Horezmas Tautas Padomju Republika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
krievu: Хорезмская народная советская республика
uzbeku: خارزم شورا سوسیالیست جمهوریاتی
Horezmas Tautas Padomju Republika
Flag of the Khanate of Khiva.svg
1920. gads – 1923. gads Flag of the Uzbek Soviet Socialist Republic (1925-1927).svg
 
Flag of the Turkmen Soviet Socialist Republic (1926-1937).svg
 
Flag of Karakalpak ASSR (1934-1937).svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of
Horezmas TPR aptuvenajā shēmā iezīmēta zaļā krāsā.
Pārvaldes centrs Hiva
Valoda(s) Oficiālā valoda - uzbeku valodas oguzu dialekts.
Citas valodas: turkmēņu, karakalpaku un krievu valoda
Valdība
Vēsturiskais laikmets starpkaru periods
 - Dibināta 1920. gads
 - Likvidēta 1923. gads
Platība
 - 192 62 200 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 192. gadā 800 000 
     Blīvums 12,9 /km² 
Nauda Horezmas rublis, Horezmas taņga, KPFSR rublis

Horezmas Tautas Padomju Republika (HTPR; uzbeku: Xorazm Xalq Sovet Respublikasi, krievu: Хорезмская Социалистическая Советская Республика) bija valstisks veidojums, ko 1920. gada 26. aprīlī radīja Sarkanā armija pēc Hivas hanistes likvidēšanas tās bijušajā teritorijā.

1923. gada 30. oktobrī HTPR pasludināja par savu mērķi cīņu par sociālismu un nosaukuma maiņu uz Horezmas Padomju Sociālistisko Republiku, kura pēc gada tika sadalīta starp Krievijas PFSR Kazaku ASPR sastāvā esošo Karakalpaku autonomo apriņķi, Turkmēnijas PSR un Uzbekijas PSR.[1]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Horezmas Tautas Padomju Republika atradās Vidusāzijas rietumos. No ziemeļiem to apskaloja Arāla jūra, no rietumiem un no dienvidiem tā robežojās ar ar Turkestānas APSR Aizkaspijas apgabalu, no austrumiem - ar Turkestānas APSR Sirdarjas apgabalu, no dienvidaustrumiem - ar Buhāras Tautas Padomju Republiku. Turkestānas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika bija KPFSR sastāvdaļa. HTPR aizņēma to pašu teritoriju, kurā pirms tam atradās Hivas haniste.

Galvenās apdzīvotās vietas atradās republikas dienvidos, auglīgajā Horezmas oāzē. Arāla jūra atradās republikas ziemeļos un tolaik bija ceturtais lielākais ezers pasaulē. Caur republiku tecēja Vidusāzijas otrā garākā upe Amudarja. Ievērojamu republikas daļu aizņēma tuksneši - Ustjurtas plato (rietumos), Kizilkums (austrumos) un Karakums (dienvidos). Arī pārējā republikas ainava iekļāva daudzus plato, kā arī stepes.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

HTPR pastāvēšanas laikā republikas iedzīvotāju skaits bija aptuveni 800 tūkstoši cilvēku. 61,1% iedzīvotāju bija uzbeki, 28,8% - turkmēņi, 5,4% - karakalpaki, 3,5% - kazahi.[2] Etnisko minoritāšu vidū bija krievi un irāņi.

Republikas oficiālās valodas bija uzbeku un krievu, taču tika atzīta arī citu republikā izplatīto valodu loma. Tās bija turkmēņu, karakalpaku un kazahu valodas.

Lielākās pilsētas bija Urgenča, Hiva, Tašauza, Kuņjaurgenča, Petrovaļeksandrovska, Nukusa un Hodžeili.

