Holesterīns
| Holesterīns | |
|---|---|
 Holesterīna struktūrformula  Holesterīna molekulas modelis | |
| Citi nosaukumi |
holesterols, (3β)-holest-5-ēn-3-ols |
| CAS numurs | 57-88-5 |
| Ķīmiskā formula | C27H46O |
| Molmasa | 386,65 g/mol |
| Blīvums | 950 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 148—150 °C |
| Viršanas temperatūra | 360 °C (sadalās) |
| Šķīdība ūdenī | 0,095 mg/l (pie 30 °C) |
Holesterīns jeb holesterols (grieķu: χολή (chole) — 'žults' un στερεός (stereos) — 'ciets') ir izplatītākais dzīvnieku valsts sterīns (zoosterīns). Viena no galvenajām dzīvnieku un cilvēku šūnu membrānu un asins plazmas lipoproteīnu sastāvdaļām[1] (150—250 mg%).[2] Asins lipoproteīna frakcijās apmēram trešā daļa holesterīna ir spirta veidā, bet divas trešdaļas — kā taukskābju esteri (holesterīdi).[1]
Ķīmiskā uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Holesterīnu veido četri kondensēti cikli, no kuriem otrajā ciklā starp molekulas piekto un sesto oglekļa atomu ir divkāršā saite, bet molekulas trešajam oglekļa atomam virs ciklu plaknes (β stāvoklī) pievienojusies spirta hidroksilgrupa.[1] Ņemot vērā to, ka holesterīns veido apm. trešdaļu no visām dzīvnieku šūnu membrānām, tas ir nepieciešams, lai veidotu un uzturētu šīs membrānas un modulētu to caurlaidību fizioloģiskās temperatūras diapazonā. Mijiedarbojoties ar fosfolipīdu taukskābju ķēdēm, holesterīns palielina membrānas apjomu, kas gan izmaina membrānas caurlaidību,[3] gan saglabā membrānas integritāti, lai dzīvnieku šūnām nebūtu jāveido šūnu sienas (kā augiem un lielākajai daļai baktēriju). Membrāna tiek saglabāta stabila un izturīga, vienlaikus ļaujot dzīvnieku šūnām mainīt to formu un pašiem dzīvniekiem — kustēties.
Bioķīmija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Organismā normālos apstākļos dienā no etiķskābes sintezējas aptuveni 1—2 g holesterīna. Galvenokārt tas notiek aknās,[4] bet mazākos daudzumos arī zarnās, virsnierēs un dzimumdziedzeros. Sevišķi daudz holesterīna atrodas centrālajā un perifērajā nervu sistēmā, zemādas taukos, nierēs u.c.[1] Holesterīna veidošanos veicina ar ogļhidrātiem un taukiem bagāts uzturs, bet kavē estrogēni un vairogdziedzera hormoni.[4]
Holesterīns piedalās lipīdu maiņā. No holesterīna organismā sintezējas žultsskābes, dažādi virsnieru garozas hormoni, vīrišķie un sievišķie dzimumhormoni (olnīcās, sēkliniekos un virsnierēs) un D3 vitamīna provitamīns, kas ultravioletajā starojumā pārvēršas D3 vitamīnā.[1][4] Pastiprināta holesterīna veidošanās bieži vien raksturīga cukurslimniekiem.[2]
Uzturā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ar uzturu jāuzņem aptuveni 10—20% jeb 0,2 g no visa dienā vajadzīgā holesterīna, bet pārējo organisms sintezē pats. Vairāk holesterīna ir pārtikā ar augstu tauku saturu. Augu izcelsmes produktos, tostarp augu eļļās un riekstos, holesterīna nav vispār, taču tajos ir holesterīnam līdzīgi savienojumi — fitosterīni un sitosterīni, kas gan organismā par holesterīnu nepārveidojas. No dzīvnieku izcelsmes produktiem samērā daudz (100—1650mg/100g) holesterīna ir olas dzeltenumā, sviestā, zušos, liellopu gaļā, treknos sieros (ar tauku saturu 45—50%), saldajā krējumā un šķiņķī, bet mazāk (60—100mg/100g) arī cūku taukos, siļķēs, skumbrijās, cūkgaļā, kā arī vistu, zosu un pīļu gaļā.[4]
Ja holesterīnu uzņem par daudz vai organismā traucēta tā maiņa un asinīs ilgstoši ir paaugstināts holesterīna saturs, holesterīns un tā atvasinājumi var izgulsnēties uz asinsvadu sieniņām, izraisot aterosklerozi.[1][2]
Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Holesterīns tikpat kā nešķīst ūdenī, bet šķīst taukos un organiskajos šķīdinātājos[2] (ēterī, benzolā u.c.).[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Holesterīns |
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Māra Kūka. Lipīdi. Mācību līdzeklis organiskajā ķīmijā. Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2007. 45. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Anatolijs Bļugers. Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. Skatīts: 2016. gada 28. jūlijā.
- ↑ Sadava D, Hillis DM, Heller HC, Berenbaum MR (2011). Life: The Science of Biology 9th Edition. San Francisco: Freeman. pp. 105–114. ISBN 978-1-4292-4646-0
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Zigurds Zariņš, Lolita Neimane. Uztura mācība. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2009. 28.—29. lpp. ISBN 978-9984-45-074-2.
.svg){kind=small} | Šis ar bioķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|