Hermanis Buks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Hermanis Buks
Latvijas armijas formas tērpā
Latvijas armijas formas tērpā
Personīgā informācija
Dzimis 1896. gada 15. janvārī
Limbažu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 18. augustā (46 gadi)
Maskava, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība Latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis.gif
ģenerālis
Dienesta laiks 1915 — 1918
1918 — 1940
Valsts Flag of Russia.svg Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas Brīvības cīņas

Hermanis Georgs Rūdolfs Buks (1896-1942) bija Latvijas armijas ģenerālis. Latviešu strēlnieku apakšvirsnieks, Brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas bruņoto spēku ģenerālis (1939). Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Pēc Latvijas okupācijas deportēts uz PSRS, kur miris ieslodzījumā.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1896. gada 15. janvārī Limbažu pagasta "Branču" mājās zemnieka Ernesta Buka ģimenē. Mācījās Limbažu pilsētas skolā, pēc kuras beigšanas 1915. gadā iestājās Krievijas impērijas armijā. Dienēja leibgvardes Preobraženskas pulkā, nosūtīts uz Petrogradas Vladimira karaskolu, kuru beidza 1916. gada jūnijā praporščika pakāpē. Dienēja 19. Sibīrijas strēlnieku pulkā, pēc tam 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā kā podporučiks (1917. aprīlī), poručiks (1917. oktobrī). Tad iecelts par 5. Sibīrijas strēlnieku artilērijas brigādes virsnieku, pēc Brestļitovskas miera līguma nolēgšanas 1918. gada sākumā demobilizēts. Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā 1918. gada 18. decembrī virsleitnants Buks iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spē­kos un tika piekomandēts Virsnieku rezerves rotai.

1919. gada 25. janvārī viņu ieskaitīja Latviešu atsevišķajā bataljonā, 29. janvāra kaujā pie Skrundas smagi ievainots. No 1919. gada februāra virsnieks Liepājas Jaunformējamajos spēkos, vēlāk - Rīgas Jaunformējamajos spēkos un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu bataljonā. Pēc Cēsu kaujām 1919. gada augustā ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā kā bataljona komandieris. 1919. gada septembrī paaugstināts par kapteini un iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka bataljona komandieri, 1919. gada oktobrī Bermontiādes cīņās Bolderājas kāpās ievainots. Par varonību šajā kaujā vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1920. gada janvārī piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās pie Daugavpils. 1920. gada novembrī iecelts par pulkvežleitnantu.

1921. gadā bija Jātnieku pulka eskadrona komandieris, vēlāk pulka komandiera palīgs. 1925. gadā beidza Polijas centrālo kavalērijas skolu, iecelts pulkveža pakāpē (1927). 1929. gadā beidza Kara akadēmisko kursu, 1931. gadā Polijas Augstāko karaskolu, iecelts par Jātnieku pulka komandieri (1931). 12. Bauskas kājnieku pulka komandiera v.i. (1935-1936), armijas jātnieku inspektora vietas izpildītājs (1938). 1939. gada jūnijā iecelts par Armijas štāba priekšnieka palīgu, bet novembrī - par Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāļa pakāpē.

Pēc Latvijas okupācijas ģenerālis Buks 1940. gada augustā tika norīkots sevišķu uzdevumu virsnieku armijas komandiera rīcībā, bet 1940. gada oktobrī atvaļināts no dienesta. Dzīvoja Rīgā un savās "Tiltiņu" mājās Lēdurgas pagastā, kur 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā apcietināts, izvests uz Krieviju un ieslodzīts Usoļlaga nometnē Molotovas apgabalā.

1942. gada sākumā, sakarā ar krimināllietas nodošanu izskatīšanai PSRS iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) "Sevišķai apspriedei", Buku Hermani pārveda uz Butirku cietumu Maskavā, kur viņš pēc pratināšanām mira vai tika nošauts 1942. gada 18. augustā. Viņa sieva Milda Kuplā-Odiņa (1891-1943) mira izsūtījumā Noriļlagā, arī dēli Miervaldis (1924) un Mintauts Olafs (1927) bija izsūtījumā (1941-1947).[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Svētās Annas ordeņa IV šķira par kaujām Pirmā Pasaules kara laikā
  • Lāčplēša Kara ordeņa III šķira par kaujām Bolderājā pret Bermonta armiju
  • Triju zvaigžņu ordeņa III šķira (1929)
  • Viestura ordeņa II šķira
  • Zviedrijas šķēpa ordeņa II šķira
  • Polijas "Polonia Restituta" III šķira
  • Ungārijas Nopelnu ordeņa III šķira

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940: biogrāfiska vārdnīca/ sast. Ē.Jēkabsons, V.Ščerbinskis; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. – Rīga. – 1998. – 128. lpp.
  2. Krimināllieta izbeigta. Pilnīgi reabilitēts Vija Beinerte, Mājas viesis, 2007. gada 8. jūnijā