Herberts Cukurs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Herberts Cukurs
Herberts Cukurs
Personīgā informācija
Dzimis 1900. gada 17. maijā
Valsts karogs: Krievija Liepāja, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija,
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1965. gada 24. februārī (64 gadi)
Karogs: Urugvaja Urugvaja, Montevideo
Tautība latvietis
Vecāki Jānis, Anna
Brāļi Edgars, Arveds, Teodors
Dzīvesbiedre Milda
Bērni Gunārs, Antineaja, Herberts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe kapteinis
Kapteinis.gif
SD-Hauptsturmführer
SDInsig.png
Dienesta laiks 1919-1924
1925-1930
1934-1940
1941-1945
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira)
Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa
Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme

Herberts Cukurs (dzimis 1900. gada 17. maijā, miris 1965. gada 24. februārī) bija latviešu aviators un virsnieks, arī žurnālists. 1930. gados kļuva slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Japānu. Otrā pasaules kara laikā darbojies Sonderkommando Arājs, kas piedalījās holokausta īstenošanā Latvijā. Pēc kara emigrēja uz Dienvidameriku, 1965. gadā Cukuru Montevideo nogalināja Mossad aģenti.

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cukuru ģimene Liepājā 1933. gadā, no kreisās tēvs Jānis, sieva Milda, māte Anna, priekšā dēls Gunārs

Herberts Cukurs dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā kā vecākais dēls dzelzceļa mašīnista Jāņa Cukura ģimenē. Tēvs 1907. gadā cieta negadījumā nokrītot no lokomotīves un bija spiests darbu pamest. Pirmā pasaules kara laikā, vācu okupācijā, Cukurs seniors strādāja dažādus sabiedriskos darbus, veselību viņš tā arī pilnībā neatguva. 1919. gadā viņam izdevās nodibināt savu mehānisko darbnīcu Brīvības ielā 43., tajā vēlāk līdzdarbojās Herberta brālis Teodors, pavisam ģimenē bija četri dēli — Herberts, Edgars, Arveds un Teodors. Herberta Cukura māte bija Anna Cukurs, dzimusi Skudra. Bērnību Herberts pavadīja Liepājā, vācu okupācijas laikā viņš strādāja Karostas darbnīcās. 1917. gadā Cukurs pameta Liepāju un devās uz Krieviju, jo klīda baumas, ka vācieši plāno veikt mobilizāciju, Liepājā viņš atgriezās 1918. gadā[1].

Latviešu sociāldemokrātu līderis Bruno Kalniņš savā atmiņu sējumā "Vēl cīņa nav galā!" piemin kādu jaunieti — Herbertu Cukuru, kurš 1919. gada februārī Liepājā ticis izslēgts no Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības, jo nodarbojās tur ar boļševistisku propagandu. Viņš esot uzturējis kontaktu ar toreizējās latviešu boļševiku valdības kara komisāru Pētersonu[2].

Brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gadā Herberts Cukurs beidza Liepājas četrgadīgo skolu un 1919. gada 22. martā nepilnu 19 gadu vecumā brīvprātīgi iestājās jaundibinātās Latvijas valsts armijā. Cukurs tika iedalīts 2. Ventspils kājnieku pulka II Cēsu bataljona 7. rotā, kura tika nosaukta par "Urrā" rotu. Cukurs cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē ložmetējnieku vadā, par izrādīto drosmi un varonību tika paaugstināts par seržantu.

Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brīvības cīņām Cukurs iestājās Kara skolas virsnieku kursos, kur ieguva savu pirmo virsnieka pakāpi — Latvijas armijas leitnanta zīmotnes. 1921. gada 7. septembrī Cukurs tika pārcelts uz Aviācijas divizionu, kur sāka mācības Aviācijas skolas lidotāju kursos. Līdz 1922. gada 10. novembrim Cukurs veica lidotāja pārbaudes lidojumus un ieguva lidotāja-novērotāja statusu.[3]

Herberts Cukurs pie paškonstruētā pikējošā bumbvedēja Cukurs C-6bis (1940)

