Hibīni

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Hibīni
Hibīni
Skats uz Hibīnu dienvidu nogāzēm pār blakusesošās Apatītu pilsētas panorāmu.
Kontinents Eiropa
Novietojums Kolas pussala
Valstis Krievijas Federācija
Platums 43 km km
Platība 1327 km2 km2
Vidējais augstums 1116 m
Augstākais kalns Judivčomčurrs
Augstums 1200,6 m
Pilsētas Kirovska, Apatīti
Koordinātas 67°41′11″N 33°43′11″E / 67.68639°N 33.71972°E / 67.68639; 33.71972Koordinātas: 67°41′11″N 33°43′11″E / 67.68639°N 33.71972°E / 67.68639; 33.71972
Hibīni (Eiropa)
Hibīni
Hibīni
Hibīni Vikikrātuvē

Hibīni (krievu: Хиби́ны, ziemeļsāmu: Umptek) ir ģeoloģiska struktūra un platības un augstuma ziņā lielākie kalni Kolas pussalā Krievijā. Tie izvietojušies Kolas pussalas rietumu daļā starp Imandras ezeru, Umbas ezeru un Imandras HES ūdenskrātuvi. Hibīnus veido divas viena otrai pieguļošas uz austrumiem atvērtas pakava formas kalnu grēdas. Hibīnu platība ir aptuveni 1327 km2, struktūras forma ir ieapaļa, kupolveidīga, tās vidējais diametrs aptuveni 43 km.[1] Hibīnu augstākās virsotnes ir Judivčomčurrs 1200,6 m v.j.l. un Časnačorrs 1189 m v.j.l. Abas augstākās virsotnes atrodas Hibīnu rietumos esošajā pusloka kalnu grēdā.

Hibīnu reljefam raksturīgas plato formas kalni, cirki, dziļi kanjoni un upju ielejas. Atšķirībā no lielākās daļas pasaules kalnu, Hibīni ir veidojušies magmatisma, nevis oroģenēzes jeb kalnu veidošanās rezultātā. Hibīnu veidošanās laiks un apstākļi ir saistīti ar blakus uz austrumiem esošo mazāko Lovozera masīvu un Kurgas intrūziju.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinot ar kalnu absolūto augstumu, to relatīvais augstums ir ievērojams- kalni paceļas 900 līdz 1000 m virs apkārtējā līdzenuma. Reljefu veido divas galvenās kalnu grēdas, kuras atdala Kukisvuma ieleja. Abu blakusesošo grēdu kalnu nogāzes nolaidenākas virzienā uz Hibīnu perimetru, stāvākas virzienā uz Hibīnu centrālo daļu. Kalnu virsotnes plato veida, to nogāzes stāvas un nogāžu slīpuma izmaiņas straujas. Kalnu nogāzēs erozijas ietekmē izveidojušās ielejas, kanjoni, cirka ielejas.[2] Hibīnu tiešā tuvumā ainavā dominē klinšainas augstienes un pārmitri purvāji zemienēs.

Augsnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemienēs pie Hibīnu nogāzēm izplatītas kūdrainas glejaugsnes, sausākās vietās podzolētas glejaugsnes.[3] Kūdras veidošanās procesi šeit ir salīdzinoši ātrāki, nekā citur līdzīgos platuma grādos. Hibīnu kalnos sastopams glejotais kriosols, jeb augsnes, kuru virskārta pārsedz mūžīgo sasaluma slāni[3] Citos avotos gan norādīts, ka šai teritorijā mūžīgais sasalums un līdz ar to kriosols sastopams vien sporādiski vai izolētu plankumu veidā.[4] Kalnu ielejās izplatītas podzolaugsnes, masīvu tiešā tuvumā arī klasiskais podzols. Upju ielejās un pie ezeriem izplatīts fluvisols (relatīvi auglīgas mitras augsnes upju palienēs un ezeru krastos), kā arī atsevišķos pazeminājumos histosols jeb purva augsne[3].

