Hermanis Albats

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par 1879. gadā dzimušu juristu un diplomātu. Par citām jēdziena Albats nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Hermanis Albats
Hermanis Albats.jpg
Latvijas ārlietu ministrs
Amatā
1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs
Prezidents Jānis Čakste
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Kārlis Ulmanis

Dzimšanas dati 1879. gada 23. augusts
Veļķu muiža, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad - Latvijas Republika)
Miršanas dati 1942. gada 9. februārī (62 gadu vecumā)
Vjatlags, Kirovas apgabals, PSRS Valsts karogs: Padomju Savienība
Tautība latvietis
Profesija jurists
Augstskola Maskavas universitāte
Parīzes universitāte
Heidelbergas universitāte
Reliģija katolis

Hermanis Albats (1879. gada 23. augusts1942. gada 9. februāris) bija latviešu jurists, tiesībnieks, zinātnieks, diplomāts, profesors, dzejnieks un politiķis. Pēc Latvijas okupācijas deportēts uz PSRS, kur viņš gāja bojā Vjatlaga soda nometnēs Kirovas apgabalā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hermanis Albats ir dzimis 1879. gada 24. augustā Veļķu muižā tagadējā Vecpiebalgas novadā.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1898. gadā Hermanis Albats pabeidza Valkas skolotāju semināru. 1910. gadā pabeidzis Maskavas universitātes juridisko fakultāti. No 1910. līdz 1913. gadam studējis tiesību zinātnes Parīzes un Heidelbergas universitātēs.[1][2] Bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lettica biedrs.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1928. gada 14. novembrī apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[3] Par nopelniem apbalvots ar Beļģijas, Dānijas, Dienvidslāvijas, Francijas, Igaunijas, Itālijas, Lietuvas, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Somijas, Ungārijas, Zviedrijas un Vatikāna ordeņiem (Pāvests H. Albatu apbalvoja ar sv. Gregora I šķiras ordeni).[4]

Žurnālists un dzejnieks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1898. līdz 1904. gadam strādājis par skolotāju Rīgā. Latvijas presē darbojās no 1897. gada. No 1901. līdz 1915. gadam strādājis par līdzstrādnieku, redakcijas locekli un redaktoru vairākos laikrakstos. No 1909. līdz 1918. gadam darbojies Maskavā laikrakstā „Russkija Vedomosti”, kur no 1915. līdz 1916. gadam bijis ārlietu nodaļas vadītājs.[2] No 1915. līdz 1918. gadam bijis Viskrievijas Zemstu savienības pilnvarnieks karagūstekņu un bēgļu lietās. Publicējis rakstus par politiskiem un juridiskiem jautājumiem. Atsevišķā grāmatā izdoti H. Albata raksti par sanitāro iestāžu juridisko stāvokli okupētos apgabalos, par represijām kara laikā u.c.[1] Jaunībā H. Albats dzejojis ar pseidonīmu Helgi.[2]

Diplomāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada pavasarī atgriezies Latvijā un uzsācis dienestu Latvijas Republikas ārlietu ministrijā, kur ieņēmis atbildīgus amatus. Bijis LR ĀM Konsulārās nodaļas vadītājs (no 1919. gada augusta), juridiskā departamenta direktora vietas izpildītājs un juriskonsults (no 1920. gada jūlija), LR ārlietu ministra biedrs (no 1920. līdz 1923. gadam).[2] LR ĀM ģenerālsekretārs (no 1923. gada aprīļa līdz 1933. gada jūlijam), pirmais Latvijas Republikas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs pie Svētā Krēsla (no 1925. līdz 1940. gadam). Piedalījies vairākās juristu konferencēs, daudzās starptautiskās sanāksmēs un Latvijas Republikas vārdā noslēdzis līgumus un konvencijas ar daudzām ārvalstīm.[2]

Bīskaps prof. Jāzeps Rancāns savās atmiņās par H. Albatu kā diplomātu raksta:

„Visur es viņu novēroju kā klusu un nopietnu, bet dziļu un nosvērtu viņam uzticētā darba darītāju. Viņš nemeklēja ārējā spožuma un nemeklēja sava pašlabuma. Pirmajā vieta viņam stāvēja neatkarīgas Latvijas zelšana un mūsu tautas labklājība. [..] Man bija gods un prieks pirmo reizi sastapt un iepazīties [ar Hermani Albatu] 1919. gada oktobrī brīvās Latvijas ārlietu ministrijā, kur viņš tanī laikā pildīja juridiskā padomnieka pienākumus. Un tūlīt starp mums nodibinājās sirsnīgas un draudzīgas attiecības. Viņš interesējās par valsts un baznīcas attiecībām, par jauno Katoļu baznīcas likumu kodeku, par Latvijas katoļu baznīcu un par paredzamā konkordāta noslēgšanu starp Latvijas valsti un Svēto Krēslu. [..] no pirmā brīža es redzēju savā priekšā nopietnu izglītotu juristu, nosvērtu zinātnieku, dziļi ticīgu cilvēku, kas savu darbu sāk ar lūgšanu, un gaiša skata diplomātu. Profesora H. Albata padomi un labākie novēlējumu pavadīja manu ceļojumu uz Romu 1919. gada oktobrī, kur ierados kā Pagaidu valdības pārstāvis pie Svētā Krēsla. Latvijas pagaidu valdības velēšanās bija nokārtot attiecības ar katoļu baznīcu. [..] prof. H. Albatu 1921. gada maija mēnesī sūtīja uz Romu konkordāta noslēgšanai ar Apustulisko Krēslu. Viņš šo uzdevumu pāris nedēļu laikā sekmīgi veica, jo sarunas turpinājās ikdienas ar kardinālu Pietro Gasparri un viņa padomniekiem franču valodā. [..] Sarunās panāca pilnīgu vienošanos par konkordāta pantiem un parakstīja beigu protokolu, kā galīgu vienošanos starp Latvijas valdību un Svēto Krēslu. [..] To pašu konkordātu ar maziem pārlabojumiem 1922. gada 30. maijā parakstīja pats Latvijas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics Vatikānā. Pēc tā apstiprināšanas Satversmes Sapulcē 1922. gada 19. jūlijā, ratifikācijas grāmatas valdība uzticēja aizvest uz Romu prof. H. Albatam un tā svinīga ratifikācijas rakstu apmaina notika 1922. gada 3. novembrī. Tādejādi Latvijas konkordāta noslēgšana ar Svēto Krēslu prof. H. Albatam piekrita ļoti svarīga loma. Tas arī bija par iemeslu, ka Latvijas valdība, nodibinādama diplomātiskos sakarus ar Vatikānu, uzskatīja prof. H. Albatu par visvairāk piemērotu kandidātu sūtņa amatam pie Svētā Krēsla, un Pāvesta Kūrijai arī nebija pret to nekādu iebildumu. Jau no iepriekšējiem gadiem H. Albatam bija vislabākās attiecības ar Vatikāna valsts sekretāru-kardinālu Pietro Gasparri. Arī pašu Pāvestu Piju XI (kardinālu Achilles Ratti) viņš labi pazina gan kā apustulisko Vizitātoru Rīgā 1920. gada martā, gan arī vēlāk ka jauniecelto kardinālu Romas Kurijā. Vel tagad labi atceros, ka prof. H. Albats, atgriezies no apmeklējuma pie kardināla A. Ratti, zīmīgi izteicās, ka kardināls Ratti būšot nākošais pāvests. No tā var secināt, ka H. Albats bija labs cilvēku pazinējs un novērtētājs. [..] Vispāri jāatzīst, ka Latvijas valsts vārdam Vatikānā bija ierādīta goda vieta. Tas arī jāpieskaita sūtņa H. Albata nopelniem. [..] Brīvās Latvijas laikā prof. H. Albata vārds bija plaši pazīstams ne tik vien dzimtenē, bet arī ārzemēs. Ārlietu ministrijā viņš pildīja ilgus gadus ģenerālsekretāra pienākumus un vairakkārt viņa bija uzticēta ārlietu ministrijas vadība. Bieži viņš pārstāvēja Latviju dažādās starptautiskās konferencēs, - un šo darbu viņš vienmēr sekmīgi veica, jo vīnam bija plašas zināšanas tiesību laukā un viņš spēja skaidri izteikt savas domas vairākās Eiropas lielo tautu valodās. Sakarā ar savu augsto amatu pie Svētā Krēsla prof. H. Albats sevišķi tuvu stāvēja latviešu katoļu aprindām, tuvu ne tikai garīdzniekiem, bet arī katoļu tautai.[..] Latviju katoļu dzīvē viņš ņēma aktīvu dalību, un bieži bija redzams dažādās sanāksmēs un svētku gadījumos.[..] Viņš rūpējās par latviešu katoļu studentiem ārzemēs un Rīgā.[..] Latviešu katoļu sabiedrība paturēs viņu neizdzēšamā atmiņā, bet mēs visi esam viņam parādā dziļu pateicību kā krietnam Latvijas valstsvīram un moceklim par latvju tautas brīvību.”[4]