Cukurs pazīstams ar lidojumiem vienatnē pāri kontinentiem, kā arī ar lidmašīnu projektēšanu un konstruēšanu. Tieši ar to Herberts Cukurs arī sāka savu ceļu aviācijā, 23 gadu vecumā uzbūvējot savu pirmo lidmašīnu C-1. Dienot Aviācijas divizionā, Herberts Cukurs aviācijas darbnīcās uzsāka savas pirmās personiskās vieglmotora lidmašīnas C-1 būvi.[nepieciešama atsauce]

1923. gada 13. janvārī Cukurs tika paaugstināts par virsleitnantu un iedalīts 1. nodaļā kā iznīcinātāju pilots. Herbertam Cukuram bija jālido ar Vācijas Ķeizariskās armijas trofejlidmašīnām "Fokker" DVII un Itālijas ražojuma "Balila".

1924. gada Latvijas aviācijas svētku laikā 15. jūnijā Herberts Cukurs savu lidmašīnu bija jau gandrīz pabeidzis un izstādīja to publiskai apskatei ar nosaukumu „Auseklītis”. Tā bija pirmā brīvi nesošā zemplākšņa lidmašīna Latvijas aviācijā vispār. Lidmašīnai bija tikai 12 ZS motors. Faktiski šo lidmašīnu varēja arī dēvēt par motoplanieri. Pilnībā lidaparāts tika pabeigts 1924. gada 15. jūlijā, kad pirmo reizi Cukurs ar to arī izlidoja. Uz lidmašīnas konstrukciju lielu iespaidu bija atstājis vācu aviokonstruktors Verners fon Langsdorfs. Herberta Cukura projektēto un uzbūvēto C-1 Langsdorfs aprakstījis žurnālā „Illustrierte Flug-Woche” 1925. gada marta numurā. C-1 bija izgatavots no koka un aviācijas finiera, lidmašīnai bija lieliskas planēšanas spējas. Nelielais motors (pirmais motors bija ”Harley Davidson” motocikla dzinējs) bija iemesls lidmašīnas apgrūtinātajam ieskrējienam un pacelšanās manevram.

1924. gada 7. novembrī Herberts Cukurs atvaļinājās no Latvijas armijas[4] un atgriezās savā dzimtajā pilsētā Liepājā. Atvaļināšanās notika it kā "pēc paša gribas" un tas arī publiski tika ziņots, taču patiesībā pamats tam bija Cukura lidojums zem Kalpaka tilta un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu bez spārniem.[nepieciešama atsauce]

Liepājā Cukurs intensīvi turpināja lidojumus ar savu C-1 pilsētas pludmalē, līdz pat 1926. gadam veicot vairāk nekā 100 lidojumu. Ar savu entuziasmu un aktīvo darbību aviācijas lauciņā Cukurs izraisīja ārkārtīgi lielu Liepājas jaunatnes interesi, pats Cukurs šajā laikā atsāka militāro dienestu.

1925. gada 12. janvārī Herberts Cukurs tika norīkots dienestam uz Liepāju, kur bāzējās Jūras aviācijas divizions. Te Herberts Cukurs kalpoja līdz 1927. gada 14. novembrim. Dienot Jūras aviācijā, 1925. gada decembrī Herberts Cukurs uzsāka priekšdarbus pie savas jaunās C-3 lidmašīnas radīšanas. Cukurs C-3 bija iecerējis kā divvietīgu lidmašīnu ar ārkārtīgi augstām prasībām un lidspējām, lai ar to spētu veikt augstākās pilotāžas elementus. Tālie lidojumi H. Cukuram vēl nebija padomā. Uz C-3 viņš plānoja uzstādīt 35 ZS motoru, kas spētu attīstīt ātrumu 125 km/h. Cukurs lidmašīnu projektēja tā, lai tajā varētu pārmontēt arī jaudīgāku dzinēju, ko vēlāk arī izdarīja. Būvdarbi pie jaunās C-3 varēja sākties 1926. gada decembrī, kad Liepājas aerokluba enerģiskais priekšnieks kapteinis Freimanis bija sagādājis 800 latu pamatkapitālu. Tika sameklētas nepieciešamās telpas Liepājā.