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hibīni atrodas aiz polārā loka, subarktiskajā klimata zonā[3], Karēlijas — Kolas Rietumeiropas taigas apgabalā. Šai Eirāzijas taigas apakšklasei raksturīgs maigāks klimats dēļ tās uz rietumiem esošā novietojuma un Baltās jūras klimatisko ietekmi. Hibīnu reģionā janvāra vidējā temperatūra -10 līdz -13 oC, gada vidējā temperatūra 12 līdz 14 oC[5] (-5 līdz 0oC pēc [2]). Gada nokrišņu summa 350 – 400 mm[3], mitruma indekss teritorijā mitra līdz ļoti mitra vērtējuma robežās.[4] Taigā Hibīnu tiešā tuvumā koku stāvā dominē priede Pinus Sylvestris, purvainākās vietās purva bērzi Betula pubescens. Hibīnu nogāzēs novērojama vertikālā zonalitāte, kur augšanas apstākļu joslas nomainās līdz ar absolūtā augstuma izmaiņām. Līdz 300–470 m v.j.l. sastopami meži, kuru koku stāvu aizpilda egle Picea abies, priedes Lapzemes pasuga Pinus silvestris Lapponica un purva bērza ziemeļu pasuga Betula pubescens tortuosa. Līdz 450 – 600 m v.j.l. sastopami tikai bērzi skrajmežā kopā ar krūmaugiem. Līdz 700 m augstumam v.j.l. biotopus kuros sastopami kokaugi un krūmaugi nomaina augstkalnu tundra.[6]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teritorijas tradicionālie iedzīvotāji ir sāmi. Mūsdienās lielākā daļa iedzīvotāju krievi (89 %), arī vietējie sāmu tautības iedzīvotāji pārsvarā runā krievu valodā[7]. No sāmu valodām teritorijā tiek izmantotas Skoltu un Kildinu sāmu valodas. Mūsdienās sāmu skaits Kolas pussalā 1600, Krievijas federācijā - 1900.[8] Hibīnos un to apkārtnē daudz vietvārdi, to skaitā Hibīnu virsotņu nosaukumi, sāmu valodā. Tā, piemēram, Puteļičorra jeb atnācēju kalna vārds, iespējams norāda uz kādu pētnieku ekspedīciju kalnā.[9]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hibīnu kalnrūpniecībai ir liela nozīme. Visplašākā un senākā derīgo izrakteņu ieguve šeit saistīta ar nefelīna sienītu. Tajā esošo fosforu saturošo minerālu apatītu izmanto minerālmēslu ražošanā, bet nefelīnu - alumīnija ieguvē.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas vairoga garozas bloku shēma. Redzams Hibīniem blakusesošie Baltās jūras (gaiši rozā) un Kolas - Norvēģijas (rozā) garozas bloki, kā arī tos atdalošā Imandras - Varzugas josla (attēlota ar melnu līniju).

Hibīni atrodas Baltijas vairoga ziemeļaustrumu daļā, tā Kolas — Karēlijas provincē. Sīkāk šo provinci iedala Kolas apakšprovincē, kuru bez citiem veido arī Kolas — Norvēģijas un Baltās jūras garozas bloki. Starp šiem blokiem atrodas dziļas lūzumu līnijas un Imandras — Varzugas strukturālā zona. Kolas — Norvēģijas bloks Hibīnus apliec no ziemeļiem un austrumiem, Imandras — Varzugas zona — no dienvidrietumiem.[10]. Imandras - Varzugas zona ir joslveida, stiepjas gar lūzuma līniju, un ir sākusi veidoties vulkāniski pirms 2,5 miljardiem gadu Paleoproterozojā, visticamāk, tai apbus esošo garozas bloku diverģences rezultātā. Vēlāk, pirms 2,2 miljardiem gadu, joslā esošie iežus augstas temperatūras un zema spiediena apstākļos metamorfozes procesi pārveidoja par zaļajiem amfiboliem un granulītiem.[11] Kolas — Norvēģijas bloks veidojies agrāk un to veido vidēji augsta spiediena apstākļos metamorfizēti Arhaja ieži.