Ārlietu ministrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Z.A.Meirovica nāves Ārlietu ministrija nonāca H. Albata faktiskā vadībā. Vairākus mēnešus Latvijas ārlietu ministra funkcijas pildīja Ministru prezidents Hugo Celmiņš.[5] Pēc tam Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetā H. Albats bija ārlietu ministra vietas izpildītājs (1925. gada 24. decembrī1926. gada 6. maijā).

Zinātnieks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1921. gada Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes starptautisko un baznīcas tiesību mācībspēks (no 1923. gada vecākais docents starptautiskajās tiesībās).[1][2] Pēc 1940. gada jūlija Latvijas Valsts Universitātes profesors. 1940. gada oktobrī no šī amata atbrīvots.

Bīskaps prof. Jāzeps Rancāns savās atmiņās par H. Albatu kā Latvijas Universitātes profesoru raksta:

Latvijas Universitātes profesors H. Albats ar labām sekmēm skaidroja Baznīcas likumus un starptautiskās tiesības plašai studentu saimei. Viņa darbs bija augsti vērtēts, kā starp studentiem, tā arī mācības spēku saimē. Viņa lasītās lekcijas bija pavairota uz rotatora, un studenti tās lietoja kā rokas grāmatu. Studenti vienmēr runāja par prof. H. Albatu ar dziļu cieņu un atzinību. Visiem labi pazīstami bija ari viņa sakārtotie un izdotie starptautisko līgumu krājumi un daudzie vērtīgie raksti dažādos periodiskos izdevumos.”[4]

Izsūtīšana un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc padomju iebrukuma Latvijā 1941. gada 14. jūnijā līdz ar daudziem tūkstošiem latviešu PSRS okupācijas iestādes apcietināja H. Albatu un deportēja uz Vjatkas soda nometnēm. 1941. gada 28. oktobrī Kirovas apgabaltiesas pastāvīgās sesijas Krimināllietu tiesas kolēģija IeTK Vjatkas labošanas darbu nometnē atzina viņu par vainīgu: ieņemot augstus amatus buržuāziskās Latvijas valdībā, slēdzot līgumus ar ārvalstīm un piedaloties starptautiskajās konferencēs, stiprinājis valdības fašistisko orientāciju un cīņu pret revolucionāro kustību. Uz KPFSR Kriminālkodeksa 5813. panta pamata piespriests sods — brīvības atņemšana uz 10 gadiem un tiesību atņemšana uz 5 gadiem. 1942. gada 9. februārī H. Albats mira Vjatkas soda nometnēs.”[6]

Andrejs Albats, H. Albata mazdēls, par savas ģimenes traģisko likteni stāsta:

Mana ģimene tika represēta 1941. gada 14. jūnijā naktī no Rīgas, Antonijas ielas 4, dzīvoklis 8. Mammu, mani, tēvu un vectēvu vilcienā aizveda līdz Šķirotavai. Līdz Kirovai braucām vienā vagonā. Sīkāk, kā tas notika, nezinu - man bija tikai septiņi mēneši. Pēc mammas stāstiem, Kirovā vectēvu atdalīja no ģimenes, atstāja Vjatlagā, mūs veda tālāk līdz Novosibirskai, pēc tam ar baržām pa Obu uz ziemeļiem. Izsēdināja pašā purvainākajā Sibīrijas vietā, Vasjuganu purvos. Tur nodzīvojām kādus sešus gadus, pēc tam mēģinājām bēgt.[..] Viņš [H. Albats] bija studējis starptautiskās tiesības, un viņu tiesāja Vjatlagā. Kad Latvijas prokuratūrai lūdzu parādīt vectēva lietu, tur redzēju, ka kara laikā viņu bija pratinājis seržants, kuram, domāju, pat nebija juridiskās izglītības. Vectēvs bija atbildējis par dažādām konvencijām, ka viņš pat atradies Maskavā laikā, kad tika parakstīts miera līgums ar Krieviju. Neizglītotais seržants pieraksta: sakarā ar to, ka viņš tur un tur ir parakstījis miera līgumus, ir pierādīts, ka viņš ir spiegs tādām un tādām valstīm. Kad viņu jūnijā izsūtīja, viņš bija vesels, normāls cilvēks, bet jau februārī viņš bija miris. Un viņa trīs dēli? Tikai vienam - Bruno Albatam, kas bija beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, - paveicās. Viņš ar sievu un meitu aizbēga uz Vāciju, tad Ameriku, kur kļuva par Amerikas Latviešu apvienības vadītāju. Paulis, kas bija studējis Grenoblē, tulkojis franču literatūru un, kā atceras Elza Stērste, gribējis publicēt latviski arī Balzaka nepiedienīgos stāstus, krita pirmajās kara dienās pie Līvbērzes. Mans tēvs Huberts, kurš būvēja VEF radioaparātus, nomira Sibīrijā 1942. gadā.[7]

Personīgā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hermanim Albatam bija trīs dēli: Bruno Albats, Huberts Albats un Paulis Albats. Bruno 1944. gadā aizbēga uz Vāciju, vēlāk devās uz ASV. Paulis krita kara pirmajās dienās pie Līvbērzes.[7] Huberts nomira Sibīrijā 1942. gadā.[7]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

H. Albats ir vairāku darbu autors starptautiskajās tiesībās, kurus vēl šodien starptautisko tiesību apguvei izmanto Latvijas Universitātes un citu universitāšu juridisko fakultāšu studenti un pasniedzēji:

  • Hermanis Albats, Starptautiskās privātās tiesības (lekcijas) (angļu val. — Lectures on Private International Law), 1923.gads, Rīgā, 47.lpp.;
  • Hermanis Albats, Starptautiskās publiskās tiesības (lekcijas) (angļu val. — Lectures on Public International Law), 1929.gads, Rīgā, 49.lpp.;
  • Hermanis Albats, Baznīcas tiesības (lekcijas) (angļu val. — Lectures on Ecclesiastical Law), 1930.gads, Rīgā;
  • Hermanis Albats, Starptautiskās publiskās tiesības (lekcijas) (angļu val. — Lectures on Public International Law), 1932.gads, Rīgā, 104.lpp.;
  • Hermanis Albats, Katoļu baznīcas augstskolas Romā, raksts publicēts: akadēmiskais laikraksts "Universitas", 1934.gads, Rīga,
  • Hermanis Albats, Baltijas valstu konvencijas par tiesas spriedumu savstarpēju atzīšanu un izpildīšanu (angļu val. — The Baltic States’ Convention on Mutual Recognition and Execution of Judgments), raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.17. 1936.gads, 204.-209.lpp.;
  • Hermanis Albats, Ievērojamākie momenti neitralitātes tiesību izveidošanās gaitā (angļu val. — Development of Neutrality Law), raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.20. 1939.gads, 1337.-1343.lpp. un Nr.21. 1940.gads, 8.-15.lpp.;
  • Hermanis Albats, Starptautiskās tiesības (lekcijas) (angļu val. — International Law), 1939.gads, Rīgā, 91.lpp.;
  • Hermanis Albats, Starptautiskās publiskās tiesības (lekcijas) (angļu val. — Lectures on Public International Law), 1940.gads, Rīgā, 330.lpp.;
  • Hermanis Albats, Starptautiskās privātās tiesības (lekcijas) (angļu val. — Lectures on Private International Law), 1940.gads, Rīgā, 60.lpp.;
  • Hermanis Albats, Baznīcas tiesības (lekcijas) (angļu val. — Lectures on Ecclesiastical Law), 1940.gads, Rīgā, 53.lpp.;
  • Hermanis Albats, Prizu tiesas, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.4. 1940.gads, 649.-660. lpp.;

