Heitors Villa-Loboss

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Heitors Villa - Loboss)
Heitors Villa-Loboss
Heitor Villa-Lobos
Heitors Villa-Loboss ap 1922. gadu
Heitors Villa-Loboss ap 1922. gadu
Personīgā informācija
Dzimis 1887. gada 5. martā
Riodežaneiro, Brazīlijas Impērija
(tagad Brazīlija)
Miris 1959. gada 17. novembrī (72 gadi)
Valsts karogs: Brazīlija Riodežaneiro, Brazīlija
Paraksts
Profesionālā informācija
Žanrs Brazīlijas modernisms
Tehnika čells, klasiskā ģitāra, klavieres

Heitors Villa-Loboss (portugāļu: Heitor Villa-Lobos; dzimis 1887. gada 5. martā, miris 1959. gada 17. novembrī) bija brazīliešu komponists, diriģents, čellists un klasiskais ģitārists, kas tiek raksturots kā “vienīgā visnozīmīgākā radošā personība 20. gadsimta Brazīlijas mūzikas mākslā”. Villa-Loboss kļuva par Dienvidamerikas visu laiku vispazīstamāko komponistu.

Sava mūža laikā sarakstījis lielu daudzumu skaņdarbu orķestrim, kamermūzikas ansambļiem, atsevišķiem instrumentiem un vokālos darbus solistiem — kopumā vairāk nekā 2000 skaņdarbu. Viņa mūzikā jūtama ietekme gan no Brazīlijas tautas mūzikas, gan Eiropas klasiskās mūzikas tradīcijām, kas visspilgtāk atklājās skaņdarbā Bachianas Brasileiras (aptuvenais tulkojums — “Baha Brazīlija”), apliecinot Johana Sebastiāna Baha ietekmi.[1] Skaņdarbs Bachianas Brasileiras sastāv no deviņām daļām, kas sarakstītas dažādiem instrumentiem un balsīm. Šis darbs tapa no 1930. līdz 1945. gadam. Brazīlijas un Eiropas mūzikas ietekme jūtama arī no 1920. līdz 1929. gadam rakstītajās kompozīcijās Chôros. Pazīstamas ir arī Villas-Lobosa Etīdes klasiskajai ģitārai (1929), kas tika rakstītas virtuozajam spāņu ģitāristam Andresam Segovijam.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Heitors Villa-Loboss dzimis Riodežaneiro, Brazīlijā. Viņa tēvs bija izglītots spāņu izcelsmes cilvēks, kas strādāja par bibliotekāru, bet brīvajā laikā aizrāvās ar astronomiju un mūziku. Pateicoties tēva rīkotajiem iknedēļas saietiem viņu mājā, zēnu ļoti ieinteresēja mūzika. Sešu gadu vecumā viņš iemācījās spēlēt čellu, kas īstenībā bija pārveidota vijole, un viņu ļoti bija iespaidojusi Johana Sebastiāna Baha mūzika, it īpaši skaņdarbs “Labi temperētais klavesīns” (Das wohltemperierte Klavier), kuru viņam iemācīja spēlēt viņa tante.

Komponista bērnībā Brazīlijā norisinājās lielas politiskās pārmaiņas — 1888. gadā tika atcelta verdzība un 1889. gadā tika gāzta Brazīlijas Impērijas iekārta. Šie sociālie procesi sabiedrībā spilgti atspoguļojās arī mūzikā. Tradicionālās mūzikas izglītības sistēmā Villa-Loboss mācījās ļoti maz. Viņš mūziku apguva, paslepus sēžot uz kāpnēm savās mājās, kur vakaros tēvs bieži rīkoja dažādus mūzikas pasākumus. Tā viņš iemācījās spēlēt čellu, ģitāru un klarneti.[2] Ceļojumu laikā kopā ar tēvu pa Brazīlijas reģioniem viņā radās liela interese par tautas mūziku. Kad Villa-Loboss atgriezās Riodežaneiro, viņš iepazinās ar vietējiem mūziķiem un sāka kopā ar tiem uzstāties. Kad 1899. gadā viņa tēvs nomira, tad viņam, piepelnoties ar gadījuma darbiem kinoteātrī un Riodežaneiro orķestrī, bija jāgādā iztika visai ģimenei. Viņš aizgāja no mājām 18 gadu vecumā, jo viņa māte neatbalstīja dēla draudzību ar jaunajiem draugiem un vēlējās, lai dēls kļūtu par ārstu. Tā vietā jaunais komponists kļuva par ceļojošu mūziķi – spēlēja čellu un ģitāru un tā pelnīja sev dienišķo iztiku. Šo ceļojumu laikā viņš apmeklēja tādus Brazīlijas novadus kā Espiritu Santu, Baiju un Pernambuko, kuru laikā apguva Brazīlijas tautas mūziku, un tās elementus izmantoja savās kompozīcijās.[2]

