Hizb ut Tahrir
| Hizb ut Tahrir حِزبُ التّحرير | |
|---|---|
| Vadītājs | Atā Abū Rašta |
| Dibinātājs | Muhammads Takidīns al Nabhānī |
| Dibināta | 1953. gadā Jeruzalemē, Jordānijā |
| Galvenā mītne | Beirūta, Libāna |
| Biedri | 10 000 - 1 000 000 |
| Ideoloģija | Islāmisms, Antisekulārisms, Kalifāts, Fundamentālisms |
| Reliģija | Sunnītu islāms |
| Mājaslapa | |
|
hizb-ut-tahrir | |
| Karogs | |
 | |
Hizb ut Tahrir (arābu: حزب التحرير, romanizēts: Ḥizb at-Taḥrīr, tulkojumā: Atbrīvošanas partija, arī HT) ir starptautiska panislāmiska un fundamentālistiska politiska organizācija, kuras mērķis ir atjaunot islāma kalifātu, lai apvienotu visu musulmaņu kopienu un ieviestu šariatu visā pasaulē.[1]
Organizācija ir pārstāvēta vairāk nekā 50 valstīs, tomēr ir aizliegta Ķīnā, Vācijā, Krievijā, Turcijā, Indonēzijā un visās arābu valstīs, izņemot Libānu, Jemenu un AAE.
Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Organizācija tika dibināta 1953. gadā Jeruzalemē, ko tajā laikā kontrolēja Jordānija. Tās dibinātājs ir palestīnietis šeihs Muhammads Takidīns al Nabhānī (1909—1979), kurš bija islāma zinātnieks un jurists no Haifas.[2] Nabhānī raksti izrāda raizes par arābu valstīm, kas atrodas rietumu ietekmē.[3] Viņa pamatmērķis bija apvienot tās vienā kalifātā, kurā varētu atsākt islāma dzīvesveidu. Tā kā arābu zemes atradās sekulāro politisko režīmu varā, Nabhānī šīs valstis pieskaitīja pie rietumu pasaules, nosaucot tās par „neticības zemi” (dar al-kufr), nosaucot to līderus par neticīgajiem, kas nespēj valdīt saskaņā ar Allāha atklāsmi. Lai gāztu to neislāmiskās politiskās sistēmas, viņš izplatīja alternatīvas politiskās idejas, atvasinātās no islāma ideoloģijas, un aicināja īstenot intelektuālo revolūciju, kas vestu pie politiskās revolūcijas, tādējādi transformējot sabiedrības galvenās institūcijas.[4] Atšķirībā no citām Palestīnas izcelsmes islāmistu organizācijām, Hizb ut Tahrir neuzskata Palestīnas problēmu par galveno savā ideoloģijā, un uz to nefokusējas, kaut arī ir zināms, ka 1948. gada notikums kļuva par iemeslu Nabhānī iniciatīvai partijas izveidošanai 1953. gadā.[3]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Neskatoties uz Hizb ut Tahrir vajāšanu atsevišķajos reģionos, partija darbojas Tuvajos Austrumos, Āfrikā un Āzijā. 1980. gados tās atzari tika izveidoti vairākās Eiropas valstīs, tādās kā, Vācija un Austrija, kur Hizb ut Tahrir koncentrēja savu uzmanību uz musulmaņu viesstrādniekiem un studentiem, izplatot ārpus mošejām žurnālu Al Khilāfa. Pirmā Eiropas valsts, kas aizliedza Hizb ut Tahrir darbību, kļuva Vācija, kad 2003. gada janvārī Hizb ut Tahrir darbību apturēja tās antisemītiskās propagandas dēļ.[5]
Lielbritānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielbritānijā Hizb ut Tahrir savu centru dibināja 1980. gadu sākumā, kad daži tās aktīvisti no Tuvo Austrumu valstīm bija spiesti emigrēt un tur palikt.[6] Tie no sākuma ietekmēja tos musulmaņus, kas bija pagaidu iemītnieki, galvenokārt, studenti un viesstrādnieki, kā arī otrās paaudzes jaunie musulmaņi. Hizb ut Tahrir darbojas Londonā un citās pilsētās ar lielu musulmaņu iedzīvotāju skaitu (Birmingemā, Bredfordā, Šefildā). Sākotnēji tās darbība fokusējās uz arābiem, bet vēlāk arī uz Turcijas, Somālijas un Pakistānas izcelsmes imigrantiem. Partijas mērķis sākotnējā periodā bija izveidot potenciālus aktīvistus, kas turpinātu tās mērķu īstenošanu arī pēc dibinātāju atgriešanās savās valstīs. 1990. gados rekrutēšana kļuva īpaši veiksmīga Āzijas kopienu vidū. Lielbritānijas Hizb ut Tahrir atzars publicēja žurnālus Al Fadžr angļu valodā un Al Khilāfa arābu, vēlāk arī angļu valodā.