Tā kā neērtības sagādāja biežā braukāšana no dienesta un dzīvesvietas Karostā uz pilsētas centru, kur atradās darbnīcas, lidmašīnas būvēšana tika pārnesta uz Cukura dzīvokli Karostā. Kad lidmašīnai tika izgatavots un samontēts korpuss, stūres iekārta, dzīvoklis lidmašīnas būvei kļuva par šauru un darbi tika pārnesti atpakaļ uz darbnīcām. Kad šķita, ka lidaparāta būve iet raiti, strauji sāka pietrūkt līdzekļu darbu turpināšanai, jo visi materiāli tika pirkti par Herberta Cukura jūras aviācijas virsleitnanta pamatalgu un ar aviācijas biedrības palīdzību.

1930. gadā par līdzdalību alkohola kontrabandas operācijā no Igaunijas Cukuru atvaļināja no dienesta armijā, kā formālo iemeslu minot redzes problēmas.[5] Ar to Cukura nedienas nebeidzās — būtisko izdevumu dēļ viņš iedzīvojās parādos, 1930. gada oktobrī viņu apsūdzēja bēguļošanā no kreditoriem[6] un decembrī ūtrupē izpārdeva viņa mantu — tostarp revolveri un šauteni.[7]

Pēc dienesta beigām Cukurs kļuva par šoferi Glūdas dzelzceļa jaunbūvē. Ar laiku Cukurs iegādājās kravas automašīnu, vēlāk kļuva par ekspeditoru un transporta daļas vadītāju. Labais atalgojums bija pamats tam, lai varētu atsākties C-3 lidmašīnas būve. Tomēr vairāku apsvērumu dēļ darbi pēc neilga laika atkal bija jāpārtrauc. Cukurs nolēma pārcelties uz dzīvi Rīgā, tuvāk Spilves lidlaukam, kas nākotnē kļuva par galveno Cukura lidmašīnu būves vietu un 1930. gada 28. aprīlī C-3 pirmo reizi tika izmēģināta.

Herberts Cukurs ar sagaidītājiem Rīgā 1934. gada 25. maijā, tostarp kara ministrs Jānis Balodis (centrā)

Šajā pašā laikā arī tika nodibināta Latvijas Aviācijas biedrība, kas palīdzēja Cukuram būvēt topošo lidmašīnu. Herberts Cukurs arī bija otrais cilvēks neatkarīgās Latvijas vēsturē, kurš pēc neveiksmīgā studenta — lidotāja Upmaļa lidojuma, kas 1923. gadā avarēja Kolkas apkaimē, sāka nodarboties ar bezmotora lidaparātu problēmu risināšanu. Pēc C-1 un C-3 uzbūvēšanas, Cukurs Rīgā uzbūvēja pirmo Latvijas planieri C-4. C-4 ir būvēts pēc vācu „Zoglin” parauga. Planiera būvei Cukurs izmantoja norakstīto kara lidmašīnu detaļas. H. Cukura konstruētais un būvētais iesācēja tipa planieris C-4 plašākai apskatei tika izstādīts Latvijas ražojumu izstādē esplanādē 1932. gadā. Pēcāk Cukurs šo planieri pārdeva Jelgavas aizsargu planieristu kopai.

Kad latviešu lidotājs Pūliņš 1933. gada maijā Vācijā cieta neveiksmi, cenšoties sasniegt Gambiju, Cukurs tā paša gada 28. augustā pārņēma stafeti. Bez liekas ažiotāžas viņš ar savu C-3 „Kurzemes hercogiene”, kas kopš 1930. gada bija pamatīgi izmēģināta un testēta, izlidoja uz tālo Gambiju. Lidojums notika maršrutā BerlīneFrankfurteParīzeTulūzaPerpiņānaBarselonaValensijaMalagaTanžeraKasablankaAgadiraDakaraBatērsta.[8] Par spīti nolietotā C-3 „Renault” dzinēja radītajām problēmām Cukuram Gambiju izdevās sasniegt 1933. gada 3. novembrī.[9][10][5]