No 1928.gada H.Albats izdevis Latvijas Republikas starptautisko līgumu krājumu:

  • Hermanis Albats (redaktors), Kollektīvās konvencijas, kurām pievienojusies Latvija (angļu val. — Multilateral Conventions Joined by Latvia), 1930.gads, Rīgā, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, 64.lpp.
  • Recueil des principaux traités conclus par la Lettonie avec les pays étrangers, 1918-1928 / Publié par le Ministère des Affaires Etrangêres sous la direction de G. Albat, Riga, Ministère des affaires étrangêres, 1928.gads, 1.izdevums, 546.lpp.;
  • Recueil des principaux traités conclus par la Lettonie avec les pays étrangers, 1918-1930 / Publié par le Ministère des Affaires Etrangêres sous la direction de G. Albat, 2-me éd. rév. et complété, Riga Ministère des affaires étrangêres, 1930.gads, 2.izdevums, 736.lpp.;
  • Recueil des principaux traités conclus par la Lettonie avec les pays étrangers, 1930-1938 / Publié par le Ministère des Affaires Etrangêres sous la direction de G. Albat, Riga, Ministère des affaires étrangêres, 1938.gads, 1.izdevums, 445.lpp.;

H. Albats piedalījies ar vismaz 200 rakstiem Latviešu Konversācijas Vārdnīcas tapšanā,[2] piemēram:

  • Hermanis Albats, Latvija. Starptautiskais stāvoklis (angļu val. — International Status of Latvia), Latviešu Konversācijas Vārdnīca, 11.sējums, 1934./35.gads, 21172-21187.

H. Albats bija pazīstams arī literatūrā. 1901. gadā viņš darbojās Zeiferta „Jauna Raža”, vēlāk „Dzimtenes vēstnesī” u.c. Viņa raksti presē pa lielai daļai bija veltīti ārējās politikas jautājumiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Diplomāta un zinātnieka 60 mūža gadi publicēts: laikraksts „Latvijas Kareivis” Nr.190, Rīgā, 1939.gada 24.augustā, 2.lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 Latvju enciklopēdija, Arveds Švābe (red.), Apgāds Trīs Zvaigznes, Stokholmā, 1950.-1951.gadā, 1.sējums, 38.lpp.
  3. Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 5.saraksts publicēts: Valdības Vēstnesis, Nr.262, Rīgā, 1928.gada 17.novembrī, 2.lpp.
  4. 4,0 4,1 4,2 Bīskaps prof. Jāzeps Rancāns, Manas atmiņas par profesoru Hermani Albatu, „Universitas”, Nr.3., trimdā, 1956.gada rudenī, 25.-26.lpp.
  5. Ainārs Lerhis, Latvijas Republikas ārlietu dienests 1918-1941, 2005.gads, Rīgā, Latvijas vēstures institūta apgāds, 111.lpp.;
  6. LVVA, 2570.f., 14.apr., 22.l.; LVA, 1986.f., 1.apr., 38908.l.
  7. 7,0 7,1 7,2 Andrejs Albats, Kad nebaidīsieties, zvaniet..., pierakstīja Ieva Puķe publicēts: „Sestdiena”, Nr.203., Rīgā, 2002.gada 31.augustā, 4.-6.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Hugo Celmiņš
Latvijas ārlietu ministrs
1925. gada 15. oktobris1926. gada 6. maijs
Pēctecis:
Kārlis Ulmanis