Mūziķa un komponista darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā laikā komponists periodiski strādāja arī Riodežaneiro Nacionālajā mūzikas institūtā, taču tur ilgi nepalika, jo turpināja aktīvi uzstāties kā ceļojošs mūziķis. Kad viņš atgriezās lielpilsētā, viņam jau bija liels daudzums paša komponētās mūzikas manuskriptu, kur spilgti atspoguļojās tās mūzikas ietekme, kuru bija apguvis, apceļojot Brazīlijas ziemeļu un ziemeļaustrumu reģionus. Viņš uzsāka padziļinātu klasiskās mūzikas izpēti, it īpaši pievēršoties Johana Sebastiāna Baha, Riharda Vāgnera un Džakomo Pučīni mūzikai. Šo autoru muzikālā ietekme ir jūtama viņa darbos.

1912. gadā komponists Villa-Loboss apprecējās ar pianisti Lusīliju Gimarainšu (Lucília Guimarães), tādēļ pārtrauca savus ceļojumus kā ielu muzikants un uzsāka karjeru kā nopietns mūziķis. Lielus panākumus guva viņa koncerti un uzstāšanās 1915. gadā, kas veicināja mūziķa profesionālās karjeras izaugsmi. Izdevniecības vadītājs Arturs Napoleons (Arthur Napoleão) sāka publicēt komponista sarakstītos skaņdarbus. Lai arī daudzi kritiķi nosodīja viņa komponētās mūzikas stilu nesaderību un modernismu, viņš palika nelokāms savos centienos apvienot klasisko Rietumu mūziku ar vietējo tautas mūzikas tradīcijas. Pārsvarā viņa mūzika tika spēlēta dažādos kamermūzikas ansambļu priekšnesumos. Šajos koncertos spēlētā mūzika atspoguļoja viņa iekšējo cīņu un konfliktu starp divām ietekmēm, Eiropas klasisko tradīciju un Brazīlijas tautas nacionālo mūziku. Komponists pat pārdzīvoja savu identitātes krīzi, nespēdams rast abu ietekmju līdzsvaru. Beidzot, 1916. gadā viņš atrada pats savu rokrakstu, sarakstīdams skaņdarbus – simfoniskas poēmas “Amazone” un Uirapurú. Skaņdarbs “Amazone” pirmo reizi publiski tika atskaņots tikai 1929. gadā, bet skaņdarbs Uirapurú – tikai 1935. gadā. Šajos darbos jūtama ietekme no Brazīlijas tautas leģendām un vienkāršām tautas melodijām.

Starptautiskā atzinība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gadā komponists iepazinās ar pianistu Arturu Rubinšteinu, kas veicināja komponista pazīstamību, jo pianists spēlēja viņa komponēto mūziku savu pasaules koncertturneju laikā. Savas pirmās koncertturnejas laikā pa Eiropu 1923. gadā Villa-Loboss jau bija sakomponējis daudz skaņdarbu dažādos žanros, sākot no solo ģitārai, ģitāru trio, līdz kvartetiem, vokāliem skaņdarbiem un simfonijām. Šīs koncertturnejas laikā viņa pamata uzturēšanās vieta bija Parīze, un tas veicināja komponista kļūšanu par pasaules mēroga mūzikas slavenību.[2]