Herberts Cukurs ar vietējām meitenēm Tunisijas tuksnesī 1939. gadā

Ceļš uz mājām Cukuram bija smags un grūts, kopumā ceļojumā tika veikti ap 20 000 km. 1934. gada 17. maijā Cukurs izlidoja finiša taisnē — no Austrumprūsijas uz Liepāju. Liepājā ātri izplatījās ziņa, ka Cukura pilotētā lidmašīna tuvojas pilsētai. Gaidot Cukura atgriešanos, pie skrejceļa bija sapulcējušies vairāk nekā 7000 sagaidītāju un plkst. 19:07 Cukura lidmašīna nosēdās Liepājas Kara ostas lidlaukā. 25. maijā Cukurs devās uz Rīgu, kur Spilves lidlaukā viņu atkal sagaidīja cilvēku pūļi, jau nākamajā dienā 26. maijā ar Kārļa Ulmaņa pavēli viņu ieskaitīja atpakaļ militārajā dienestā un paaugstināja par kapteini.[11]

1936. gadā Cukurs pabeidza savu nākamo lidaparātu — Cukurs C-6 Trīs Zvaigznes, ar ko 1936. gada 20. oktobra plkst 10:07 no Spilves lidlauka devās 44 000 km tālā ceļojumā pa Āziju un Indoķīnu.[12] Ceļā Cukurs sūtīja fotogrāfijas un ceļojuma aprakstus žurnālam Atpūta, Cukurs apmeklēja Serbiju, Indiju, Ķīnu, Kambodžu, Borneo, Filipīnas, Malaiziju. No ceļojuma Cukurs atgriezās 1937. gada 16. jūlijā, ap plkst. 19 nosēžoties Rīgas aerodromā. Viņu sagaidīja plašs sagaidītāju pulks, tostarp ģenerāļi Krišjānis Berķis un Mārtiņš Hartmanis.[13]

1937. gada 18. novembrī Cukuru apbalvoja ar IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni.[14] 1939. gada sākumā Cukurs ceļoja pa Sahāras tuksnesi, bet gada nogalē ar automašīnu devās ceļojumā uz Palestīnu.[15]

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas Cukurs represēts netika; viņam izdevās saglabāt visas savas privilēģijas, to skaitā Kadiljaka markas automašīnu[16], ; Cukura labs draugs — Jūlijs Lācis, kas palīdzējis tapt viņa ceļojumu aprakstiem no Gambijas, kļuva par Kirhenšteina valdības labklājības ministru[17]. Lai gan 1940. gada 7. novembrī Cukuru atvaļināja no dienesta[18] un 1941. gada martā Cukurs tika aizturēts par sava 16 gadu vecā dēla Gunāra piekaušanu ar pātagu un sodīts par huligānismu[19], 9. aprīlī viņš ar Baltijas kara apgabala rīkojumu devās uz Maskavu, kur apmeklēja Jakovļeva aviokonstruktoru biroju, saņemot pavēli Rīgā ķerties pie lidaparātu rūpnīcas būvniecības, Latvijā viņš atgriezās 16. aprīlī[18].

Rīgas sabiedriskā transporta zilais autobuss, kādus izbraucienos izmantoja Arāja komanda

Saskaņā ar Viktora Arāja sniegto liecību, pēc Vācijas iebrukuma PSRS lūdzis viņam aizsardzību pret iespējamām vācu varas iestāžu represijām un iestājies Arāja komandas rindās. Ar Arāja komandas vadošajiem virsniekiem gan Cukuru vienoja arī korporāciju saites — viņš, Arājs, Arvīds Dikmanis un Boriss Kinslers piederēja Lettonia, kamēr Alberts Kalniņš un Kārlis Ozols — korporācijai Livonica. Rīgas geto Arāja komanda ne velti iemantoja apzīmējumu "Arajšen Burschen"[20]. Nav viennozīmīgi zināma Cukura loma Arāja komandas sastāvā holokausta īstenošanā, zināms, ka viņš darbojies kā Arāja komandas mehāniķis un ieroču virsnieks, kā arī tās komandiera — Viktora Arāja adjutants un sakaru virsnieks[21]. Turklāt Cukurs līdz ar kapteini Arnoldu Laukeru sākotnēji bija vienības augstākie virsnieki; vadu komandieri Arāja komandā bija leitnanta vai virsleitnanta pakāpē[22].

