Hoenštaufenu dinastija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dinastijas ģerbonis
Štaufenas pils
Impērija un Sicīlijas karaliste Hoenštaufenu laikā

Hoenštaufenu dinastija, zināma arī kā Štauferu dinastija un Švābu dinastija, viduslaiku vācu valdnieku dinastija, kuras pārstāvji laikā no 1079. līdz 1268. gadam valdīja Švābijas hercogistē, Svētajā Romas impērijā, Itālijas karalistē un Sicīlijas karalistē.

Nosaukums un izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dinastijas nosaukums cēlies no Štaufenas pils Švābijas kalnos, ko uzcēla viens no dinastijas aizsācējiem. Lai to nejauktu ar ielejā esošo Štaufenas ciematu, pili un dinastiju sāka saukt par Hoenštaufeniem (augšas štaufeniem). No 20. gadsimta otrās puses vācu vēsturnieki dinastiju parasti sauc par Štauferiem, bet itāļu avotos dinastija savas izcelsmes dēļ tiek dēvēta par Švābu dinastiju.

Dinastijas vēsture aizsākās 10. gadsimta beigās Švābijā. 1075. mira grāfs Frīdrihs, kura dēls Frīdrihs (1020-1053) apprecēja pāvesta Leona IX radinieci Hildegardi. Viņu dēlu Frīdrihu I 1079. gadā Saliešu dinastijas imperators Heinrihs IV iecēla par Švābijas hercogu. Frīdrihs I bija lojāls imperatora atbalstītājs un apprecēja viņa pusaudzes vecuma meitu Agnesi. 1082. gadā Frīdriha I brālis Oto tika iecelts par Strasbūras bīskapu. Pēc Frīdriha I nāves 1105. gadā par Švābijas hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs II. Viņš saglabāja lojalitāti imperatoram, kurš, dodoties uz Itāliju, iecēla Frīdrihu II un viņa jaunāko brāli Konrādu par atbildīgajiem Vācijā.

