Hoenštaufenu dinastija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dinastijas ģerbonis
Štaufenas pils
Impērija un Sicīlijas karaliste Hoenštaufenu laikā

Hoenštaufenu dinastija, zināma arī kā Štauferu dinastija un Švābu dinastija, viduslaiku vācu valdnieku dinastija, kuras pārstāvji laikā no 1079. līdz 1268. gadam valdīja Švābijas hercogistē, Svētajā Romas impērijā, Itālijas karalistē un Sicīlijas karalistē.

Nosaukums un izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dinastijas nosaukums cēlies no Štaufenas pils Švābijas kalnos, ko uzcēla viens no dinastijas aizsācējiem. Lai to nejauktu ar ielejā esošo Štaufenas ciematu, pili un dinastiju sāka saukt par Hoenštaufeniem (augšas štaufeniem). No 20. gadsimta otrās puses vācu vēsturnieki dinastiju parasti sauc par Štauferiem, bet itāļu avotos dinastija savas izcelsmes dēļ tiek dēvēta par Švābu dinastiju.

Dinastijas vēsture aizsākās 10. gadsimta beigās Švābijā. 1075. mira grāfs Frīdrihs, kura dēls Frīdrihs (1020-1053) apprecēja pāvesta Leona IX radinieci Hildegardi. Viņu dēlu Frīdrihu I 1079. gadā Saliešu dinastijas imperators Heinrihs IV iecēla par Švābijas hercogu. Frīdrihs I bija lojāls imperatora atbalstītājs un apprecēja viņa pusaudzes vecuma meitu Agnesi. 1082. gadā Frīdriha I brālis Oto tika iecelts par Strasbūras bīskapu. Pēc Frīdriha I nāves 1105. gadā par Švābijas hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs II. Viņš saglabāja lojalitāti imperatoram, kurš, dodoties uz Itāliju, iecēla Frīdrihu II un viņa jaunāko brāli Konrādu par atbildīgajiem Vācijā.

