Hispānija

Hispānija (latīņu: Hispania) bija Senajā Romā lietots nosaukums Pireneju pussalai un tās teritorijām. Tā aptvēra lielāko daļu mūsdienu Spānijas un Portugāles, kā arī Andoras teritoriju. Pēc pakāpeniskas pussalas iekarošanas romieši Hispāniju sadalīja vairākās provincēs, kas vairākus gadsimtus bija nozīmīga Romas impērijas daļa.

Vēsture

Pirms romiešu ienākšanas Pireneju pussalu apdzīvoja daudzas tautas un ciltis, tostarp ibēri, ķelti, ķeltibēri, lusitāņi un vaskoni. Vidusjūras piekrastē atradās arī feniķiešu un grieķu dibinātas kolonijas, bet pussalas dienvidos un austrumos ievērojama ietekme bija Kartāgai.

Romiešu ekspansija Hispānijā sākās 218. gadā p.m.ē. Otrā pūniešu kara laikā, kad romiešu karaspēks ieradās pussalā, lai cīnītos pret Kartāgas spēkiem. Pēc Kartāgas sakāves Roma saglabāja kontroli pār iekarotajām teritorijām.

197. gadā p.m.ē. romiešu kontrolētās zemes tika sadalītas divās provincēs — Hispania Citerior (‘Tuvākā Hispānija’) un Hispania Ulterior (‘Tālākā Hispānija’).

Romas iekarojumi

Pilnīga Pireneju pussalas pakļaušana ilga gandrīz divus gadsimtus. Romiešiem nācās saskarties ar spēcīgu vietējo tautu pretošanos.

2. gadsimtā p.m.ē. nozīmīgu pretestību romiešiem izrādīja lusitāņi, kurus vairākus gadus vadīja Viriats. Vienlaikus romieši karoja pret ķeltibēriem. Viens no pazīstamākajiem šo karu notikumiem bija ilgstošais Numantijas aplenkums, kas noslēdzās ar pilsētas krišanu 133. gadā p.m.ē.

Pēdējās lielās neatkarīgās teritorijas pussalas ziemeļos tika pakļautas Kantabrijas karos no 29. līdz 19. gadam p.m.ē. Augusta valdīšanas laikā. Pēc tiem praktiski visa Pireneju pussala atradās Romas kontrolē.

Administratīvais iedalījums

Augusta valdīšanas laikā Hispānijas administratīvais iedalījums tika reorganizēts. Pussala tika sadalīta trīs galvenajās provincēs:

Hispania Baetica — pussalas dienvidos, aptuveni mūsdienu Andalūzijas teritorijā;
Lusitania — rietumos, aptverot lielu daļu mūsdienu Portugāles un Spānijas rietumu teritoriju;
Hispania Tarraconensis — lielākā province, kas aptvēra lielu daļu pussalas ziemeļu, centrālo un austrumu teritoriju.

Vēlās Romas impērijas laikā administratīvais iedalījums vairākkārt tika mainīts. Diokletiāna reformu rezultātā tika izveidotas papildu provinces, tostarp Gallaecia, Carthaginensis un Mauretania Tingitana, bet vēlāk arī Balearica.

Sabiedrība un romanizācija

Romas valdīšanas laikā Hispānijā notika plaša romanizācija. Tika dibinātas un attīstītas pilsētas, būvēti ceļi, tilti, akvedukti, tempļi, teātri un citas sabiedriskās celtnes.

Latīņu valoda pakāpeniski kļuva par dominējošo valodu lielākajā pussalas daļā. No Hispānijā lietotās sarunvalodas latīņu valodas vēlāk attīstījās vairākas romāņu valodas, tostarp spāņu valoda, portugāļu valoda, katalāņu valoda un galisiešu valoda.

Hispānija bija arī nozīmīgs Romas ekonomiskais reģions. No pussalas eksportēja zeltu, sudrabu, varu, dzelzi, olīveļļu, vīnu un citus produktus.

Hispānija vēlajā Romas impērijā

3.–4. gadsimtā Hispānija turpināja būt nozīmīga Romas impērijas daļa. No Hispānijas nāca vairākas ievērojamas Romas vēstures personas, tostarp imperatori Trajāns, Adriāns un Teodosijs I, kā arī filozofs Seneka.

5. gadsimta sākumā Pireneju pussalā ienāca vandaļi, alāni un svēbi. Vēlāk lielāko daļu Hispānijas pakāpeniski pārņēma vestgoti, izveidojot Vestgotu karalisti.

Romas politiskās varas izzušana 5. gadsimtā noslēdza vairākus gadsimtus ilgo romiešu valdīšanas periodu Hispānijā, tomēr romiešu kultūras, tiesību un valodas ietekme pussalā saglabājās arī turpmākajos gadsimtos.