Hibīniem raksturīgs komplekss iežu sastāvs. Hibīnu plutona jeb kalnus veidojošo iežu kopējā ķermeņa forma ir kupolveida virszemē un koniska zem zemes līdz 12,5 km dziļumam. Dziļumā starp 5 un 11 km pirms tam slīpās kontaktvirsmas starp plutona magmatiskajiem iežiem un apkārtesošajiem blīvajiem metamorfajiem iežiem kļūst horizontālas. Plutona izmēri šinī dziļumā strauji samazinās, dziļāk pārejot senajā magmas pievadkanālā. Plutona centrs dziļumā virzās uz austrumiem no plutona centra virszemē. Līdz 12,5 m dziļumam Hibīnu plutona uzbūvi raksturo dažādas uzbūves un vecuma iežu slāņi, kuri izkārtoti koncentrisku apļu veidā. Šie slāņi lielākoties ir atsegti virszemē, kur iežu atšķirīgās īpašības atspoguļojas virsmas reljefā un koncentriskas kalnu grēdas mijas ar ielejām.

Lielāko daļu no Hibīniem veido intruzīvi, plutoniski, bāziski ieži. 70% no Hibīnu kopējās virszemes teritorijas veido nefelīna sienīts. Tas nepārtraukti sastopams abās galvenajās Hibīnu kalnu pakava formas grēdās. Uz A esošo kalnu grēdu un tās centrālo ieleju veido masīva nefelīna sienīta gaišākā variācija fojaīts, šīs grēdas virsotnēs sastopamais fojaīts graudaināks, sastopams arī poikilītisks nefelīna sienīts ar augstu kālija laukšpata daudzumu — rišorīts. Rietumu kalnu grēdu veido fojaītam gandrīz identiskais hibinīts. Abas kalnu grēdas atdalošo pakavveida joslu veido rišorīts, foidolīta gaišākais paveids urtīts, vidēji tumšais paveids ijolīts, kā arī fojaīta vidēji tumšais paveids malignīts. Hibīnu centrālajā un austrumu daļā sastopamas daikas, kuras pārsvarā sastāv no masīvu veidojošo intruzīvo iežu hipabisāliem ekvivalentiem — melanefelīna, fonolīta. Hibīnu virsotnēs, kuras mazākā mērā skārusi erozija, sastopami iežu iekļāvumi ksenolīti, kurus veido daļēji metamorfizēti efuzīvi ieži.[12] ksenolītu izmērs svārstās no pusmetra līdz vairākiem kilometriem diametrā.

Veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hibīnu kalni, tāpat kā blakusesošais Lovozera masīvs, veidojušies kā plutons kontinentālā magmatisma procesos Paleozoja ēras Vēlā Devona periodā. Tāpat kā Hibīnu uzbūvei, arī to veidošanās gaitai 20. gadsimtā izveidoti vairāki scenāriji. Pēdējie izstrādātie veidošanās modeļi balstās uz informāciju, kura iegūta par Hibīnu iežu vecumu un to uzbūves izmaiņām masīva horizontālā un vertikālā griezumā.[1] Pēc vulkāniskās aktivitātes iesākšanās, kuru izraisījušas izmaiņas Zemes mantijas sastāvā jeb tās metasomatisms, teritorijā pirmie ar Hibīnu izveidi saistītie procesi bija Hibīnu kalderas jeb liela vulkāniskā krātera izveide vietā, kur mūsdienās atrodas Hibīnu masīvs. Kaldera veidojusies, zemes garozai iebrūkot pa apļveida lūzumu līnijām Zemes garozā. Sekojot šiem notikumiem, kalderas vietā vairākās fāzēs norisinājās intruzīva magmas atdzišana. Pēc katras fāzes daļa no senākajiem iežiem aizvietota ar jaunākiem. Skatoties virsskatā, senāk veidojušies ieži sastopami masīva perimetrā, iežu noteiktais vecums samazinās virzienā uz masīva centru. Senākā Hibīnu daļa ir kalnu galotnēs sastopamie vulkāniskie ieži un no hibinīta veidotā rietumu grēda. Vecuma ziņā nākamā ir no rišorīta, urtīta un citiem iežiem veidotā abas grēdas atdalošā pakavveida josla- Kukisvuma ieleja. Visvēlāk izveidojusies mazākā, nefelīna sienītu saturošā, austrumu grēda. Hibīnu plutona veidošanās beigu posmos to šķērsojis jaunizveidojies daiku komplekss. Pēc šiem notikumiem magmatiskā aktivitāte Hibīnu un blakusesošajā Lovozera kompleksā samazinājusies. Datējumi liecina, ka galvenā intruzīvo ķermeņu veidošanās notikusi laikposmā pirms 387 — 347 miljoniem gadu.[12]