Varas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1125. gadā mirst pēdējais Saliešu dinastijas imperators Heinrihs V. Frīdrihs II, kā tuvs imperatora radinieks, iesaistās cīņā par valdnieka kroni, taču zaudē Saksijas hercogam Lotāram III Zuplinburgam. Frīdrihs II sāk bruņotu dumpi, kuru beidz tikai 1134. gadā, atzīstot Lotāra III varu.
  • 1147. gadā Fridrihs II mirst un par Švābijas hercogu kļūst viņa dēls Frīdrihs III, kurš pēc Konrāda III nāves 1152. gadā tiek ievēlēts par jauno valdnieku un turpmāk zināms kā Frīdrihs I. Savas valdīšanas laikā viņš centās atjaunot un nostiprināt imperatora varu, kas bija novājinājuies investitūras strīda laikā. Pieaugošā vācu hercogu un Romas baznīcas neatkarība nozīmēja, ka imperatora kasē nonāca mazāk naudas, tāpēc Frīdrihs I devās uz Itālijas karalisti, kur tika kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru. Imperatora plāni nostiprināt savu varu Itālijā izraisīja pāvesta un Ziemeļitālijas pilsētu bruņotu pretestību, sākās Gvelfu un Gibelīnu kari, kas vēl vairāk iedragāja imperatora varu. Frīdriha I ilgstošie kari Itālijā vairoja vācu hercogu autonomiju, kas aizvien aktīvāk sāka iekarot jaunas zemes austrumos, uz kurām pārceļoja vācu kolonisti. Tiek izveidota Pomerānijas hercogiste. Kā alternatīvu reliģiskajiem centriem, imperators atbalsta jaunu tirdzniecības pilsētu veidošanos.
  • Pēc Frīdriha I nāves krusta kara laikā, 1190. gadā troni manto viņa dēls Heinrihs VI. Viņš ātri dodas uz Romu kronēties par imperatoru. Jau 1186. gadā Heinrihs IV bija apprecējis Sicīlijas karalistes troņmantinieci Konstanci. Pēc kara ar Konstances radinieku Tankredu, 1194. gadā Heinrihs VI un Konstance tiek kronēti par Sicīlijas karalistes valdniekiem. Lai arī impērija sasniedz savas lielākās robežas, iekšēji tā ir aizvien nestabilāka. Heinrihs VI mirst 1197. gadā, un viņa trīs gadus vecais dēls Frīdrihs paliek Sicīlijas karalistē, kamēr par Vācijas un impērijas kroni izvēršas asa cīņa starp Hoenštaufenu un Velfu dinastijām.
  • Par jauno valdnieku tiek ievēlēts Heinriha VI brālis Švābijas Filips, taču daļa augstmaņu par karali ievēl Velfu pārstāvi Otonu IV. Starp abu dinastiju atbalstītājiem sākas karš, kurā pārsvaru sāk gūt Švābijas Filips, taču 1208. gadā viņu nogalina. Otons IV 1208. gadā kļūst par Itālijas un Burgundijas karali, bet 1209. gadā arī par Svētās Romas impērijas imperatoru. Otons IV mēģina iekarot arī Sicīlijas karalisti, taču 1214. cieš sakāvi.
  • Heinriha VI dēls Frīdrihs II bērnību pavada Sicīlijas karalistē, bet 1212. gadā ierodas Vācijā. Pēc Otona IV nāves 1218. gadā Frīdriha II vara vairs nav apdraudēta, un 1220. gadā viņš Romā tiek kronēts par imperatoru. Frīdrihs II lielāko daļu dzīves pavada Itālijas dienvidos, varu Vācijā deleģējot vietējiem augstmaņiem un baznīcas bīskapiem. 1232. gadā viņš oficiāli nostiprina augstmaņu autonomijas privilēģijas, tādējādi vēl vairāk novājinot centrālo varu. Turpinās imperatora konflikts ar Romas imperatoriem, kas 1227. un 1239. gadā noved pie Frīdriha II izslēgšanām no baznīcas.
  • 1250. gadā Frīdrihs II mirst un viņa vienīgais dēls Konrāds IV tiek atstāts sarežģītā situācijā. Viņa varu Vācijā un Itālijā apstrīd vairāki citi kandidāti, kurus atbalsta vācu augstmaņi un Romas pāvests. Vācu augstmaņi izmanto savas autonomijas tiesības, lai sagrābtu un savā starpā sadalītu impērijas zemes. Pēc Konrāda IV nāves 1254. gadā aizsākas bezvaras periods, kad impērijā nav viena atzīta valdnieka un tā vairs nekad neatgūst sākotnējo varenību.
  • Konrāda IV mazgadīgais dēls Konrādins manto Švābijas hercoga titulu, bet mēģinājums 1261. gadā viņu ievēlēt par karali izgāžas. Romas pāvesti izmanto bezvaras laiku, lai atbrīvotos no Hoenštaufeniem, un Sicīlijas troni piedāvā Francijas karaļa brālim Šarlam I, kurš 1266. gada 26. februārī sakauj Konrāda IV brāli, Sicīlijas karali Manfrēdu, kurš krīt kaujas laikā. Konrādina mēģinājums atgūt karalisti 1268. gadā beidzas ar sakāvi un nāvessodu. Tādējādi izbeidzas Hoenštaufenu dinastijas tiešā vīriešu līnija.

Hoenštaufenu dinastijas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Konrāds III, Itālijas karalis 1128-1135, Romiešu karalis 1138-1152.
  • Frīdrihs I, Romiešu karalis no 1152., Itālijas karalis no 1154., imperators 1155-1190.
  • Heinrihs VI, Romiešu karalis no 1190., Itālijas karalis no 1191., imperators 1191-1197, Sicīlijas karalis no 1194.
  • Švābijas Filips, Romiešu karalis 1198-1208.
  • Frīdrihs II, Sicīlijas karalis no 1198., Romiešu karalis no 1212., imperators 1220-1250.
  • Heinrihs VII, Sicīlijas karalis 1212-1217, Romiešu karalis 1220-1235, mira tēva varas laikā.
  • Konrāds IV, Romiešu karalis 1237-1254, Sicīlijas karalis 1250-1254.
  • Konrādins, Sicīlijas karalis 1254-1258/1268.
  • Manfrēds, Sicīlijas karalis 1258-1266.