Hataja (valsts)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Hatajas valsts karogs
Abdurahmans Meleks
Hatajas valsts pastmarka

Hatajas valsts (turciski: Hatay Devleti, franciski: État du Hatay, arābiski: دولة خطاي‎ Dawlat Khaṭāy) Turcijas pakļautībā esoša marionešu valsts, kas pastāvēja no 1938. gada 2. septembra līdz 1939. gada 23. jūlijam. Konstitūcija pieņemta 1938. gada 6. septembrī. Valsts teritorija – 4700 kv.km. Galvaspilsēta – Antiohija. Naudas vienība – Turcijas lira. Prezidents – Taifurs Sokmens, premjerministrs – Abdurahmans Meleks un parlamenta priekšsēdētājs – Abdulgani Turkmens.[1]

1939. gada 29. jūnijā Hatajas parlaments satikās pēdējo reizi, lai pieņemtu lēmumu par pievienošanos Turcijai. 1939. gada 7. jūlijā Hataja tika pārveidota par Hatajas provinci un 1939. gada 23. jūlijā iekļāvās Turcijas sastāvā.

Par spīti autonomās Sīrijas Republikas valdības protestiem, Francija Hataju atdeva Turcijai, jo lielā Eiropas kara priekšvakarā austrumu Vidusjūras reģionā tai bija nepieciešama militāri draudzīga vai neitrāla Turcija. 1939. gada 19. oktobrī Turcija parakstīja sadarbības līgumu ar Franciju un Britu impēriju.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hatajas demogrāfija 1936. gadā

Pirms Hatajas izveidošanas 1938. gadā, šajā teritorijā pastāvēja Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas ietvaros esošais autonomais Aleksandretas sandžaks, kura turku iedzīvotājiem saskaņā ar Francijas-Turcijas 1921. gada līgumu bija piešķirta ievērojama autonomija.

Jaunizveidotās Turcijas politiķi protestēja pret Lozannas līguma uzspiestajām robežām, kas Aleksandretu atstāja ārpus Turcijas, taču valsts bija par vāju, lai īstenotu visas savas teritoriālās ambīcijas. Sandžaka turku aktīvisti turpināja aģitēt par pievienošanos Turcijai. 1928. gadā Sīrijas pārstāvju palātā ievēlētie deputāti uzstāja uz savām tiesībām runāt turciski. Sekojot Atatrurka reformām Turcijā, reģiona turku laikraksti arī sāka iznākt latīņu alfabētā.

1936. gadā uzstājoties Turcijas parlamentā, Ataturks paziņoja, ka Antiohijas un Aleksandretas apgabali ir vēsturiski turku apgabali, un turpmāk saucami par Hataju. Ņemot vērā ka 1936. gada franču-sīriešu līgums paredzēja pakāpenisku valstiskās neatkarības piešķiršanu Sīrijai, Turcija aktivizēja kampaņu Aleksandretas sandžaka pārņemšanai.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši pretrunīgajām politiskajām interesēm, atšķīrās turku un franču dati par iedzīvotāju skaitu un etnisko sastāvu. 1921. gadā Turcija uzskatīja, ka sandžakā dzīvo 185 000 cilvēku, no kuriem 100 000 ir turki. Francija uzskatīja, ka 1921. gadā sandžakā dzīvo 87 000 turku un 1933. gadā 70 000 turku.

Atbilstoši 1936. gada tautas skaitīšanas rezultātiem sandžakā dzīvoja 220 000 cilvēku, no kuriem 39% turki, 28% alavīti, 11% armēņi, 10% sunnīti, 8% dažādu konfesiju kristieši, 4% čerkesu, ebreji, kurdu u.c.

Antiohijā 58% iedzīvotāju bija turki, kamēr Aleksandretā viņi bija mazākumā. 15% Aleksandretas iedzīvotāju bija alavīti un lielākā pilsētas iedzīvotāju daļa bija arābi. Lielākā daļa alavītu un armēņu brīvi runāja turciski. Turki bija lielie zemes īpašnieki un tirgotāji. Alavīti pārsvarā bija zemnieki un strādnieki. Iedzīvotāju vidū nebija vienota viedokļa par sandžaka nākotni. Turki vēlējās pievienoties Turcijai. Alavīti, armēņi un kristieši vēlējās lielāku autonomiju no Sīrijas, bet sunnīti vēlējās apvienošanos ar Sīriju.

Nonākšana Turcijas kontrolē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turku armija iesoļo Aleksandretā, 1938. gada 5. jūlijs

1937. gada janvārī turku karaspēks tika savilkts pie Sīrijas robežas un Ataturks kopā ar valdību tikās Turcijas dienvidos, lai demonstrētu spēku. Franču administrācijai sandžaka aizsargāšanai bija 3000 kareivji. Tautu Savienībā notika Turcijas un mandātteritoriju pārvaldošās Francijas sarunas kuru rezultātā 1937. gada 27. janvārī tika paziņots, ka sandžaks būs pilnīgi neatkarīgs savās iekšlietās, bet ārlietās to pārstāvēs Sīrija. Tautu Savienība arī izstrādāja sandžakam pamatlikumu, kas paredzēja vietējā parlamenta izveidošanu ar 40 pārstāvju vietām. Sandžaka militāro aizsardzību kopīgi uzņēmās Francija un Turcija.

1938. gada 3. jūlijā Francija un Turcija parakstīja vienošanos, kas paredzēja vienāda lieluma militārā kontingenta atrašanos sandžakā. Nākamajā dienā Turcijas karaspēks sāka ienākt Aleksandretas sandžaka teritorijā.

1938. gada asambleja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc turku armijas ienākšanas un daudzu iedzīvotāju bēgšanas, franču administrācija 1938. gada 22. jūlijā no sandžaka asamblejas 40 vietām 22 piešķīra turkiem, 9 alavītiem, 5 armēņiem, 2 sunnītiem un 2 kristiešiem. Lai palielinātu turku skaitu sandžakā, Turcijas valdība jau iepriekš bija aicinājusi visus sandžakā dzimušos Turcijas iedzīvotājus atgriezties tajā un reģistrēties.

Jaunais parlaments sanāca 1938. gada 2. septembrī un pasludināja neatkarīgu Hatajas republiku. Kemalisms tika pasludināts par valsts ideoloģiju. Par prezidentu tika ievēlēts Taifurs Sokmens. 1939. gada pavasarī valstī tiek ieviesti Turcijas likumi un valūta. 1939. gada vasarā republika beidza pastāvēt un iekļāvās Turcijā.

Sīrijas reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sīrijas politiķi aktīvi protestēja pret franču administrācijas lēmumu atšķelt Aleksandretas sandžaku no Sīrijas Republikas. Viņi atsaucās uz Francijai piešķirtā Tautu Savienības mandāta 4. paragrāfu, kas paredzēja ka: „Mandāta turētājam jābūt atbildīgam pat to, lai neviena no Sīrijas un Libānas teritorijas daļām netiktu atdota vai iznomāta vai jebkādā citā veidā nodota ārzemju varas kontrolē”.[1]

1939. gada 7. jūlijā, protestējot pret franču administrācijas lēmumu atdot Aleksandretu Turcijai un Sīrijas-Turcijas līguma, kas paredzēja neatkarības piešķiršanu Sīrijai, nepildīšanu, Sīrijas Republikas prezidents Hašims al-Atasi atkāpās no amata.

Sīrijas valdība līdz pat mūsdienām turpina uzstāt, ka reģions ir neatņemama Sīrijas sastāvdaļa.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Identity and Turkish Foreign Policy
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 14. aprīlī.