Reliģiski visi, izņemot eiropiešus, bija musulmaņi, taču ticības un paradumu stingrība lielā mērā atkarājās no dzīvesveida: lopkopji - kazahi un turkmēņi bija mazāk reliģiozi, kamēr zemkopji - uzbeki bija ļoti aktīvi. Karakalpaki, kuri apvienoja lopkopību ar nelielu zemkopības piedevu, tika uzskatīti par vidēji reliģioziem.[3]

Sociālā situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada pavasarī valstī bija viens medicīnas objekts - feldšera ambulance - un divi ārsti, viens no tiem hana personiskais ārsts. Stāvoklis pēc hana krišanas uzlabojās, tomēr vēl 1924. gadā, kad tika atvērtas pirmās trīs slimnīcas, speciāla komisija konstatēja, ka turkmēņu iedzīvotāji vispār nesaņem nekādu medicīnisko palīdzību.

Vidējais horezmietis gaļu dabūja ēst 50 gramus reizi nedēļā, ļoti reti bija piena produkti.[4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski Hiva un visa Horezmas oāze ir sens Vidusāzijas kultūras centrs. Tomēr 20. gadsimta sākumā Hivas haniste bija ekonomiskā un sociālā pagrimumā. 19. gadsimta beigās pēc Krievijas militāras ekspedīcijas Hivas hanu parastā kaimiņu aplaupīšanas un vergu tirdzniecības politika tika pārtraukta un haniste pakļauta Krievijai kā protektorāts, Krievijas tirgoņi saņēma privilēģijas un hanistē izvietoja Krievijas karaspēku, taču tās iekšējā kārtība netika mainīta.[4] Valstī praktiski neeksistēja rūpnieciskā ražošana, ekonomika bija pilnīgi agrāra un dzīves līmenis ļoti zems.[5] Stāvokli saasināja konflikti starp turkmēņiem-klejotājiem un uzbekiem-zemkopjiem par pastāvīgi trūkstošo ūdeni.[6] 1917. gada Krievijas revolūcijas atzina Hivu par patstāvīgu valsti. Vietējā buržuāziskā opozīcija, "jaunhivieši" - nosaukums saistīts ar "jaunturku grupējumu", kurš 1908. gadā pārņema varu Osmaņu impērijā,- Februāra revolūcijas spārnota, 4. februārī lūdza valstī izvietotā Krievijas garnizona palīdzību gāzt hanu, taču tā komandieris apsolīja palīdzēt tikai ieviest konstitucionālu monarhiju. 5. februārī hans parakstīja attiecīgu manifestu un izveidoja parlamentu, iekļaujot tajā gan jaunhiviešus, gan feodāļus. Parlaments izrādījās mazefektīvs, tā popularitāte tautas acīs zema, un jau jūnijā jaunhiviešus no tā padzina, bet viņu vadītājus arestēja.

Tāpat kā kaimiņu Buhāras emirātā, Hivā praktiski nebija savas iekšējās sociālistiskās opozīcijas un, lai organizētu revolūciju, šādu opozīciju Krievijas lieliniekiem nācās veidot ārpus tās. Hivas komunistiskā partija tika izveidota Turkestānā, Petrovaļeksandrovskas pilsētā (tagad Turtkuļa Uzbekistānā) un vēl divus mēnešus pēc "sociālistiskās revolūcijas" tajā bija tikai ap 600 cilvēku.[3] Tika apgalvots, ka darbaļaudis cieš zem feodālā jūga, bet paši nevar to nomest, tādēļ ārējs iebrukums ir vietējās tautas interesēs. Praksē sociālistiskas idejas Hivā un kaimiņu Buhārā bija pazīstamas tikai eiropiešiem, galvenokārt krievu tautības - kareivjiem un kolonistiem. Tā, 1917. gada novembrī pārsvarā eiropiešu apdzīvotās Čardžujas garnizona zaldātu daļa atteicās pakļauties pavēlēm un palīdzēja izbēgt no apcietinājuma jaunhiviešiem.[6]

1918. gada pavasarī Turkestānā tika pasludināta padomju vara, lai gan lielā daļā teritorijas turpinājās sīkas sadursmes. Pēc "balto" sagrāves bija palicis daudz vietējo feodālu komandieru, kas centās saglabāt savu varu lielinieku formālas uzvaras apstākļos, bet lielinieku spēki bija nepietiekami Turkestānas teritorijas kontrolei. Neveiksmīgais reids pret Buhāru 1918. gada sākumā vēl vairāk noskaņoja lieliniekus nesteigties ar akcijām pret hanisti, kamēr viņiem neizdosies tur iegūt kaut minimālu sociālo bāzi.

