Hidroponika

Hidroponiski audzēti tomāti siena ķīpās

Hidroponika ir augkopības metode, kurā augus audzē bez augsnes, nodrošinot to saknes ar ūdeni un tajā izšķīdinātām minerālvielām. Augi var augt tieši barības vielu šķīdumā vai inertā substrātā, piemēram, perlītā, vermikulītā, kokosšķiedrā, keramzītā vai akmensvatē.

Hidroponiku plaši izmanto siltumnīcās, vertikālajās saimniecībās, zinātniskajos pētījumos un kosmosa bioloģijas eksperimentos. Tā ļauj precīzi kontrolēt augu augšanas apstākļus, samazināt ūdens patēriņu un iegūt lielāku ražu salīdzinājumā ar tradicionālo audzēšanu augsnē.

Vēsture

Augu audzēšanas eksperimenti bez augsnes ir zināmi jau kopš 17. gadsimta, taču hidroponikas zinātniskie pamati tika izveidoti 19. gadsimtā, kad tika noskaidrots, ka augiem nepieciešamās minerālvielas var uzņemt no ūdens šķīduma.

20. gadsimta 30. gados amerikāņu botāniķis Viljams Frederiks Gerike (William Frederick Gericke) ieviesa terminu hidroponika (no sengrieķu hydor — "ūdens" un ponos — "darbs"). Viņš pierādīja, ka komerciāla dārzeņu audzēšana bez augsnes ir praktiski iespējama.

Pēc Otrā pasaules kara hidroponiku sāka izmantot vietās, kur auglīgas augsnes bija maz vai tās nebija pieejamas. 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā tehnoloģija kļuva plaši izplatīta komerciālajā dārzkopībā un vertikālajās fermās.

Darbības princips

Hidroponiskajās sistēmās augiem nepieciešamās minerālvielas tiek izšķīdinātas ūdenī precīzi noteiktās koncentrācijās. Saknes saņem gan barības vielas, gan skābekli, tādēļ svarīga ir arī šķīduma aerācija vai regulāra cirkulācija.

Lai nodrošinātu optimālu augu augšanu, tiek kontrolēti arī citi parametri:

• barības šķīduma pH;
• elektrovadītspēja (EC), kas raksturo minerālvielu koncentrāciju;
• ūdens temperatūra;
• apgaismojums;
• gaisa temperatūra un mitrums.

Hidroponikas sistēmas

Izplatītākās hidroponikas sistēmas ir:

• dziļūdens kultūra (Deep Water Culture, DWC);
• barības plēves tehnoloģija (Nutrient Film Technique, NFT);
• pilienlaistīšanas sistēma;
• appludināšanas un nosusināšanas sistēma (Ebb and Flow);
• dakts sistēma (Wick System);
• aeroponika, kur saknes tiek apsmidzinātas ar barības šķīduma miglu.

Priekšrocības

Hidroponikai ir vairākas priekšrocības:

• ievērojami mazāks ūdens patēriņš nekā tradicionālajā lauksaimniecībā;
• ātrāka augu augšana;
• lielāka raža uz vienu platības vienību;
• mazāk nezāļu;
• mazāks augsnes slimību un kaitēkļu risks;
• iespēja audzēt augus vietās, kur nav piemērotas augsnes.

Trūkumi

Hidroponikas galvenie trūkumi ir:

• augstas sākotnējās iekārtu izmaksas;
• nepieciešama nepārtraukta sistēmas uzraudzība;
• elektroapgādes pārtraukumi var ātri ietekmēt augus;
• kļūdas barības šķīduma sastāvā var vienlaikus ietekmēt visu ražu.

Pielietojums

Hidroponiku izmanto salātu, tomātu, gurķu, garšaugu, zemeņu un dekoratīvo augu audzēšanai. Tā tiek izmantota arī vertikālajās fermās, pilsētu lauksaimniecībā, zinātniskajos pētījumos un kosmosa misijās, kur nepieciešams audzēt augus slēgtās vidēs ar ierobežotiem resursiem.

Skatīt arī

• Siltumnīca

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hidroponika.