1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Lielbritānijas musulmaņu kopienas apzinājās Hizb ut Tahrir kustības ekspansiju. 1993. gadā Hizb ut Tahrir sabiedrības uzmanību piesaistīja ar intensīvu skrejlapu izplatīšanas kampaņu ar provokatoriskiem antisemītiskiem virsrakstiem (piemēram, „Miers ar Izraēlu ir noziegums pret islāmu”), lekcijām universitātēs un mošejās, aicinot uz džihādu pret ebrejiem Palestīnā.[7] Pēc ebreju kopienas protesta reakcijas, universitāšu pārvaldes apšaubīja savas atļaujas došanu izmantot universitāšu telpas Hizb ut Tahrir runātājiem, un turpmāk to aizliedza.[8] Organizācija savukārt atbildēja ar sekojošo: „Kad cilvēkiem, tādiem kā Salmanam Rušdi, ir tiesības kropļot islāmu un pazemot musulmaņus, bet mēs nevaram pat rīkot tikšanās, lai diskutētu par mūsu reliģiju, tad kaut kas nav kārtībā ar Britāniju”. No Hizb ut Tahrir publikācijām Lielbritānijā var secināt, ka tā nav tikai antisemītiska, bet arī homofobiska un rasistiska, jo citēja hadīsu, kurā hinduisti nosaukti par „necivilizētiem mežoņiem”. Hizb ut Tahrir radikālā platforma ātri piesaistīja masu mediju uzmanību. Šāds Hizb ut Tahrir raksturojums kļuva par vispārējo publisko viedokli, un tā ātri tika nosaukta par „britu islāma radikālo bumbu ar laika degli”, un uzskatīta par „visietekmīgāko no Lielbritānijas jaunajām radikālajām grupām”.[9] Hizb ut Tahrir koncentrējas uz Londonas universitātēm un koledžām (to starpā, Līdsas, Mančestras, Šefīldas, Bristoles, Notingemas), kopumā tā ir aktīva vairāk nekā piecdesmit universitāšu pilsētiņās. Hizb ut Tahrir potenciālo auditoriju veido jaunie musulmaņi vecumā jaunāki par divdesmit pieciem gadiem, kas nāk no socioekonomiski neprivileģētas vides, kas cieš no bezdarba un rasu diskriminācijas.[10]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Can the Muslim world really unite?». Hizb ut-Tahrir Britain (en-GB). 2010-03-04. Skatīts: 2022-08-06.
- ↑ «Hizb ut-Tahrir al-Islami (Islamic Party of Liberation)». www.globalsecurity.org. Skatīts: 2022-08-06.
- ↑ 3,0 3,1 The new Cambridge history of Islam. Cambridge : Cambridge University Press. 2010. ISBN 0-521-51536-X. OCLC 298184395.
- ↑ Mohammed Ayoob. The many faces of political Islam : religion and politics in the Muslim world. Ann Arbor : University of Michigan Press, 2008. ISBN 978-0-472-02538-1. OCLC 607651618.
- ↑ «Germany: Court Appeal By Hizb Ut-Tahrir Highlights Balancing Act Between Actions, Intentions». RadioFreeEurope/RadioLiberty (angļu). Skatīts: 2022-08-06.
- ↑ «Ht Media Pack». web.archive.org. 2016-06-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-06-09. Skatīts: 2022-08-06.
- ↑ Christian Joppke. Immigration and the nation-state : the United States, Germany, and Great Britain. Oxford : Oxford University Press, 1999. ISBN 978-0-19-152224-6. OCLC 317286304.
- ↑ «'The West needs to understand it is inevitable: Islam is coming back'». the Guardian (angļu). 2004-11-11. Skatīts: 2022-08-06.
- ↑ Abdul Qadeem Zallum. «How the Khilafah was Destroyed», 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 15. martā. Skatīts: 2022. gada 6. augustā.
- ↑ Ed Husain. The Islamist : why I joined radical Islam in Britain, what I saw inside and why I left. London : Penguin, 2007. ISBN 978-0-14-103043-2. OCLC 78988767.