1918. gada novembrī Hivas hanu, uzbeku Asfandijaru, gāza turkmēņu džuneidu klana pārstāvis Džunajīd-hans (Kurbanmameds), kurš jau 1916. gadā bija vadījis Krievijas karaspēka apspiestu sacelšanos hanistē.[4] Apvērsuma laikā nogalināto hanu aizvietoja ar viņa brāli Abdullu, taču tas bija tikai marionete Džunajīda rokās.[6] Džunajīds uzsāka agresīvu politiku, neveiksmīgi uzbrūkot padomju kontrolētajam Petrovaļeksandrovskas nocietinājumam Amudarjas pretējā krastā un Nukusai, kā arī iekšpolitikā, darbojoties sava klana interesēs, kas noskaņoja pret viņu gan uzbekus, gan arī citu klanu turkmēņus. Džunajīda un viņa pretinieku klani veica savstarpējus sirojumus, kas vēl vairāk grāva ekonomiku, un daļa klanu meklēja palīdzību pie Turkestānas lieliniekiem. 1919. gada vasarā Petrovaļeksandrovskā vien bija savācies ap 20 tūkstošu bēgļu no Hivas, kurus padomju vara bija gatava apbruņot un nosūtīt pret Džunajīdu.[4] 1919. gadā turkmēņi-antidžunajīdisti sāka sacelšanos, kuru vārdos atbalstīja jaunhivieši un bija gatavi atbalstīt "sarkanie", gan apzinādamies, ka tas ir nevis politisks konflikts, bet vietējo klanu ķildas. Tomēr Petroaļeksandrovska tobrīd bija aizņemta ar "balto" sacelšanos savā apkaimē, kura tika apspiesta augustā. Tikmēr Džunajīds bija pastiprinājies, saņēmis palīdzību no Kolčaka (1500 šauteņu, 9 ložmetēju, 138 vīru u.c.) un ar 15 000 jātnieku atkal apdraudēja padomju Turkestānas robežu. 1919. gada decembrī no Turkestānas pret Džunajīd-hanu tika nosūtīta neliela militāra ekspedīcija, kura sadarbībā ar turkmēņu vienībām 1920. gada 1. februārī pēc grūtām kaujām ieņēma Hivu.[6] Līdzīgas operācijas agrāk bija veikuši cariskās Krievijas ģenerāļi, ar mērķi atbalstīt zemkopjus-uzbekus pret dumpīgajiem turkmēņu klaniem, izmantojot tobrīd mierīgo turkmēņu klanu atbalstu.[3]

Varas maiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirmajā dienā Padomju Krievijas pārstāvis Skalovs pārliecināja hanu Abdullu atteikties no varas, nodot to revkomam (revolucionārajai komitejai) un sasaukt vistautas medžlisu (sanāksmi). Hans piekrita, un 2. februārī attiecīgs manifests tika izziņots. Par faktisko varu kļuva Padomju Krievijas vēstniecība un tās armija, ko vietējie uzbeki uztvēra kā glābiņu no turkmēņu laupīšanām, neraugoties uz to, ka pie pilsētas ieņemšanas laupīja arī pati Sarkanā armija.[6] Revolucionārās komitejas priekšsēdētājs bija jaunhivietis Sultanmuradovs, pārējie locekļi bija 1917. gada parlamenta priekšsēdētājs Saļimovs, musulmaņu garīdznieks un divi turkmēņu hani. Uzbeki, kuri bija iedzīvotāju vairākums, tomēr vēlējās vairāk pašiem sava - uzbeka - hana varas atjaunošanu nekā viņiem nesaprotamus rietumnieciskus jaunievedumus. Marta beigās sākās pilnvaru konflikts starp lielinieku amatpersonām, kas noveda pie daudziem arestiem.[4] Vajadzēja vairākus mēnešus faktiskas militārās valdīšanas, līdz 27. aprīlī tika sasaukts Pirmais Vishivas kurultajs, par kura goda priekšsēdētāju ievēlēja V.I.Ļeņinu. Kurultajs paziņoja par Horezmas TPR izveidi, 30. aprīlī tika pieņemta konstitūcija, kura deklarēja atbrīvošanos no kapitāla jūga un mūžīgu draudzību ar krievu strādniekiem, kā arī sakārtoja valsts pārvaldes sistēmu. Sakaņā ar to, ik gadus vai biežāk bija jātiek sasauktam kurultajam - deputātu kongresam. Kurultajs izvēlēja ministrus - nazīrus, starp kuriem bija tikai viens komunists, toties vairāki jaunhivieši - bijušie hana ierēdņi, kā arī lieltirgotāji un turkmēņu feodāļi. Vēlēšanu tiesības tika atņemtas politiskajiem pretiniekiem, vairumam bagātnieku un ieslodzītajiem.[5] Sākotnēji tika saglabāts privātīpašums un šariāta tiesas.[1]