1920. gadā Villa-Loboss iepazinās ar spāņu ģitāristu Andresu Segoviju (Andrés Segovia), kurš pasūtīja komponistam skaņdarbu ģitārai. Komponists uzrakstīja skaņdarbu no divpadsmit daļām, katra no tām sastāvēja no kādas melodijas vai tēmas, kuru iecienījuši brazīliešu ceļojošie ielu muzikanti. Dažādās ielu muzikantu tēmas komponists pārvērta etīdēs. Šie ielas muzikanti kalpoja arī kā iedvesmas avots komponista darbam Chôros, kas ir atsevišķu kompozīciju sērijas darbs, kas sarakstīts laika periodā no 1920. gada līdz 1929. gadam. Pēc šī skaņdarba atskaņošanas viņa otrās Parīzes koncertturnejas laikā tas izsauca pilnīgu apjukumu sabiedrībā, kur laikraksta Le Monde kultūras sadaļā bija rakstīts: “Tā ir māksla, kurai mums tagad jāizdomā jauns nosaukums”. Villas-Lobosa prelūdijas ģitārai tapušas 1940. gadā un ir nozīmīga daļa daudzu mūsdienu ģitāristu repertuārā. Tieši spāņu ģitārists Andress Segovija bija iedvesmas avots šiem skaņdarbiem.

Savas uzstāšanās laikā Brazīlijā 1930. gadā komponists piedāvāja izglītības plānu Sanpaulu metropoles izglītības sistēmai, tādēļ tika apstiprināts par mūzikas izglītības direktoru. Bet jau 1932. gadā viņš pārņēma atbildību par visas Brazīlijas mūzikas izglītības sistēmu. 1942. gadā Villa-Loboss izveidoja kora mūzikas konservatoriju, bet 1945. gadā (kopā ar pazīstamu komponistu Oskaru Lorenco Fernandesu) – Brazīlijas Mūzikas akadēmiju. Pēc Otrā pasaules kara viņš daudz ceļoja uz ASV un Eiropu. Šajā laikā saņēma daudz pasūtinājumu komponēt mūziku filmām un tādējādi kļuva par visai pieprasītu komponistu.

Pēc Otrā pasaules kara Villa-Loboss atkal varēja brīvi ceļot un doties koncertturnejās. Viņš devas savā otrajā koncertturnejā uz Parīzi, bieži ceļoja uz ASV, Lielbritāniju uz Izraēlu. Tolaik komponists bieži mēdzis par savu mūziku sacīt: “Es neizmantoju folkloru, es esmu folklora”, vai arī “Es neesmu nācis mācīties, esmu nācis parādīt, ko esmu radījis”, kas liecina, ka komponists skaidri apzinājās savu unikalitāti pārējo klasiskās mūzikas komponistu vidū.

Komponists mira Riodežaneiro 1959. gada 17. novembrī. Viņa bēres bija pēdējais lielākais sabiedriskais notikums Riodežaneiro, pirms Brazīlijas galvaspilsēta tika pārcelta uz jaunuzcelto pilsētu Brazilju 1960. gada 21. aprīlī. Komponists ir apglabāts Svētā Jāņa Kristītāja kapsētā Riodežaneiro.

Villas-Lobosa mūziku atskaņojis arī latviešu izcelsmes brazīliešu pianists Paulo Steinbergs.[3]

Nozīmīgākie skaņdarbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Villas-Lobosa darbi ir raksturojami kā Rietumu klasiskās mūzikas apvienojums ar Brazīlijas tautas mūzikas melodijām un ritmiem. Skaņdarbu krājums, kas sastāv no 14 daļām un saucas Chôros, tika sarakstīts no 1920. līdz 1929. gadam. Skaņdarbs “Baha Brazīlija” (Bachianas Brasileiras) tika sarakstīta no 1930. līdz 1945. gadam, un tas sastāv no deviņām daļām dažādiem instrumentiem un balsīm. Skaņdarbā ir izmantota kontrapunkta tehnika – Johana Sebastiāna Baha paņēmieni tika sintezēti ar Brazīlijas tautas mūzikas materiālu. Komponists ir sarakstījis 12 simfonijas, katra no tām ataino kādu vēsturisku notikumu vai vietu. Kopumā savas darbības laikā (1915—1958) Villa-Loboss sarakstīja ap 2000 dažādu skaņdarbu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Salute to Bach: Modern Treatments of Bach-Inspired Elements in Luigi Dallapiccola’s Quaderno Musicale di Annalibera and Heitor Villa-Lobos’ Bachianas Brasileiras No. 4». etd.ohiolink.edu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 29. jūnijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Heitor Villa-Lobos and the Parisian art scene: how to become a Brazilian musician». socialsciences.scielo.org.
  3. «Biography». paulosteinberg.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 29. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]