Harijs Moora

Harijs Moora; Harri Moora
1930. gada attēls
Personīgā informācija
Dzimis	1900. gada 2. martā ; Ehavere, Tartu apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad Jegevas apriņķis, Igaunija)
Miris	1968. gada 2. maijā (68 gadi); Tallina, Igaunijas PSR (tagad Igaunija)
Tautība	igaunis
Vecāki	Alberts Mora
Dzīvesbiedre	Alise Moora
Bērni	Tanels Moora, Reins Moora, Anna Marksoo
Zinātniskā darbība
Zinātne	Arheoloģija
Alma mater	Tērbatas Universitāte
Pasniedzēji	Birgers Nermans

Harijs Moora (igauņu: Harri Moora, 1900—1968) bija igauņu vēsturnieks un arheologs. Vēstures doktors, profesors (1938), Igaunijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1957). Latvijas aizvēstures pētnieks.^[1]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1900. gada 2. martā Ehaveres ciemā Palamuses draudzes novadā Tērbatas apriņķī dzirnavnieka Alberta Daniela Mooras četru bērnu ģimenē. Mācījās Tērbatas reālskolā (1908—1916), pēc kuras beigšanas 1917. gadā iestājās Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet jau pēc gada pārgāja uz vēstures un filoloģijas fakultāti, darbojās Igauņu studentu asociācijā Veljesto (EYS Veljesto).

Piedalījās Igaunijas brīvības cīņās (1918—1920), pēc tam atsāka studijas TU Filozofijas fakultātē. Profesora A. M. Talgrēna (Tallgren, 1885—1945) ietekmē pievērsās arheoloģijai, strādāja profesora B. Nermana (Nerman, 1888—1971) vadībā, kas 1924. gadā organizēja arheoloģiskos izrakumus Izborskā ar mērķi tur atklāt vikingu laiku liecības. Pēc universitātes beigšanas un maģistra grāda aizstāvēšanas 1925. gadā viņš tika atstāts pie universitātes kā zinātniskais stipendiāts, veica arheoloģiskos izrakumus Slates, Boķu un Gailīšu uzkalniņu kapulaukos Latvijā. 1926. gadā tika uzņemts Igauņu Zinātniskajā biedrībā (Õpetatud Eesti Selts), bija tās priekšsēdētājs (1936). Vadīja TU Arheoloģijas kabinetu un muzeju (1930—1942), vadīja izrakumus Sakalas valdnieka Lembita Lehaveres pilskalnā (Lõhavere linnamägi, 1937—1941), pie kura norisinājusies Indriķa hronikā aprakstītā 1215. gada Leoles kauja. 1938. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par dzelzs laikmetu Latvijā līdz apmēram 500. gadam m.ē. (Die Eisenzeit in Lettland bis etwa 500 n. Chr. 2. Teil: Analyse).^[2] un tika ievēlēts par Tartu universitātes profesoru, bet 1940. gadā — par TU Filozofijas fakultātes dekānu. Vācu okupācijas laikā no darba universitātē tika atstādināts un 1942. gadā pārcelts uz Tallinu, kur pildīja Vēstures muzeja direktora pienākumus.

Pēc Otrā pasaules kara beigām H. Moora atgriezās Tartu Universitātē profesora un Arheoloģijas katedras vadītāja amatā. Pēc katedras likvidācijas sakarā ar apvainojumiem nacionālismā 1950. gadā viņš pilnībā pārgāja darbā Igaunijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā, kur visus turpmākos gadus vadīja Arheoloģijas (vēlāk Arheoloģijas un etnogrāfijas) sektoru. Turpināja izrakumus Lehaveres pilskalnā (1956—1962).^[3]

Miris 1968. gada 2. maijā Tallinā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autors daudziem zinātniskiem un populārzinātniskiem rakstiem.

Die Eisenzeit in Lettland bis etwa 500 n. Chr. I. Tartu, 1929. (vāciski)
Die Eisenzeit in Lettland bis etwa 500 n. Chr. II. Tartu. 1938. (vāciski)
Pirmatnējās kopienas un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā. Rīga: Latvijas Valsts Izdevniecība, 1952. (latviski)
Harri Moora erialased tööd. Studia archaeologica in memoriam Harri Moora. 36 — 44 lpp. (igauniski)

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas Brīvības krusts II. šķira, 3. pakāpe (1920)
vairāku ārzemju zinātnisko organizāciju goda biedrs
Igaunijas PSR nopelniem bagātais zinānes darbinieks (1957),
Igaunijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1957)
Aizvēstures un agrīnās vēstures starptautiskās ūnijas Pastāvīgās padomes loceklis (1958—1968)
Ļeņina prēmija (1959, 1967)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Харри Альбертович Моора, в сборнике: Studia archaeologica in memoriam Harri Moora. Tallinn, 1970 (krieviski)
Haris Mora. Visuotinė lietuvių enciklopedija, T. XV (Mezas-Nagurskiai). Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2009. 466 psl. (lietuviski)