Pastāvēšanas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džunajīd-hans, kurš bija sakauts 1920. gada pavasarī, augustā atgriezās, ieņēma Kungradu un neveiksmīgi aplenca Nukusu, pēc kā atkāpās. Turpmāk viņš gandrīz ik gadus personiski vai ar viņa sūtītām vienībām veica laupīšanas reidus pret dažādām HTPR un citām PSRS pilsētām līdz pat 1933. gadam.[7] Neveiksmes cīņā pret Džunajīdu noveda pie t.s. "Tazabagas slaktiņa": pret Džunajīdu karojušie Padomju Krievijai uzticīgie turkmēņu klanu vadoņi, tai skaitā Košmamed-hans, kurš sevi sauca par hanu-komunistu, 1920. gada septembrī tika nepatiesi apvainoti nodevībā un noslepkavoti vai arestēti. Jaunhiviešu-uzbeku vadība tādā veidā ar Sarkanās armijas rokām izrēķinājās ar turkmēņu līderiem. Rezultātā daļa turkmēņu bēga no Horezmas, vēl daļa pārgāja Džunajīda pusē.[4] Vēlāk padomju varas iestādes, izskatot incidentu, lēma, ka Horezmas valdība un Krievijas pārstāvniecība Šakirova vadībā pieļāvusi šovinismu pret turkmēņiem, pateicoties kam Horezmas turkmēņu apdzīvotajos rajonos padomju vara ir pilnīgi likvidēta. Gandrīz visi turkmēņi pēc šiem notikumiem no Horezmas bija aizbēguši; tomēr ziemā, 1920. gada decembrī, ap 3000 ģimeņu bija atgriezušās. Jaunais Krievijas pilnvarotais Safonovs centās situāciju nomierināt, atdodot turkmēņiem tiesības un demonstrējot uzticēšanos tiem, un vienlaikus nodarbojās ar aktīvu lielinieku ideju propagandu, kas viss ļoti nepatika jaunhiviskajai valdībai ar Sultanmuradovu priekšgalā. Tomēr viņu sūdzības Taškentā, kur atradās Krievijas reģionālā vadība, netika ievērotas.[4]

Padomju Krievijas draudzība ar Kemala Ataturka režīmu Turcijā noveda pie tā, ka 1920. gada rudenī jaunveidojamajā autonomajā Horezmas Sarkanajā armijā liels daudzums virsnieku bija turki. Vienlaikus visur, izņemot armiju, kritās komunistu popularitāte. No 1000 komunistiem Horezmā puse bija Krievijas un Horezmas Sarkanās armijas karotāji. Faktiski bija arī divas vietējās komunistu partijas - lieliniecisko vadīja armijas politpārvalde, otru bijušie jaunhivieši, t.i., pēc padomju skalas, buržuāziskie nacionālisti. Decembra beigās politiskā pārvalde uzvarēja un praktiski neitralizēja savus konkurentus. 1921. gada janvārī izdevās noslēgt mieru ar lielu daļu turkmēņu un novadīt turkmēņu kurultaju, kurš pieņēma samiernieciskus lēmumus. 1921. gada 6. martā tika gāzta jaunhiviešu valdība Jusupova vadībā un daļa tās biedru arestēti. Līdz jaunās valdības sastādīšanai varu pārņēma revkoms, kura sastāvu šoreiz izvēlējās lielinieciskā Politpārvalde. Tomēr pēc II kurultaja atkal izrādījās, ka bijušie hana ierēdņi ieņem svarīgus posteņus.

