Holesterīns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Holesterīns
Cholesterol.svg
Holesterīna struktūrformula
Cholesterol Spacefill.jpeg
Holesterīna molekulas modelis
Citi nosaukumi holesterols,
(3β)-holest-5-ēn-3-ols
CAS numurs 57-88-5
Ķīmiskā formula C27H46O
Molmasa 386,65 g/mol
Blīvums 950 kg/m3
Kušanas temperatūra 148—150 °C
Viršanas temperatūra 360 °C (sadalās)
Šķīdība ūdenī 0,095 mg/l (pie 30 °C)

Holesterīns jeb holesterols (grieķu: χολή (chole) — 'žults' un στερεός (stereos) — 'ciets') ir izplatītākais dzīvnieku valsts sterīns (zoosterīns). Viena no galvenajām dzīvnieku un cilvēku šūnu membrānu un asins plazmas lipoproteīnu sastāvdaļām[1] (150—250 mg%).[2] Asins lipoproteīna frakcijās apmēram trešā daļa holesterīna ir spirta veidā, bet divas trešdaļas — kā taukskābju esteri (holesterīdi).[1]

Ķīmiskā uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Holesterīnu veido četri kondensēti cikli, no kuriem otrajā ciklā starp molekulas piekto un sesto oglekļa atomu ir divkāršā saite, bet molekulas trešajam oglekļa atomam virs ciklu plaknes (β stāvoklī) pievienojusies spirta hidroksilgrupa.[1]

Bioķīmija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organismā normālos apstākļos dienā no etiķskābes sintezējas aptuveni 1—2 g holesterīna. Galvenokārt tas notiek aknās[3], bet mazākos daudzumos arī zarnās, virsnierēs un dzimumdziedzeros. Sevišķi daudz holesterīna atrodas centrālajā un perifērajā nervu sistēmā, zemādas taukos, nierēs u.c.[1] Holesterīna veidošanos veicina ar ogļhidrātiem un taukiem bagāts uzturs, bet kavē estrogēni un vairogdziedzera hormoni.[3]

Holesterīns piedalās lipīdu maiņā. No holesterīna organismā sintezējas žultsskābes, dažādi virsnieru garozas hormoni, vīrišķie un sievišķie dzimumhormoni (olnīcās, sēkliniekos un virsnierēs) un D3 vitamīna provitamīns, kas ultravioletajā starojumā pārvēršas D3 vitamīnā.[1][3] Pastiprināta holesterīna veidošanās bieži vien raksturīga cukurslimniekiem.[2]

Uzturā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar uzturu jāuzņem aptuveni 10—20% jeb 0,2 g no visa dienā vajadzīgā holesterīna, bet pārējo organisms sintezē pats. Augu izcelsmes produktos, tostarp augu eļļās un riekstos, holesterīna nav vispār, taču tajos ir holesterīnam līdzīgi savienojumi — fitosterīni un sitosterīni, kas gan organismā par holesterīnu nepārveidojas. Samērā daudz (100—1650mg/100g) holesterīna ir olas dzeltenumā, sviestā, zušos, liellopu gaļā, treknos sieros (ar tauku saturu 45—50%), saldajā krējumā un šķiņķī, bet mazāk (60—100mg/100g) arī cūku taukos, siļķēs, skumbrijās, cūkgaļā, kā arī vistu, zosu un pīļu gaļā.[3]

Ja holesterīnu uzņem par daudz vai organismā traucēta tā maiņa un asinīs ilgstoši ir paaugstināts holesterīna saturs, holesterīns un tā atvasinājumi var izgulsnēties uz asinsvadu sieniņām, izraisot aterosklerozi.[1][2]

Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Holesterīns tikpat kā nešķīst ūdenī, bet šķīst taukos un organiskajos šķīdinātājos[2] (ēterī, benzolā u.c.).[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Māra Kūka. Lipīdi. Mācību līdzeklis organiskajā ķīmijā. Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2007. 45. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Anatolijs Bļugers. Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. Skatīts: 2016. gada 28. jūlijā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Zigurds Zariņš, Lolita Neimane. Uztura mācība. Rīga : Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2009. 26.—27. lpp. ISBN 978-9984-45-074-2.