Turpmākos 345 miljonus gadu dominējošie Hibīnus veidojošie procesi bija erozija. Hibīnu iežu veidošanās apstākļi liecina, ka visstiprākie erozijas procesi notika vienlaikus ar Hibīnu veidošanos. Laikposmā pirms 400 — 360 miljoniem gadu denudēti starp 4 un 6 km no zemes garozas Hibīnu tolaik vēl pārsedzošo iežu. Pēcdevona periodā erozijas procesi stipri palēlinājušies, Zemes garoza denudēta aptuveni 2,4 km dziļumā. Hibīnu plutona ieži erodēti mazākā apmērā, nekā apkārtējie Pirmkembrija ieži, tādēļ veidojies mūsdienu kalnu masīva reljefs.[13]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Ivanyuk, Gregory; Yakovenchuk, Victor; Pakhomovsky, Yakov; Konoplyova, Natalya; Kalashnikov, Andrei; Mikhailova, Julia; Goryainov, Pavel (03.02.2012.). Ahmad Dar, Imran. red. "Self-Organization of the Khibiny Alkaline Massif (Kola peninsula, Russia)". Earth Sciences. doi:10.5772/26151.
  2. 2,0 2,1 Peter Johansson, Laura S. Lauri, Yury L. Voytekhovsky. Barents tour for geotourists. Rovaniemi, Finland : Geological survey of Finland and Geological Institute of the Kola Science Centre of the Russian Academy of Sciences, 2014. ISBN 978-952-217-299-0.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Arwyn Jones, Luca Montanarella, Vladimir Stolbovoy, Gabriele Broll, Charles Tarnocai, Otto Spaargaaren, Chien-Lu Ping. Soil Atlas of the Northern Circumpolar Region. L-2995, Luxembourg, Luxembourg : Office for Official Publications of the European Communities, 2009. ISBN 978-92-79-09770-6. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 16. martā.
  4. 4,0 4,1 S. Jeffrew, C. Gardi, A. Jones, L. Montanarella, L. Marmo, K. Miko, K. Ritz, G. Peres, J Rombke, W.H. van der Putten. European Atlas of Soil Biodiversity. L-2995, Luxembour, Luxembourg : Office for Official Publications of the European Communities, 2010.
  5. Fedor Nikolaevich Milkov. Prirodnije zoni SSSR. Moscow : Misl, 1977.
  6. Simon Richmond, Mark Elliott, Patrick Horton, Steve Kokker, John Noble, Robert Reid, Regis St Louis, Mara Vorhees. Russia & Belarus. Lonely Planet Publications Pty Ltd, 2006. 383. lpp.
  7. The Kola Lapps. The Peoples of the Red Book. Pieejams:http://www.eki.ee/books/redbook/kola_lapps.shtml
  8. 2010. gada Viskrievijas tautas skaitīšanas dati, 1. daļa (krievu val.). Pieejams: "Всероссийская перепись населения 2010 года. Том 1"
  9. Aleksandrs Jevgeņjevičs Fersmans. Putešestvija za kamnem. PSRS Zinātņu akadēmijas izdevniecība, Maskava, 1960. (krievu val.).
  10. Vetrin, V.R.; Kamensky, I.L.; Ikorsky, C.V.; Gannibal, M.A. (2001). "Mantle fluid in Late Archean peralkaline granites of Kola Peninsula". Alkaline magmatism of Earth: 16-17.
  11. Chaschin, V.V.; Bayanova, T.B.; Levkovich, N.V. (2008). "Volcanoplutonic Association of the Early - Stage Evolution of the Imandra - Varzuga Rift Zone, Kola Peninsula, Russia: Geological, Petrogeochemical, and Isotope - Geochronological Data". Petrologiya 16 (3): 296 - 316.
  12. 12,0 12,1 Arzamastsev, A.A.; Arzamastseva, L.V.; Zhirnova, A.M.; Glaznev, V.N. (2013). "Model of Formation of the Khibiny - Lovozero Ore - Bearing Volcanic - Plutonic Complex". Geology of Ore Deposits 55 (5): 341-356..
  13. Adrian Malcolm Hall (2015). "Phanerozoic denudation across the Kola Peninsula, Northwest Russia: implications for long — term stability of Precambrian shield margins. Norwegian Journal of Geology. 95, (2): 153-169.