1921. gada rudenī sekoja kārtējais apvērsums, kura gaitā tika arestēti vairāki nazīri, ieskaitot nazīru padomes priekšsēdētāju (premjerministru) Ibniaminovu, apvainojot tos sazvērestībā. Martā viņi tika tiesāti.

1921. gada decembrī notika I HKP kongress, kurā cita starpā tika konstatēts, ka mēģinājums izveidot no brīvpŗātīgajiem vietējo 5000 vīru armiju nav izdevies un armijai pagaidām būs jāsastāv no viena kavalērijas pulka un strēlnieku bataljona.[4]

Horezmas Komunistiskā partija, kas sākotnēji lielā mērā sastāvēja no izglītotajiem, t.i., ierēdnieciskajiem, tirdznieciskajiem un pat garīdznieciskajiem slāņiem, tika regulāri tīrīta no "buržuāziskiem elementiem", un šādu tīrīšanu rezultātā tās biedru skaits 1922.-1923. gadā kritās no 1157 līdz 532, no kuriem 415 bija zemnieki, 40 strādnieki, 46 amatnieki, 15 kalpotāji un tikai 16 citu.[3] Formālais izslēgšanas iemesls visbiežāk bija spekulācija.

Konstitūcijas uzlabojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1921. gada 23. maijā II kurultajā konstitūcija tika pielabota, tās ievada politiskās deklarācijas stipri pagarinātas un veiktas politkorektas izmaiņas, tā, pirmās konstitūcijas vārds "безумные" ("trako" nozīmē) tika nomainīts ar mazāk aso "умалишенные" ("prātu zaudējušie"). Tagad kurultajs ievēlēja pastāvīgi darbojošos Centrālo Izpildkomiteju ar likumdevēju varu un finanšu pārvaldi, CIK priekšsēdētājs bija vienlaikus HTPR prezidents.[5] 1922. gada 23. jūlijā III kurultajā tika pieņemta atkal būtiski izmainīta konstitūcija, kura deklarēja reliģisko un preses brīvību, "ja tā netiek izmantota pret Horezmas TPR darbaļaudīm". Jaunā konstitūcija paredzēja arī citas tiesības, ieskaitot valsts bezmaksas izglītību. Tika atļautas arī reliģiskās skolas par ticīgo līdzekļiem.[8] Trešā konstitūcija izbeidza privātīpašuma tiesības uz zemi.[9]

Pārveide par Horezmas PSR un likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceturtais Vishorezmas padomju kongress 1923. gada 30. oktobrī nolēma pārveidot HTPR par Horezmas Padomju Sociālistisko Republiku, kura Vidusāzijas padomju republiku jauno etnisko robežu demarkācijas rezultātā savukārt tika likvidēta 1924. gada 27. oktobrī, lai gan robežu sadalījums vēl nebija izšķirts.

1924. gada 22. novembrī notika HPSR CIK pēdējā sesija. Saskaņā ar Padomju Pirmā Kurultaja rezolūciju par republikas nacionālo un valsts robežu sadalīšanu, neraugoties uz karstām diskusijām, sesija paziņoja par Hodžeili apgabala Kipčaku un Ktajas rajonu nodošanu Krievijas PFSR Kazaku ASPR sastāvā izveidotajam Karakalpaku autonomajam apriņķim,[1] Turkmēņu apgabala (Dargan-Atas un Sadivaras) atdošanu Turkmēnijas PSR, pārējā Horezmas teritorija kļuva par Uzbekijas PSR daļu.