Arāja komandas veiktajā Rīgas Horālās sinagogas nodedzināšanā 1941. gada 4. jūlijā un masveida nāvessoda izpildē Biķernieku mežā 7. jūlijā Cukurs visticamāk nepiedalījās, jo līdz 14. jūlijam viņš vadīja nacionālo partizānu grupu Bukaišos[23], taču jau 1941. gada rudenī Cukurs uzskatāms par saistītu ar komandas darbiem. Uzskatāms, ka tieši Cukurs kā tehniskās daļas priekšnieks Arāja komandas vīriem noorganizēja vēlāk bēdīgi slavenos zilos autobusus — Rīgas sabiedriskā transporta līdzekļus — kas tika izmantoti ebreju iznīcināšanas izbraukumos ārpus Rīgas.

Arāja komandas vīri pie Nasvas ciema 1942. gada 23. martā

1941. gada 30. novembrī Cukurs vadīja ap 100 Arāja komandas vīrus Rīgas geto ebreju konvojēšanas uzdevumā uz Rumbulas mežu. Cukura vadībā latviešu SD vīri palīdzēja izdzīt ebrejus no geto teritorijas, nesaudzīgi vēršoties pret tiem, kas nespēja vai nevēlējās paklausīt, tika nogalināti ap 800 cilvēku. Nav zināma precīza Cukura vai Arāja komandas vīru loma, tieša līdzdalība slepkavībās nav neapgāžami pierādīta, taču pamats uzskatīt, ka aktīvi līdzdarbojās visi klātesošie bruņotie vīri. Zināms, ka Cukurs bijis bruņots tikai ar pistoli, kas ļauj domāt, ka viņš personiski neveicis būtisku daļu ebreju nonāvēšanas. Ebrejus, kas izdzīvoja pārvietošanu no geto, konvojēja uz Rumbulas mežu, šajā posmā Arāja komandas vīri dzina upurus uz šaušanas bedrēm. Pašu šaušanu veica īpaši atlasīta vācu SD vīru komanda[24]. Pēc mirušo aizvākšanas no geto teritorijas Arāja komandas vīri apstaigāja tikko atbrīvotās telpas, meklējot vērtslietas.

Cukura raksta ilustrācija "Laikmetā" - "Iznīcinātais ienaidnieka atbalsta punkts liesmās - brīdi pēc kaujas"

1942. gada pavasarī Cukuru līdz ar pārējo Arāja komandu nosūtīja uz Krievijas teritoriju partizānu apkarošanas nolūkos, gan Veļikije Luki, gan Pleskavas apgabala Novosokoļņiku rajonā, tostarp zināma Cukura līdzdalība Nasvas ciema nodedzināšanā un iedzīvotāju likvidācijā 1942. gada 23. martā, šajā sadursmē gāja bojā Drošības policijas priekšnieks Valters Štālekers[25]. Par gaitām partizānu apkarošanā Cukurs sūtīja publikācijas vācu laikraksta "Laikmets" vajadzībām. 1943. gada 15. maijā Cukurs rakstīja:

Arī latvju tautai tagad dota iespēja, piedalīties lielajā Eiropas tautu cīņā pret žīdisko boļševismu savā jaundibinātā leģionā[26].

1944. gada augustā Cukuru iecēla par vācu kārtības policijas direktora Latvijā pulkveža Johana Klepša vietnieku un aizsargu komandieri Kurzemes apgabalam[27], taču jau drīz pēc tam viņš ar ģimeni Latviju pameta, bēgot no tuvojošās Sarkanās armijas un devās uz Vāciju.

