreichisches Zentrum für russische Sprache und Kultur. Retrieved 30 January 2018.». members.inode.at. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-01-30. Skatīts: 2026-04-04.
- ↑ «ÖsterreicherInnen im KZ Ravensbrück». ravensbrueck.metamagix.net (vācu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-01-30. Skatīts: 2026-04-04.
- ↑ Sarah Helm. If This Is A Woman: Inside Ravensbruck: Hitler's Concentration Camp for Women. Little, Brown Book Group, 2015-01-15. ISBN 978-0-7481-1243-2.
- ↑ «DÖW - Erinnern - Biographien - Österreichische Stalin-Opfer bis 1945 - Stalin-Opfer: S - Sturm, Therese». www.doew.at. Skatīts: 2026-04-04.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hanna Šturma.
|