Ārējās attiecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 23. septembrī un 1921. gada 4. martā ar KPFSR tika parakstīts militāri politiski līgumi, saskaņā ar kuriem Krievija atzina Horezmas TPR formālo neatkarību. Horezmai bija tiesības uz ārējiem ekonomiskiem sakariem, taču tikai zem Padomju Krievijas organizāciju kontroles.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

500 Horezmas rubļu monēta (1920-1921)

Horezmas TPR ekonomika, tāpat kā pirms revolūcijas, tika virzīta uz kokvilnas audzēšanu. 1923. gadā kokvilnas audzēšanas platības pārsniedza 32 tūkstošus hektāru, kas bija gandrīz četrreiz vairāk kā gadu iepriekš, bet tikai divas trešdaļas no apjoma pirms Pirmā pasaules kara sākuma.[4] Citās nozarēs sasniegumi pirmajos padomju varas gados nebija ievērojami.[1] Zemkopība sausajā klimatā bija iespējama tikai mākslīgi apūdeņojamās zemēs. Faktiskā pilsoņu kara dēļ 1916.-1920. gadā apūdeņošanas sistēma bija ievērojami cietusi un zemkopības platības samazinājušās trīskārt. Horezma saņēma lielas naudas un pārtikas dotācijas no Padomju Krievijas, kurai tobrīd arī pati neatradās labā ekonomiskā stāvoklī. Mēģinot atrisināt stāvokli, valdība likvidēja komisiju cīņai pret spekulāciju un pasludināja tirdzniecības brīvību, kas drīz nesa augļus. 1921. gadā tika uzbūvētas vairākas kā 10 mazas fabrikas un 4 elektrostacijas.[4]

Galvenais transporta ceļš bija Amudarjas upe, pa kuru varēja nokļūt līdz dzelzceļam Čardžujā Buhāras PSR teritorijā, un lielākie no tās atzarojošies apūdeņošanas kanāli - ariki. Pārvietošanās pa zemesceļiem stipri atkarājās no laika apstākļiem. Pār daudziem arikiem trūka tiltu, tāpēc pārvietoties parasti nācās jāšus. Diemžēl, Amudarjas kuģu stāvoklis bija tāds, ka jau 1922. gadā tie nespēja tikt galā ar pārvadājumiem. Liels daudzums produkcijas gāja bojā vai tika aizkavēta transporta trūkuma vai birokrātisku iemeslu dēļ. Tā, birokrātu neizdarību dēļ tai pašā 1922. gadā Horezmā vēl bija neizvesta pirmskara kokvilna. 1917.-1918. gadā Hivas hanistē bija sagatavoti 700 000 pudu kokvilnas, no kuriem izvesti bija tikai 150 tūkstoši. Daļa no atlikuma bija zudusi, bet vairums joprojām gaidīja noliktavās. Netrūka arī izlaupīšanas, par kurām tika vainots arī personiski tirdzniecības nazīrs Nurullajevs.[4]

1923. gada martā ar Turkestānas 1. ekonomiskās konferences lēmumu notika Turkestānas, Buhāras un Horezmas republiku ekonomiskā apvienošanās un izveidojās vienots ekonomikas centrs - Vidusāzijas Ekonomikas padome (VĀEP). Paredzētajai vienotajai valūtai Horezma pievienojās tikai tā paša gada oktobrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Хорезмская Народная Советская республика. Большая советская энциклопедия
  2. Шамсутдинов Р.Т. Советы и образование национальных республик Средней Азии (1917-1925 гг.) // Вопросы истории. 1986, с. 30
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Бисенбаев Асылбек Кнарович. Другая Центральная Азия». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 23. septembrī. Skatīts: 2013. gada 23. septembrī.
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 Погорельский И. В. История Хивинской революции и Хорезмской Народной Советской Республики 1917—1924 гг. Ленинград: Изд-во ЛГУ, 1984
  5. 5,0 5,1 5,2 Конституция Хорезмской Народной Советской Республики (Утверждена постановлением II Всехорезмского Курултая Советов от 23 мая 1921 г.)
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Кузьмин С. Механизмы ликвидации монархий в странах Внутренней Азии в первой половине ХХ в. – Религия и общество на Востоке. 2018. Вып. 2. С. 188-245
  7. «Центральная Азия»: Туркменистан. Джунаид-хан (1862—1938)
  8. Конституция Хорезмской Народной Советской Республики (Утверждена постановлением III Всехорезмского Курултая Советов от 23 июля 1922 г.)
  9. History of Khiva - Part 13. Revolt of the nomadic tribes of Turkmen led by Djunaid Khan