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara beigām Cukurs no Vācijas devās uz Franciju, kur 1946. gadā Brazīlijas konsulātā Marseļā pieprasīja un ieguva politisko patvērumu. 1946. gada 4. martā Cukurs ar ģimeni ieradās Riodežaneiro[28]. Pilsētas pludmalē viņš uzcēla dēļu būdu, kur novietoja ģimeni — sievu ar trim bērniem un sievas māti, Cukurs būvēja sporta laivas un nodarbojās ar to izīrēšanu, piedāvāja arī ūdens slēpošanu un publikas vizināšanu pa gaisu, laižot darbā paša konstruētu lidmašīnu. Brazīlijā Cukurs otrreiz apprecējās, par sievu ņemot kādu Brazīlijas pilsoni. 1950. gada žurnāls "O Kruzeiro" plaši aprakstīja uzņēmuma darbību. Neilgi pēc tam 43 Brazīlijas ebreju organizācijas uzsāka savu apsūdzības kampaņu — Cukuru vainoja holokausta īstenošanā[29]. Tam sekoja ap 100 vandaļu iebrukums Cukura uzņēmumā un tā izpostīšana. Uzbrukumi un apvainojumi holokausta noziegumos tikai pastiprinājās.

Cukuru ģimene Brazīlijā, 1950. gads

Cukurs pats publiskajā polemikā jebkādu vainu noliedza — viņš apgalvoja, ka vācu okupācijas laikā pats slēpis piecus ebrejus. 1949. gadā Cukurs pieprasīja Brazīlijas pilsonību, taču lūgums tika noraidīts[17]. Kad ažiotāža noklusa, Cukurs pārvācās uz Santosas jūrmalu ap 500 km no Riodežaneiro. 1960. gadā, kad Brazīlijas ebreju organizācijas atkal uzsāka centienus panākt Cukura tiesāšanu, viņš mēģināja vēlreiz iegūt Brazīlijas pilsonību, taču atkal saņēma atteikumu[30].

1965. gada 22. februārī Cukurs devā uz Montevideo, kur plānoja tikties ar potenciāliem biznesa partneriem — kādu Antonu Kincli un Heincu Tauzigu, 23. februārī viņš ieradās uz tikšanos ar šiem vīriem. Pēc tam rietumu mediji no Bonnas Rietumvācijā saņēma telegrammu, kurā teikts:

Ņemot vērā pret apsūdzēto vērstās apsūdzības smagumu, ka viņš personīgi uzraudzīja vairāk nekā 30 000 vīriešu, sieviešu un bērnu nogalināšanu, un ņemot vērā ārkārtējo nežēlību, ko apsūdzētais izrādīja veicot savus uzdevumus, apsūdzētais Herberts Cukurs tiek notiesāts uz nāvi. Apsūdzētajam nāvessodu izpildīja tie, kas nevar aizmirst, 1965. gada 23. februārī. Viņa līķis ir atrodams Casa Cubertini Calle Colombia, Séptima Sección del Departamento de Canelones, Montevideo, Urugvajā[31]

Montevideo policijai pārbaudot telegrammā minētos apgalvojumus, Cukurs tika atrasts nogalināts kādā neapdzīvotā vasarnīcā pilsētas pievārtē. Neilgi pēc Cukura nāves, naktī uz 8. martu, pie Montevideo centra sinagogas notika sprādziens — to saistīja ar atriebību par Cukura nonāvēšanu[28].Pēc Cukura nāves klejoja dažādas versijas par iespējamo slepkavu motīviem — viena no versijām bija, ka noziegumā vainojami vācu nacionālsociālistu pagrīde, jo Cukurs apmaiņā pret 100 000 dolāriem gatavojies Izraēlas aģentiem uzrādīt nacistu kara noziedzniekus — tostarp Jozefu Mengeli[32].

Tikai vēlāk Izraēlas izlūkdienests atzina, ka vīri, ar ko Cukurs ticies, bijuši Mossad aģenti un to mērķis bijis viņu aizvest tiesāšanai uz Izraēlu — līdzīgi kā Ādolfu Eihmani. Kad šis nolūks tapis zināms, Cukurs pretošanās laikā esot ticis nogalināts.[33] Savukārt 2018. gadā izdotās grāmatas Rise and kill first. The secret history of Israel’s targeted killings autors Ronens Bergmans Cukura nogalināšanai minējis personiskus iemeslus, intervijā paužot:

Te bija viens izņēmums – Herberts Cukurs – latviešu kara noziedznieks, kas tika nogalināts Paragvajā (te ir kļūda. Cukuru nogalināja Urugvajā. – F. G.), bet tas bija izņēmums zināmu personisku iemeslu dēļ: viņš nogalināja (Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītāja) Aharona Jariva ģimenes locekļus, un Meirs Amits (“Mossad” direktors. – F. G.) bija Jariva tuvs draugs. Viņi sēdēja kādā istabā, un kāds nolasīja meklējamo nacistisko kara noziedznieku vārdus, un tika minēts Cukura vārds un atskanēja dobjš troksnis: Jarivs noģība un nokrita uz muguras, dzirdot Cukura vārdu. Cukurs nodedzināja (burned) daudzus viņa ģimenes locekļus, un tad nu bija, ziniet, jāizdara kaut kas drauga labā.[34]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Pēdējā brīdī" 1933. gada 7. novembris (Nr. 252), 2. lpp
  2. "Laiks" 2010. gada 27. marts (Nr. 13), 5. lpp
  3. "Valdības Vēstnesis", 1927. gada 17. novembris (Nr. 259), 8. lpp
  4. «Valsts Prezidenta pavēle armijai un flotei Nr.327». Valdības Vēstnesis. 1924-11-07. Skatīts: 2014-02-12.
  5. 5,0 5,1 "Laiks" 1988. gada 23. marts (Nr. 24), 8. lpp
  6. "Valdības Vēstnesis", 1930. gada 22. oktobris (Nr. 240), 1. lpp
  7. "Valdības Vēstnesis", 1930. gada 13. decembris (Nr. 283), 3. lpp
  8. "Latvijas Kareivis" 1933. gada 3. novembrī plkst. 10:30(Nr. 253), 3. lpp
  9. Ainas no H.Cukura lidojuma uz Gambiju. Atpūta Nr.472 (17.11.1933)
  10. Ko Herberts Cukurs redzēja Gambijā. Atpūta Nr.475 (08.12.1933)
  11. "Valdības Vēstnesis", 1934. gada 26. maijs (Nr. 114), 1. lpp
  12. "Ventspils balss", 1936. gada 22. oktobris (Nr. 120), 2. lpp
  13. "Kurzemes vārds", 1937. gada 17. jūlijs (Nr. 157), 1. lpp
  14. "Kurzemes vārds", 1937. gada 18. novembris (Nr. 263), 3. lpp
  15. "Atpūta" 1939. gada 8. decembri (Nr. 788), 24. lpp
  16. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 196. lpp
  17. 17,0 17,1 "Brīvība" 1960. gada 1. septembris (Nr. 7), 4. lpp
  18. 18,0 18,1 "Laiks" 1960. gada 26. jūnijs (Nr. 51), 6. lpp
  19. "Brīvais Zemnieks", 1941. gada 14. marts (Nr. 64), 6. lpp
  20. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 182. lpp
  21. "Laiks" 2010. gada 30. aprīlis (Nr. 18), 9. lpp
  22. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 186. lpp
  23. Laiks" 1950. gada 25. oktobris (Nr. 50), 3. lpp
  24. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 249. lpp
  25. The hidden and forbidden history of Latvia under Soviet and Nazi occupations, 1940-1991, Rudīte Vīksne - Members of the Arajs Commando in Soviet Court Files: Social Position, Education, Reasons for Volunteering, Penalty, Rīga: 2005, 342. lpp
  26. "Laikmets" 1943. gada 15. maijs (Nr. 20) 4. lpp
  27. "Ventas Balss" 1944. gada 4. augusts (Nr. 61), 1. lpp
  28. 28,0 28,1 "Laiks" 1965. gada 10. marts (Nr. 20), 6. lpp
  29. "Laiks" 1950. gada 19. augusts (Nr. 33), 6. lpp
  30. "Londonas avīze" 1960. gada 16. septembris (Nr. 743), 4. lpp
  31. "Time magazine", 1965. gada 19. marts
  32. "Laiks" 1968. gada 3. marts (Nr. 18), 6. lpp
  33. "Laiks" 1965. gada 17. marts (Nr. 22), 6. lpp
  34. Franks Gordons. «Kāpēc “novāca” tieši Cukuru?». Latvijas Avīze, 2019. gada 1. februāris. Skatīts: 2018. gada 4. martā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]