Varas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1125. gadā mira pēdējais Saliešu dinastijas imperators Heinrihs V. Frīdrihs II, kā tuvs imperatora radinieks, iesaistījās cīņā par valdnieka kroni, taču zaudēja Saksijas hercogam Lotāram III Zuplinburgam. Frīdrihs II sāka bruņotu dumpi, kuru beidza tikai 1134. gadā, atzīstot Lotāra III varu.
  • 1147. gadā Fridrihs II nomira un par Švābijas hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs III, kurš pēc Konrāda III nāves 1152. gadā tika ievēlēts par jauno valdnieku un turpmāk zināms kā Frīdrihs I. Savas valdīšanas laikā viņš centās atjaunot un nostiprināt imperatora varu, kas bija novājinājuies investitūras strīda laikā. Pieaugošā vācu hercogu un Romas baznīcas neatkarība nozīmēja, ka imperatora kasē nonāca mazāk naudas, tāpēc Frīdrihs I devās uz Itālijas karalisti, kur tika kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru. Imperatora plāni nostiprināt savu varu Itālijā izraisīja pāvesta un Ziemeļitālijas pilsētu bruņotu pretestību, sākās Gvelfu un Gibelīnu kari, kas vēl vairāk iedragāja imperatora varu. Frīdriha I ilgstošie kari Itālijā vairoja vācu hercogu autonomiju, kas aizvien aktīvāk sāka iekarot jaunas zemes austrumos, uz kurām pārceļoja vācu kolonisti. Tika izveidota Pomerānijas hercogiste. Kā alternatīvu reliģiskajiem centriem imperators atbalstīja jaunu tirdzniecības pilsētu veidošanos.
  • Pēc Frīdriha I nāves krusta kara laikā 1190. gadā troni mantoja viņa dēls Heinrihs VI. Viņš drīz devās uz Romu kronēties par imperatoru. Jau 1186. gadā Heinrihs IV bija apprecējis Sicīlijas karalistes troņmantinieci Konstanci. Pēc kara ar Konstances radinieku Tankredu 1194. gadā Heinrihs VI un Konstance tika kronēti par Sicīlijas karalistes valdniekiem. Lai arī impērija sasniedza savas lielākās robežas, iekšēji tā kļuva aizvien nestabilāka. Heinrihs VI mira 1197. gadā, un viņa trīs gadus vecais dēls Frīdrihs palika Sicīlijas karalistē, kamēr par Vācijas un impērijas kroni izvērsās asa cīņa starp Hoenštaufenu un Velfu dinastijām.
  • Par jauno valdnieku tiks ievēlēts Heinriha VI brālis Švābijas Filips, taču daļa augstmaņu par karali ievēlēja Velfu pārstāvi Otonu IV. Starp abu dinastiju atbalstītājiem sākās karš, kurā pārsvaru sāka gūt Švābijas Filips, taču 1208. gadā viņu nogalināja. Otons IV 1208. gadā kļuva par Itālijas un Burgundijas karali, bet 1209. gadā arī par Svētās Romas impērijas imperatoru. Otons IV mēģināja iekarot arī Sicīlijas karalisti, taču 1214. cieta sakāvi.
  • Heinriha VI dēls Frīdrihs II bērnību pavadīja Sicīlijas karalistē, bet 1212. gadā ieradās Vācijā. Pēc Otona IV nāves 1218. gadā Frīdriha II vara vairs nebija apdraudēta, un 1220. gadā viņš Romā tika kronēts par imperatoru. Frīdrihs II lielāko daļu dzīves pavadīja Itālijas dienvidos, varu Vācijā deleģējot vietējiem augstmaņiem un baznīcas bīskapiem. 1232. gadā viņš oficiāli nostiprināja augstmaņu autonomijas privilēģijas, tādējādi vēl vairāk novājinot centrālo varu. Turpinājās imperatora konflikts ar Romas imperatoriem, kas 1227. un 1239. gadā noveda pie Frīdriha II izslēgšanas no baznīcas.
  • 1250. gadā Frīdrihs II mira un viņa vienīgais dēls Konrāds IV tika atstāts sarežģītā situācijā. Viņa varu Vācijā un Itālijā apstrīdēja vairāki citi kandidāti, kurus atbalstīja vācu augstmaņi un Romas pāvests. Vācu augstmaņi izmantoja savas autonomijas tiesības, lai sagrābtu un savā starpā sadalītu impērijas zemes. Pēc Konrāda IV nāves 1254. gadā aizsākās bezvaras periods, kad impērijā nav viena atzīta valdnieka un tā vairs nekad neatgūst sākotnējo varenību.
  • Konrāda IV mazgadīgais dēls Konrādins mantoja Švābijas hercoga titulu, bet mēģinājums 1261. gadā viņu ievēlēt par karali izgāzās. Romas pāvesti izmantoja bezvaras laiku, lai atbrīvotos no Hoenštaufeniem, un Sicīlijas troni piedāvāja Francijas karaļa brālim Šarlam I, kurš 1266. gada 26. februārī sakāva Konrāda IV brāli, Sicīlijas karali Manfrēdu, kurš krita kaujas laikā. Konrādina mēģinājums atgūt karalisti 1268. gadā beidzās ar sakāvi un nāvessodu. Tādējādi izbeidzās Hoenštaufenu dinastijas tiešā vīriešu līnija.

Hoenštaufenu dinastijas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Konrāds III, Itālijas karalis 1128-1135, Romiešu karalis 1138-1152.
  • Frīdrihs I, Romiešu karalis no 1152., Itālijas karalis no 1154., imperators 1155-1190.
  • Heinrihs VI, Romiešu karalis no 1190., Itālijas karalis no 1191., imperators 1191-1197, Sicīlijas karalis no 1194.
  • Švābijas Filips, Romiešu karalis 1198-1208.
  • Frīdrihs II, Sicīlijas karalis no 1198., Romiešu karalis no 1212., imperators 1220-1250.
  • Heinrihs VII, Sicīlijas karalis 1212-1217, Romiešu karalis 1220-1235, mira tēva varas laikā.
  • Konrāds IV, Romiešu karalis 1237-1254, Sicīlijas karalis 1250-1254.
  • Konrādins, Sicīlijas karalis 1254-1258/1268.
  • Manfrēds, Sicīlijas karalis 1258-1266.